Выбрать главу

Un smēķēja arī viņi, nepārtraukti smēķēja, kūpinādami nelādzīgu, lētu un pretīgi smirdošu tabaku. Gaiss no tās dūmiem bija biezs un aizdudzis; un tas līdz ar stipro zvalstīšanos, kuģim laužoties cauri vētrai, droši vien būtu mani padarījis par jūras slimības upuri, ja vien es būtu bijis uzņēmīgs pret šo kaiti. Bet arī bez tās man sametās šķērma dūša, kaut gan tikpat labi tā būtu varējusi ras­ties no sāpēm kājā un noguruma.

Tā zvilnēdams un prātodams, es, protams, kavējos pār­domās arī pats par sevi un savu stāvokli. Tas bija vienrei­zēji, pat sapņos neiespējami! Es, Hamfrijs van Veidens, zinātnieks un, ja jums tīk, mākslas un literatūras cienī­tājs, guļu šeit, Beringa jūras roņu medību šonerī. Mesas zēns! Savā mūžā nebiju strādājis fizisku darbu, kur nu vēl virtuvē! Visas savas dienas tiku vadījis rimti, vienmuļi, mazkustīgi — kā jau mācīts vīrs un vientuļnieks, kam ir droši un pietiekami lieli ienākumi. Nemierīgs dzī­ves veids un sports nekad nebija man bijuši pa prātam. Vienmēr es biju bijis grāmatu tārps; tā mani jau bērnībā dēvēja māsas un tēvs. Tikai reizi mūža es biju uzturējies brīvdabas nometnē un arī tad pametu šo sabiedrību jau gandrīz pašā sākumā, un atgriezos pie labumiem un ēr­tībām, ko sniedz jumts virs galvas. Un nu es biju šeit, un mani gaidīja drūmas izredzes klāt galdu, mizot kartupe­ļus un mazgāt traukus bez sava gala. Turklāt es nebiju nekāds stiprais. Ārsti vienmēr bija teikuši, ka man esot neparasti labs organisms, bet es nekad netiku papūlējies, lai attīstītu savu spēku un savus muskuļus ar vingroju­miem. Tie bija vārgi un mīksti kā sievietei — vismaz ārsti tā laiku pa laikam tika apgalvojuši, mēģinādami mani pierunāt māžoties ar fizisko kultūru. Bet es atzinu par labāku strādāt ar galvu, nevis ar rokām; un te nu es biju — pilnīgi nesagatavots priekšā stāvošajai sūrajai dzīvei.

Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas nodarbināja manu prātu, un stāstu par tiem tādēļ, lai. jau iepriekš attaisno­tos par to nožēlojamo un bezpalīdzīgo lomu, kāda man bija lemta. Bet es domāju arī par savu māti un māsām un iztēlojos viņu bēdas. «Martinesa» katastrofā bojā gā­jušo sarakstā es atrados starp tiem, kuru līķis nav at­rasts. Garā es skatīju avīžu virsrakstus; redzēju, kā mani Universitātes kluba un Kolekcionāru kopas biedri šūpo galvu un saka: «Nabaga cilvēks!» Un es redzēju arī Car- liju Fjūresetu, kā viņš torīt, mūsu šķiršanās brīdī, rīta svārkos gulšņāja uz spilveniem apliktas kušetes pie loga un pravietiski skandēja pesimistiskas epigrammas.

Un visu šo laiku zvalstīdamies un klanīdamies, pacel­damies kustīgajos kalnos, gāzdamies un mētādamies pu­tojošajās ielejās, šoneris «Gars» lauza sev ceļu tālāk un tālāk Klusā okeāna pašā sirdī — un es atrados uz tā. Dzirdēju, kā augšā auro vējš. Līdz manām ausīm tas no­nāca kā apslāpēta rūkoņa. Sad un tad virs galvas atska­nēja kāju dipoņa. Apkārt viss nemitīgi krakstēja, vaidēja, čīkstēja un dverkstēja tūkstoš toņkārtas. Mednieki vēl joprojām strīdējās un rēca kā cilvēkveidīgi abinieki. Gaisu pildīja lamas un nepieklājīgi izteicieni. Viņu sejas bija pietvīkušas un dusmīgas; līdzi kuģim šūpojošās kajītes spuldžu slimīgi dzeltenā gaisma tās izķēmoja un vēl vai­rāk izcēla to brutalitāti. Cauri neskaidrajam dūmu bulam kojas izskatījās kā dzīvnieku sprosti zvērnīcā. Pie sienas karājās ūdensnecaurlaidoši apģērba gabali un jūras zā­baki; šur tur statīvos mierīgi atpūtās bises un šautenes. Sie priekšmeti atgādināja aizgājušu laikmetu pirātu un jūras laupītāju ietērpu un apbruņojumu. Mana iztēle sāka drudžaini darboties, un es joprojām nespēju aizmigt. Un nakls bija gara, gara — apnicīgi vienmuļa un gara.

