Divas dienas un divas naktis Petro gulēja bez atmošanās. Trešajā dienā atmodies, viņš ilgi apskatīja savas istabas kaktus, bet velti centās kaut ko atcerēties: galva viņam bija kā veca skopuļa kabata, no kuras ne grasi neizmānīsi. Izstaipījies mazliet, viņš ieklausījās, ka kājgalī kaut kas ieskanējās. Skatās: divi maisi ar zeltu. Tikai tad kā pa sapņiem viņš atcerējās, ka bija meklējis kādu apslēptu mantu, ka vienam viņam bijis bail mežā… Bet par kādu maksu un kā tie tikuši viņam rokā, to ne par ko nevarēja saprast.
Ieraudzīja Koržs maisus un atmaiga. «Kāds gan tas Pet- rusja ir nelga! vai tad es viņu nemīlēju? vai viņš nebija man kā paša miesīgs dēls?» un vecis sāka muldēt tādas brīnumu lietas, ka Petro apraudājās. Savādi likās Pidorkni, kad viņa sāka viņam stāstīt, ka čigāni, kas braukuši garām, nozaguši Ivasu. Petro nevarēja viņa pat atcerēties: tā viņu bija apmājusi nolādētā velnišķība! Nebija ko kavēties. Po!im parādīja pigu zem deguna un sarīkoja kāzas: sacepa kāzu raušus, sašuva dvieļus un lakatus, izvēla mucu degvīna, apsēdināja jaunos aiz galda, sagrieza maizes klaipu, trinkšķināja banduras, cimboles, puta stabules, kobzas — un sākās prieki…
Seno laiku kāzu dzeršanu nesalīdzināsi ar mūsējām. Kad mana vectēva krustmāte dažreiz sāka stāstīt — brīnies tik! Kā meičas greznā svētku galvas rotā no dzeltenām, zilām un sārtām lentēm, kam pāri bija pārsietās zelta treses, smalkos, ar sarkanu zīdu pa visām vīlēm izrakstītos un sīkām sudraba puķītēm nosētos kreklos, safjana zābakos uz augstiem dzelzs pakaviem, cēli kā pāvi un brāzmaini kā viesulis lēkšojušas pa istabu. Kā jaunās sievas, nesdamas uz galvas aubīti, kam virsa bija pagatavota no zelta brokātā un pakausī neliels izgriezums, pa kuru bija redzama zelta iemala, ar diviem vissmalkākās melnas jērādas radziņiem, no kuriem viens izslējās uz priekšu, otrs atpakaļ, zilos, vislabākā zīda virssvār- kos ar sarkaniem atlokiem, cienīgi iespiedušas rokas sānos, uzstājušās pa vienai un vienmērīgā solī laidušās gopakā. Kā jaunekļi augstām kazaku cepurēm galvā, smalkas vadmalas svārkos, apjostos izrakstītām sudraba jostām, pīpēm zobos, aplidojuši viņas kā velnēni un mēļojušies. Jauniešos noskatoties, nenocietās arī pats Koržs, neizlocījis vecās kājas. Ar banduru rokā, sūkdams kaļķīti un dziedādams līdzi, ar degvīna glāzīti virs galvas, iesilušo viesu skaļu saucienu pavadīts, vecais laidās pietupdejā. Ko gan jautrā prātā neizdomā? Sāk, gadījās, maskoties nejaukos ģīmjos — tu, mans dievs, nelīdzinās vairs cilvēkiem. Nav ko salīdzināt ar mūsdienu pārģērbšanos kāzās. Kas tad tagad? Izķēmojās tik par čigāniem vai moskaļiem. Nē, tos laikus viens pārģērbās par žīdu, cits par velnu, vispirms sāk bučoties, bet vēlāk saķērās vien- otram cekulā … Lai dievs ar jums! tādi smiekli, ka vēders jātur! Pārģērbās turku un tataru drēbēs, viss vienā zaigā, kā kvēlojošas ogles… Bet kad sāka blēņoties un jokus dzīt. . . nu, nes vai svētos laukā. Nelaiķa vectēva krustmātei, kas pati ari bijusi šajās kāzās, gadījies šāds dēkains piedzīvojums: viņa bijusi ģērbusies platajās tatarietes drēbēs un, ar degvīna glāzi rokā, mielojusi viesus. Te nelabais dīdījis kādu apliet viņu no mugurpuses ar degvīnu; otrs, redzams, arī ne laisks, izšķiļ tajā brīdī uguni un aizdedzina … uzšaujas liesma, nabaga krustmāte pārbijusies rauj visu acu priekšā drēbes no muguras nost… Troksnis, smiekli, kņada sacēlusies kā gada tirgū. Vārdu sakot, veci ļaudis neatceras nevienas citas vēl tik jautras kāzas.