Sāka dzīvot Pidorka ar Petro, gluži kā poļu pans ar pani. Visa kā diezgan, viss spīd … Labi ļautiņi tomēr vieglītēm šūpoja galvas, nolūkodamies viņu dzīvē. «No velna nebūs nekāda labuma,» visi vienā balsī runāja. «No kurienes gan, ja ne no pareizticīgo ļaužu kārdinātāja, viņam radusies bagātība? Kur viņš būtu ņēmis tādu kaudzi zelta? Kāpēc gan to pašu dienu, kad viņš kļuva bagāts, Basavrjuks pazuda kā ūdenī iekritis?» — Sakat tik, ka ļaudis izdomā! Lūk, patiešām, nepagāja ne mēnesis un nevarēja Pēterīti vairs ne pazīt. Kāpēc, kas viņam bija noticis, — dievs vien zina. Sēž uz vienas vietas un kaut vai vārdu būtu ar kādu parunājis. Visu laiku tikai domā un it kā pūlas kaut ko atcerēties. Kad Pidorkai izdodas piedabūt viņu sākt par kaut ko runāt, tad it kā aizmirstas, sāk runāt un atvilgst pat; bet paskatīsies nevilšus uz maisiem — «pagaidi, pagaidi, aizmirsies!» kliedz, un no jauna iegrimst domās, un no jauna nopūlas kaut ko atcerēties. Dažreiz, kad ilgi nosēdējis uz vietas, viņam liekas, ka tūliņ pat viss no jauna ienāks prātā .. . bet atkal viss pazūd Liekas: sēž krodziņā; nes viņam degvīnu; dedzina viņu degvīns; pretīgs viņam degvīns. Kāds pienāk, uzsit uz pleca viņam . .. bet tālāk viss viņam kā miglā tīts. Sviedri viņam plūst aumaļām pa seju, un viņš bezspēkā nosēžas atpakaļ savā vietā.
Ko visu nedarīja Pidorka: gan aprunājās ar pūšļotājiem, gan nobīli zīlēja, gan ārstēja vēderu [1] , nekas nepalīdzēja. Tā pagāja vasara. Daudzi kazaki bija appļāvušies un novākuši labību; daudzi kazaki, par citiem brašākie, devās kara gaitās. Pīļu bari vēl pludurēja pa mūsu purviem; bet no paceplīšiem jau nebija vairs ne vēsts. Stepes apsarka. Labības stirpas kā kazaku cepures šur un tur raiboja laukā. Uz ceļa pagadījās arī žagaru un malkas vezumi. Zeme sacietēja un vietām pat piesala. Sāka jau birdināt sniegu, un koku zari ietērpās sarmā kā zaķādās. Lūk, jau dzirdi, aukstā ziemas dienā sarkankrū- tainais svilpis, kā uzcirtīgs poļu muižnieks, pastaigājās pa sniega kupenām, meklēdams graudus, un bērni garām nūjām dzenāja pa ledu koka klucīšus, kamēr viņu tēvi mierīgi valstījās uz krāsns augšas, pa laiciņam iziedami ārā ar kūpošu kaļķīti zobos, lai godīgi pašķendētos par pareizticīgo ziemelīti vai izvēdināties un pārkulstīt piebūvē iegulējušos labību. Beidzot sniegi sāka kust, un līdaka ar asti salauzīja ledu. Bet Petro arvien vēl tāds pats, un jo tālāk, jo ļaunāk. Kā piekalts sēž istabas vidū, nolicis starp kājām savus maisus. Palika mežonīgs; apauga matiem; kļuva baismīgs; un visu laiku domā par vienu un to pašu, visu laiku pūlas kaut ko atcerēties, gan skaišas, gan ļaunojas, ka nevar atcerēties. Bieži mežonīgi pietrūkstas no savas vietas, noplāta rokas, ieurbjas acīm kādā vietā, it kā gribētu kaut ko notvert; lūpas kustas, it kā gribētu izrunāt kādu sen aizmirstu vārdu — un nekustīgi sastingst.. . Viņu pārņem neprāts, kā negudrs viņš lauza un kož sev rokas un dusmās izplūc šķipsnām matus, beidzot, aprimis, pakrīt kā nesamaņā un pēc laiciņa atkal par jaunu mēģina atcerēties, un atkal neprāts, un atkal mokas… Kas tas par dieva sodu! Pidorkai dzīve vairs nebija dzīve. Sākumā viņai bija bail palikt vienai istabā, bet vēlāk aprada, nabadzīte, ar savām bēdām. Bet agrāko Pidorku vairs nevarēja pazīt. Ne sārtuma. ne šķelmīgā smaida: noraizējās, izkalta, izraudāja skaidrās acis. Reiz kādam, redzams, bija iežēlojies viņas; devis tai padomu iet pie raganas, kas dzīvoja Lāču gravā un kuru daudzināja, ka viņa protot izārstēt visas slimības pasaulē Nolēma izmēģināt pēdējo līdzekli; vārdu pa vārdam pierunāja veceni nākt viņai līdzi. Tas notika tieši Jāņu vakarā. Petro nesamaņā gulēja uz lāviņas un nemaz nepamanīja jauno viešņu, kamēr, beidzot, maz pamazām sāka piecelties un ieskatīties. Pēkšņi viņš viss sāka trīcēt kā soda vietā, mati sacēlās stāvus… un viņš iesmējās tādiem smiekliem, ka Pidorkai sirds sastinga no bailēm. «Atcerējos, atcerējos!» viņš iekliedzās negantā priekā un, atvēzējis cirvi, meta to no visa spēka uz veceni. Cirvis iecirtās divi veršoki dziļi ozola durvīs. Vecene pazuda, un ap septiņi gadi vecs bērns baltā krekliņā, ar apsegtu galvu, nostājās istabas vidū. Apsegs nokrita. «Ivass!» — Pidorka iekliedzās un metās viņam klāt; bet rēgs viscauri, no galvas līdz kājām, applūda asinīm, un visa istaba atspīdēja sarkanā gaismā… Izbailēs viņa izskrēja priekšnamā; bet, mazliet atžirgusi, gribēja viņam palīdzēt; velti! durvis aiz viņas bija aizcirtušās tik stipri, ka viņa nespēja tās atvērt. Saskrēja ļaudis; sāka klauvēt; izcēla durvis; kaut dvēselīte bijusi. Visa istaba pilna dūmu, un pašā vidū, tur. kur stāvēja Petro, pelnu kaudze, no kuras vietām vēl kūpēja tvaiks. Metās pie maisiem: tikai saplēstu trauku lauskas tur bija zelta vietā. Acis izbolījuši, atvērtām mutēm, neiedrošinādamies ne ūsu pakustināt, stāvēja kazaki, kā zemē ierakti Tādas bailes bija pārņēmušas viņus, redzot šos brīnumus.