V NODAĻA

Bet pirmā nakts mednieku kajītē man bija arī pēdējā. Nākamajā diena Vilks Larsens padzina Johansenu, savu jauno palīgu, no viņa mītnes un aizsūtīja pie medniekiem, kur viņam turpmāk vajadzēja gulēt, kamēr es ieņēmu vietu mazītiņajā mesas savrupkajītē, kur ceļojuma pir­majā dienā jau bija bijuši divi iemītnieki. Mednieki atri vien uzzināja šo parmaiņu cēloni. Izrādījās, ka Johansens katru nakti miegā pārdzīvo iepriekšējās dienas notikumus. Viņa nemitīgā runāšana, bļaustīšanās un pavēļu izklieg- šana bija bijis pārāk liels pārbaudījums Vilka Larsena pa­cietībai, tādēļ viņš atzina par labāku uzvelt šīs neērtības medniekiem.

Pēc bezmiega nakts es piecēlos vārgs un izmocīts, lai nokluburētu savu otro dienu uz «Gara». Pussešos To­mass Magridžs iztrieca mani no kojas stipri līdzīgi tam, kā Bills Saikss[1] būtu iztriecis savu suni; taču mistera Magridža varmācība pret mani tika atmaksāta tādā pašā veidā, turklāt ar uzviju. Viņa bez kādas vajadzības sa­celtais troksnis (es visu nakti netiku ne acu aizvēris) droši vien bija uzmodinājis kādu no medniekiem, jo cauri pustumsai nosvilpa smaga kurpe — un misters Magridžs, no sāpēm spalgi iegaudojies, pazemīgi lūdza visiem pie­došanu. Vēlāk kambīzē es ievēroju, ka viņa auss bija no­brāzta un uzpampusi. Tā nekad vairs pilnīgi neatguva savu normālo izskatu, un matroži to dēvēja par «ziedkā- postu ausi».

Diena bija dažādu nožēlojamu starpgadījumu pilna. Ie­priekšējā vakarā tiku paņēmis no kambīzes savas izžu­vušas drēbes un vispirms nomainīju ar tām pavāra apģērbu. Meklēju savu maku. Bez sīknaudas tajā vaja­dzēja būt (un tādās lietās man ir laba atmiņa) simt as­toņdesmit pieciem dolāriem zeltā un banknotēs. Maku es uzgāju, bet tā saturs, izņemot sudraba sīknaudu, bija pie­vākts. Es runāju par to ar pavāru, kad izgāju uz klāja, lai ķertos pie saviem pienākumiem virtuvē, un, kaut arī tiku rēķinājies ar strupu atbildi, nebiju gaidījis tādu ne­špetnu sprediķi, kādu es dabūju dzirdēt.

— Paklau, Kumpi, — viņš iesāka ņurdēdams un ar ļaunu uguntiņu acīs, — va tu grib dabūt pa purnu? Ja tu domā, ka es ir zaglis, paturi to pie sevis, citādi tu redzēsi, cik sasodīti tu ir kļūdījies! Tad tāda ir tava pateicība, no­lādētais! Tu te uzradies, nožēlojams dieva misēklis, un es tevi pieņēmu savā kambīzē un apgājos pa godam, un re nu, ko es par to dabonu! Nākamreiz tu manis pēc vari iet uz elli, un man dikti nesas prāts tevi samizot.

To teikdams, viņš pacēla dūres un nāca man virsū. Sev par lielu kaunu man jāatzīst, ka es, vairīdamies no si­tiena, izskrēju pa kambīzes durvīm laukā. Ko gan citu man bija darīt? Spēks, vienīgi spēks valdīja uz šī bries­moņu kuģa. Morālu pārliecināšanu te nepazina. Nu, pa­domājiet paši: vidēja auguma cilvēks ar vāju miesas būvi un vārgiem, neattīstītiem muskuļiem, kurš līdz šim dzī­vojis mierīgu un netraucētu dzīvi un nav radis pie varmā­cības, — ko gan šāds cilvēks varēja iesākt? Palikt uz vietas un stāties pretī šiem cilvēkveidīgajiem zvēriem ne­bija vairāk jēgas kā palikt uz vietas un stāties pretī sa­trakotam vērsim.

Tā es domāju toreiz, juzdams vajadzību attaisnoties un vēlēdamies apklusināt savu sirdsapziņu. Bet šis attais­nojums mani neapmierināja. Un līdz pat šai dienai vīrieša pašcieņa man neatļauj atskatīties uz šo notikumu pilnā pārliecībā par savas rīcības pareizību. Apstākļi patiešām bija tādi, kas neiekļāvās jēgpilnas uzvedības normās un prasīja vairāk nekā aukstus prāta slēdzienus. No formā­lās loģikas viedokļa šajā atgadījumā nav nekā tāda, no kā būtu jākaunas; taču, to atceroties, mani pārņem kauns — un savā vīrieša pašapziņā es saprotu, ka neizskaidrojamā kārtā mans vīrieša gods tika aptraipīts un iedragāts.