Kas notika tālāk, neatceros. Pidorka deva solījumu doties svētceļojumā; savāca pēc tēva nāves pārpalikušo mantu un pēc dažām dienām viņa tiešām jau vairs nebija ciematā. Uz kurieni viņa aizgājusi, neviens nezināja sacīt. Pakalpīgās vecenes iau teica esam viņu tur, kur bija aizgājis Petro, bet no Kijevas atbraucis kazaks stāstīja, ka redzējis klosterī mū- ķieni izkaltušu kā skeletu, kas bez mitas lūgusi dievu, ka šajā mūķienē viņas novada ļaudis, pēc visām pazīmēm, pazinuši Pidorku; ka neviens vēl nav dzirdējis no viņas ne vārda; ka viņa atnākusi kājām un atnesusi dievmātes svētbildei ietvaru, izrotātu tik spilgtiem dārgakmeņiem, ka visiem bijis jāpie- miedz acis, uz to skatoties.
Atjaujiet, ar to vēl viss nebeidzās. To pašu dienu, kad nelabais parāva Petro, parādījās atkal Basavrjuks; tikai visi bēga no viņa. Uzzināja, kas tas par putnu: neviens cits kā pats sātans, kas pieņēmis cilvēka izskatu tikai tādēļ, lai atraktu paslēpto mantu, bet, tā kā apslēptā manta nešķīstās rokās nedodas, tad viņš ar viltu pievilina sev brašus jaunekļus. Tajā pašā gadā visi pameta savas velēnu būdas un pārgāja dzīvot ciemā; bet arī tur nolādētais Basavrjuks nedeva miera. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, ka viņš bijis noskaities uz viņu visvairāk par to, ka viņa atstājusi agrāko krodziņu pie Opošņanskas ceļa, un visiem spēkiem centies uz viņas izgāzt savas dusmas. Reiz ciema vecākie bija sapulcējušies krogā un, kā mēdz teikt, tērzēja, pēc amata pakāpēm ieņēmuši vietas pie galda, uz kura bija uzlikts, grēks sacīt ka mazs, cepts auns. Runāja par šo un to; arī par dažādām dēkām un brīnumiem. Un te šķitās, nebūtu nekas, ja vienam vien, bet tieši visiem, — it kā auns paceltu galvu; viņa mulsās acis atdzīvojās un iemirdzējās, un pēkšņi radušās melnās, sarainās ūsas zīmīgi saslējās pret klātesošiem. Visi uzreiz pazina auna galvā Basavrjuka purnu; vectēva krustmāte jau nodomāja: «Lūk, lūk, pieprasīs degvīna …» Godājamie ciema vecākie ķēra pēc cepurēm un metās uz visātrāko mājās. Citā reizē pats baznīcas vecākais, kas laiku pa laikam mēdza ieskatīties aci acī vectēva degvīna glāzītei, nebija paspējis ne divi reizes sasniegt tai dibenu, kad ieraudzīja, ka glāzīte dziļi palokās viņa priekšā. Velns parauj! un tik krustīties! … Un te ar viņa otru pusi arī brīnumi: tikko viņa sāka iejaut mīklu lielajā toverī, te pēkšņi toveris salēcās. «Mierā, mierā!» kas to deva! cienīgi iespiedis rokas sānos, toveris metās pietup- dejā pa vfsu istabu … Smejieties, bet mūsu vectēviem smiekli vis nenāca. Ne velti tētiņš Afanasijs gāja pa visu ciematu ar svētītu ūdeni un dzenāja velnu ar slotiņu pa visām ielām, bet nelaiķa vectēva krustmāte tomēr arvien vēl žēlojās, ka kāds, tikko pienāk vakars, grabinās pa jumtu un skrāpējas gar sienām.
Ko nu par to! Lūk, tagad tai pašā vietā, kur stāv mūsu ciems, liekas, viss mierīgi; bet vēl necik sen, mans nelaiķa tēvs un es vēl atceros, ka sabrukušajam krodziņam, kuru nešķīstais dzimums ilgi pēc tam laboja uz sava rēķina, godīgs cilvēks nevarēja tikt garām. No apkūpējušā dūmeņa kā stabs cēlās dūmi un, pacēlušies tik augstu, ka, uz tiem skatoties, cepure neturējās galvā, izira kvēlojošās oglēs pa visu stepi, un velns, — nevajadzētu viņu, suņa dēlu, nemaz pieminēt, ■— tik žēli šņukstēja savā suņa būdā, ka izbiedētie kovārņi no tuvējā ozolu meža pulkiem pacēlās spārnos un, mežonīgi ķērkdami, svaidījās padebešos.
[1] pie mums nobīli zīlēja, kad cilvēks no kaut kā bija nobijies un gribēja izzināt, no kā tas cēlies: lēja izkausētu a'lvu vai vasku ūdeni un kā veidu tas pieņēma, tas tad arī bija nobaidījis slimo. Pēc tam arī visa tā slimība pārgāja. Vēdera sāipes ārstēja tā: aizdedzināja kaņepāju vīkšķīti, iemeta to krūzītē un apgāza krūzīti uz mutes bļoda ar ūdeni, kas bija uzlikta siimajam uz vēdera. Tad apvārdoja šo ūdeni un deva slimajam iedzert karoti šī ūdens. (Cogoļa piezīme.)