Kā pārakmeņojies, nekustēdamies no vietas, Pēteris klausījās, kad nevainīgais bērns šļupstēja viņam Pidorkas vārdus. «Bet es, nelaimīgais, biju nodomājis doties uz Krimu un Turciju, iekarot zeltu un bagāts atbraukt pie tevis, mana daiļaviņa. Bet nebūt tam nekad. Ļaunā acs mūs uzlūkojusi. Būs. būs arī man kāzas, mana zelta zivtiņa, tikai šajās kāzās nebūs pat diakonu — melns krauklis krimšķinās mācītāja vietā pār manu galvu; klajš lauks būs mana māja: pelēkzils mākonis — mans jumts; ērglis izknābs manas brūnās acis, lietus skalos kazaka kauliņus, un stepes vējš žāvēs tos. Bet ko es? kam? par ko varu sūdzēties? Redzams, dievs tā ir nolicis. Ja mirt. tad mirt!» — un taisnā ceļā aizsoļoja uz krodziņu.
Nelaika vectēva krustmāte mazliet pabrīnījās, ieraudzīdama Pēterīti krodziņā un vēl tādā laikā, kad godīgi cilvēki iet uz rīta dievkalpojumu, un ieplēta acis, it kā no miega mozdamās, kad viņš pieprasīja mēriņu sīvā, bezmaz pus- spaiņa lielumā. Tikai veltīgi nabadziņš bija cerējis tā dzēst savas bēdas. Degvīns dzēla viņam mēlē kā nātres un likās rūgtāks par vērmelēm. Trieca mēriņu pret zemi. «Pietiek bēdāties, kazak!» kāds basā ierēcās aiz viņa. Atskatījās: Ba- savrjuks! kāds nejauks purns! Mati — kā sari, acis — kā vērsim. «Zinu, kā tev trūkst: lūk, kas!» Pie tam viņš, velnišķi ņirgdams, paskandināja ādas maku, kas tam karājās pie jostas. Petro sarāvās. «He, he, he! kā liesmo!» rēca viņš. bārstīdams saujā zelta gabalus: «he, he, he! kā skan' Un prasīts tiek tikai viens darbs par veselu kalnu tādu paijiņu.» — «Velns!» Petro iekliedzās. «Dod šurp! Esmu uz visu ar mieru!»
Iesita saujās. «Redzi, Petro, tu esi ieradies taisni īstā laikā: rīt Jāņu diena. Tikai šo vienīgo nakti gadā uzzied papardes zieds. Nenokavē! Gaidīšu tevi ap pusnakti Lāču gravā.»
Man liekas, vistas tik ļoti negaida tā brīža, kad saimniece tām iznesis graudus, kā Pēterītis gaidīja vakara. Nekā cita nedarīja, kā tikai skatījās, vai koku ēnas jau nav tapušas garākas, vai zemu noslīdējusī saulīte jau nesārtojas, un jo ilgāk, jo nepacietīgāki. Kā laiks velkas garumā! Redzams, ka dieva dieniņa pametusi kaut kur savas beigas. Lūk, jau saulīte nogājusi. Tikai vienā pusē debesis sārtojas. Arī tās sāk tumst. Laukā top vēsāks. Krēšļojas, krēšļojas un — jau satumsis. Beidzot! Sirds taisījās vai izlekt no krūtīm, kad viņš uzņēma ceļu, piesardzīgi dodamies lejā, cauri biezam mežam, dziļā aizā, ko sauca par Lāču gravu. Basavrjuks jau gaidīja tur. Tumšs, ka vai acī durams. Roku rokā viņi gāja pa līganu purvu, aizķerdamies aiz cieši saaugušiem ērkšķu krūmiem un klupdami gandrīz uz katra soļa. Beidzot līdzena vieta. Petro palūkojās visapkārt: nekad vēl viņam nebija gadījies te būt. Te arī Basavrjuks apstājās. «Vai redzi sev priekšā trīs uzkalniņus? Uz tiem aug daudz dažādu puķu; bet lai tevi sarga ne šīs zemes gari, ja tu kādu no tām noplūktu. Tikko uzziedēs papardes zieds, tver to un neatskaties, lai kādi brīnumi aiz tevis arī notiktu.» Petro gribēja vēl pajautāt… skat — nav jau vairs viņa. Piegāja pie trim uzkalniņiem; kur gan puķes? Nekur nav redzamas. Mežonīgas vērmeles mel- rtoja visapkārt un nomāca visu. Bet, rau, iekvēlojās pie debesīm rūsa, un viņam priekšā parādījās vesela grēda puķu, brīnišķīgu, neredzētu puķu; bija tur arī papardes vienkāršās lapas. Petro drusku šaubījās un palika tās priekšā domās stāvot, abas rokas sānos iespiedis. «Kas tad te neredzēts? desmitām reižu dienā, gadās, redz šo zāli; kas tur par brīnumu? Vai velna ģīmis nav gribējis tikai pazoboties!» — Rau — atsarkst mazs ziedu pumpuriņš un kustas it kā dzīvs. Tiešām brīnums! Kustas un top arvien lielāks un lielāks un*sārtojas kā kvēlojoša ogle. Iemirdzējās zvaigznīte, kaut kas >dusu no- sprakšķēja — un zieds uzplauka viņa acu priekšā kā liesma, apgaismodams arī citus sev apkārt.. «Nupat laiks!» Petro nodomāja un izstiepa roku. Redz, viņam garām arī sniedzās simtām spalvainu roku pēc