Tas viss tomēr tikai tā — starp citu. Es izskrēju no kambīzes tādā ātrumā, ka mans ceļgals atkal neganti iesāpējās, un es bezpalīdzīgi noslīgu uz pūpes nokares. Taču koknejietis nebija dzinies man pakaļ.
— Re, kā viņš skrien! Re, kā viņš skrien! — dzirdēju viņu saucam. — Un pie tam ar tizlu kāju! Nāc nu vien atpakaļ, nabaga mazo mammas mīlulīti! Es jau tev nesi- tīšu, nudien, nesitīšu.
Gāju atpakaļ un turpināju savu darbu, un ar to šis starpgadījums pagaidām beidzās, kaut gan turpmāk mani gaidīja vēl citi notikumi. Es uzklāju mesā brokastu galdu un pulksten septiņos apkalpoju medniekus un virsniekus. Pa nakti vētra, acīm redzot, bija pieklususi, lai gan joprojām vēlās milzīgas bangas un pūta spēcīgs vējš. Buras bija uzvilktas jau agrāk, iepriekšējās maiņas laikā, un «Gars» tagad traucās uz priekšu gandrīz ar visām burām, izņemot abas topburas un priekšējo klīveri. Sīs trīs buras, kā es secināju no kādas sarunas, bija paredzēts uzvilkt tūlīt pēc brokastīm. Uzzināju arī, ka Vilkam Lar- senam rūp pēc iespējas labāk izmantot vētru, kas dzina kuģi uz dienvidrietumiem, pretī tai jūras daļai, kurā viņš cerēja iekļūt ziemeļaustrumu pasātu joslā. Ar šī pastāvīgā vēja palīdzību viņš gribēja paveikt lielāko daļu ceļa uz Japānu, metot līkumu dienvidu virzienā uz tropiem, un, tuvojoties Āzijas krastiem, atkal pagriezties uz ziemeļiem.
Pēc brokastīm man gadījās vēl viens neapskaužams piedzīvojums. Kad biju pabeidzis mazgāt traukus, es iztīrīju mesas krāsni un uznesu pelnus augšā uz klāja, lai iesviestu tos jūrā. Vilks Larsens un Hendersons stāvēja stūres rata tuvumā, dziļi nogrimuši sarunā. Matrozis Džonsons stūrēja. Kad devos uz vēja pusi, redzēju, ka viņš pēkšņi pamāja ar galvu, iedomājos, ka viņš mani pazinis un padod labrītu. īstenībā viņš gribēja mani brīdināt, lai es nemetu pelnus pret vēju. Neapzinādamies savu kļūdu, es pagāju garām Vilkam Larsenam un medniekam un izgāzu pelnus pāri šonera malai. Vējš nesa tos atpakaļ — virsū ne tikai man, bet arī Hendersonam un Vilkam Larsenam. Nākošajā mirklī kapteinis man iespēra tik stipri, kā sper sunim. Nebiju domājis, ka spēriens varētu būt tik sāpīgs. Aizmeimuroju projām no viņa un pusnemaņā atzvēlos pret mesu. Acu priekšā man viss sagriezās un sametās slikta dūša. Nelabums mani pievārēja, un es ar pūlēm aizvilkos līdz kuģa malai. Bet Vilks Larsens man nesekoja. Tīrīdams no apģērba pelnus, viņš bija atsācis sarunu ar Hendersonu. Johansens, kurš no pūpes nokares bija redzējis notikušo, atsūtīja pāris matrožu nokopt klāju.
Vēlāk, tajā pašā rītā, es piedzīvoju pavisam cita veida pārsteigumu. Izpildot pavāra rīkojumu, biju izgājis sakārtot Vilka Larsena kajīti un uzklāt gultu. Pie sienas, pret kojas galvgali, atradās plaukts, pilns ar grāmatām. Pārlaidis tām skatienu, ar izbrīnu pamanīju tādus vārdus kā Šekspīrs, Tenisons, Po un De Kvinsijs. Bija arī zinātniski darbi, starp kuriem redzēju tādus autorus kā Tin- dals, Proktors un Darvins. Bija pārstāvēta astronomija un fizika, un es ievēroju Bulfinča «Teiksmu laikmetu», Bernarda Šova «Angļu un amerikāņu literatūras vēsturi» un Džonsona «Dabas zinātnes» divos lielos sējumos. Bez tam tur atradās vairākas gramatikas — Rīda un Kelloga, Metkāfa, un es pasmaidīju, ieraugot «Angļu valodu garīdzniekiem».
Minētās grāmatas manā uztverē nekādi nesaistījās ar šo cilvēku, spriežot pēc tā, ko biju no viņa pieredzējis, un es šaubījos, vai viņš vispār ir spējīgs tās lasīt. Bet, kad sāku klāt gultu, es atradu starp segām pilnīgu Brau- ninga darbu Kembridžas izdevumu, kurš, domājams, bija nokļuvis tur, Vilkam Larsenam iemiegot. Tajā bija uzšķirta drāma «Balkonā», un es šur un tur pamanīju ar zīmuli pasvītrotas vietas. Bez tam, kad, kuģim sasveroties, grāmata izšļuka man no rokām, no tās izkrita papīra lapiņa. Tā bija pieskribelēta ar ģeometriskām diagrammām un kaut kādiem aprēķiniem.