zieda, bet aiz muguras kaut kas šurpu turpu skraida. Aizvēris acis, viņš rāva kātiņu, un zieds palika viņam rokā. Viss apklusa. Uz celma parādījās sēdošais Basavrjuks, sazilējis kā mironis. Ne pirkstiņa nekustina. Acis stīvi vērstas uz kaut ko, ko viņš viens tikai redz, mute pusvirus, un ne vārda. Visapkārt viss klusu. Uch, drausmīgi! … Te atskanēja svilpiens, no kura Pēterim iekšā sāka griezties, un viņam šķita, ka zāle būtu sākusi čaukstēt, puķes savā starpā sarunāties smalkās, sudraba zvaniņiem līdzīgās balsti- aās; koki iešņācās verdošā ķildā.. . Basavrjuka seja pēkšņi atdzīvojās, acis iegailējās. «Beidzot atgriezās, ragana!» viņš norūca caur zobiem. «Pielūko, Petro, tūliņ tev priekšā nostāsies skaistule: izpildi visu, ko viņa tev liek. citādi esi pazudis uz mūžiem!» Te viņš pašķīra ar zarainu nūju ērkšķu krūmu, un viņu priekšā parādījās mājiņa, kā mēdz teikt, uz vistas kājām. Basavrjuks sita ar dūri, un siena sagrīļojās. Liels,, melns suns izskrēja pretī un smilkstēdams, pārvērties par kaķi, lēca viņiem acīs. «Netrako, netrako, vecā velnate!» Basavrjuks ierunājās, piebilzdams tādu vārdiņu, ka kārtīgs ?ilvēks pat ausis aizspiestu. Skat, kaķa vietā vecene ar ceptam ābolam līdzīgu, krunkainu seju, pati salīkusi; deguns un zods kā riekstu knaibles. «Varena skaistule!» Petro nodomāja, un trīsas viņam pārskrēja pa muguru. Ragana izrāva viņam ziedu no rokām, noliecās un ilgi kaut ko murmināja ap to, apslacīdama to ar kādu ūdeni. No mutes viņai šāvās dzirksteles, uz lūpām parādījās putas. «Svied!» viņa teica, atdodama viņam ziedu. Petro svieda, un kas par brīnumu? zieds nekrita taisni uz leju. bet ilgi bija redzams kā uguns lodīte tumsā, peldēja pa gaisu kā laiviņa; beidzot pamazām sāka laisties zemāk un nokrita tik tālu, ka tikko bija pamanāma zvaigznīte, ne lielāka par magoņu sēkliņu. «Te!» dobji no- krekšķēja vecene, bet Basavrjuks iedeva viņam lāpstu, piebilzdams: «Roc te, Petro; te tu ieraudzīsi tik daudz zelta, ka ne tev, ne Koržam nav sapņos nācis.» Petro, saspļāvis rokās, saķēra lāpstu, uzspieda ar kāju un izcēla zemi, vienu, otru, trešo, vēlreiz. .. Kaut kas ciets!. . . Lāpsta skan un nelien dziļāk. Te viņa acis skaidri sāka atšķirt nelielu, dzelzī kaltu lādi. Jau viņš gribēja ar roku to tvert, bet lāde sāka grimt zemē un jo tālāk, jo dziļāk un dziļāk, bet viņam aiz muguras skanēja smiekli, vairāk līdzīgi čūskas šņākšanai. «Nē, neredzēt tev zelta, iekāms nesadabūsi cilvēka asinis!» ragana sacīja un pieveda viņam bērnu, gadus sešus vecu, ietītu baltā palagā, rādīdama zīmēm, lai viņš nocērt tam galvu. Petro apstulba. Vai tas gan nieks — nocirst ne par šo. ne par to cilvēkam galvu, turklāt vēl nevainīgam bērnam! Dusmās viņš norāva palagu, kas sedza bērna galvu, un kas ir? Viņa priekšā stāvēja Ivass. Rociņas nabaga bērns bija sakrustojis un galviņu noliecis … Kā negudrs Petro pieskrēja ar nazi pie raganas un jau pacēla roku . .. «Bet ko tu apsolīji par meiteni? …» ierēcās Basavrjuks un it kā lodi ietrieca viņam mugurā. Ragana piespēra ar kāju: zila liesma izšāvās no zemes; zemes iekšiene kļuva gaiša un it kā no kristālā izlieta, un viss, kas bija zemes iekšienē, kļuva redzams kā uz delnas. Cervonci, dārgakmeņi lādēs, katlos, veselām kaudzēm bija sakrauti tai pašā vietā, kur viņi stāvēja. Acis viņam iegailē- jās … prāts aptumšojās … Kā neprātīgs viņš satvēra nazi, ;m nevainīgas asinis iesprāga viņam acīs. .. Velnišķīgi smiekli atskanēja no visām pusēm. Nejēdzīgi mošķi pulkiem lēkāja viņam priekšā. Ragana, iecirtusies rokām bezgalvas mironī, kā vilks dzēra tā asinis. . . Viņam galvā viss sagriezās. Saņēmis visus spēkus, viņš metās bēgt. Viss viņa priekšā at- blāzmojās sarkanā gaismā. Koki visi bija asiņaini un, likās, dega un vaidēja. Debesis, kvēlojušās, trīsēja … Acīs viņam lēkāja ugunīgas dzirkstis kā zibens atspīdums. Bez spēka viņš ieskrēja savā būdā un kā kūlis nogāzās gar zemi. Smags miegs pārņēma viņu.