Bija skaidrs, ka šis drausmīgais cilvēks nav nekāds neizglītots nejēga, kādu katrs neizbēgami iedomātos viņu esam, spriežot pēc viņa brutalitātes izpausmēm. Pēkšņi viņš kļuva man mīkla. Kā viena, tā otra viņa rakstura puse pati par sevi bija pilnīgi saprotama, bet abas kopā mulsināja. Es jau biju ievērojis, ka viņš runā lieliska valodā, kuru reizēm sagandēja kāda sīka nepilnība. Protams, parastā sarunā ar matrožiem un medniekiem tā dažreiz taisni mudžēt mudžēja no kļūdām, kurām pamata bija jūrnieku žargons; bet tajos nedaudzajos vārdos, ko viņš tika pārmainījis ar mani, viņa valoda bija skaidra un pareiza.
Tā tīri nejauši mazliet iepazinis Vilku Larsenu no otras puses, es kļuvu drošāks un nolēmu parunāt ar viņu par zudumā aizgājušo naudu.
— Esrnu apzagts, — es viņam teicu mazliet vēlāk, kad sastapu viņu vienu pašu soļojam pa pūpi uz priekšu un atpakaļ.
— Ser, — viņš aizrādīja ne skarbi, bet noteikti.
— Esmu apzagts, ser, — es izlaboju.
— Kā tas gadījās? — viņš jautāja.
Tad es viņam visu sīki izklāstīju: kā manas drēbes bija atstātas žāvēties kambīzē, un kā vēlāk pavārs mani gandrīz piekāva, kad es viņam par to ieminējos.
Vilks Larsens par manu stāstījumu pasmaidīja.
— Blakus ienākumi, — viņš secināja, — pavārēna blakus ienākumi. Vai jums neliekas, ka jūsu nožēlojamā dzīvība ir šīs cenas vērta? Starp citu, uzskatiet to par mācību! Ar laiku jūs apgūsiet prasmi pašam parūpēties par savu naudu. Domājams, ka līdz šim jūsu vietā to ir darījis jūsu advokāts vai pilnvarotais.
Viņa vārdos es sajutu izsmieklu, tomēr noprasīju:
— Kā man būtu iespējams to dabūt atpakaļ?
— Tā ir jūsu darīšana. Te jums nav ne advokāta, ne pilnvarnieka, tāpēc ar visu jātiek galā pašam. Kad dabūjat kādu dolāru, turiet to ciet! Cilvēks, kurš ļauj savai naudai mētāties apkārt tā kā jūs, ir pelnījis, ka tā pazūd. Turklāt jūs esat grēkojis. Juins nav nekādu tiesību pakļaut citus kārdinājumam. Jūs ievedāt kārdināšanā pavā- rēnu, un viņš paklupa. Jūsu dēļ ir tikusi apdraudēta viņa nemirstīgā dvēsele. Starp citu, vai jūs ticat dvēseles nemirstībai?
Vilka Larsena plakstiņi laiski pacēlās, kad viņš uzdeva šo jautājumu, un šķita, ka man paveras viņa būtības dzīles, un es ielūkojos viņa dvēselē. Bet tie bija maldi. Neviens nekad nav ielūkojies Vilka Larsena dvēselē sevišķi dziļi vai vispār ielūkojies tajā — par to es esmu pārliecināts. Tā bija ļoti vientuļa dvēsele — to man bija lemts uzzināt —, tā nekad nenometa plīvuru, lai gan retos mirkļos izlikās to darām.
— Es lasu nemirstību jūsu acīs, — es atbildēju, tīšuprāt izlaizdams vārdiņu «ser», jo domāju, ka sarunas intīmais raksturs dod man tādas tiesības.
Viņš tam nepiegrieza vērību.
— No tā es spriežu, ka jūs redzat tajās kaut ko tādu, kas ir dzīvs, bet nav teikts, ka tam katrā ziņā jādzīvo mūžīgi.
— Es lasu vairāk nekā to vien, — es drosmīgi turpināju.
— Tad jūs lasat apziņu. Jus lasat dzīvības apziņu, tā pastāv, bet tas arī ir viss; nav mūžīgas dzīvošanas.
Cik skaidri viņš domāja, un cik labi viņš izteica savas domas! Uzmanīgi mani pavērojis, viņš pavērsa galvu pret vēju un noraudzījās pāri svina pelēkās jūras klaidumam. Viņa acīs parādījās nomāktība, un līnijas ap viņa muti kļuva stingras un skarbas. Viņš, redzams, bija noskaņots pesimistiski.