— Tad kādam nolūkam? — viņš strupi noprasīja, pagriezdamies atpakaļ uz manu pusi. — Ja esmu nemirstīgs, tad kāpēc?
Es sastomījos. Kā es varēju šim cilvēkam izskaidrot savu ideālismu? Kā ietērpt vārdos kaut ko apjaustu, kaut ko tādu, kas līdzinās miegā dzirdētām mūzikas skaņām, kaut ko tādu, par ko esmu pārliecināts, bet kas tomēr nav izsakāms?
— Un kādi tad ir jūsu uzskati? — es atjautāju.
— Es uzskatu, ka dzīvība ir jūklis, — viņš nevilcinoties atbildēja. — Kaut kas līdzīgs raugam, fermentam, kaut kas tāds, kas kustas un var kustēties minūti, stundu, gadu vai simts gadus, bet beigu beigās pārstās kustēties. Lielie apēd mazos, lai spētu turpināt kustēšanos, stiprie apēd vājos, lai varētu saglabāt savu spēku. Veiksmīgie apēd visvairāk un kustas visilgāk, tas arī viss. Un kāds ir jūsu spriedums par tiem tur?
Viņš neiecietīga vēzienā pameta ar roku uz vairāku matrožu pusi, kuri kuģa vidusdaļā darbojās ap kaut kādām virvēm.
— Viņi kustas, bet arī medūza kustas. Viņi kustas, lai ēstu, lai nevajadzētu izbeigt kustību. Te nu jums ir visa jēga! Viņi dzīvo vēdera dēļ, un vēders pastāv viņu dēļ. Tas ir noslēgts loks. No tā jūs nevarat izkļūt. Viņi arī nevar. Galu galā viņi apstājas. Viņi vairs nekustas. Viņi ir beigti.
— Viņiem ir sapņi, — es iestarpināju, — žilbinoši spoži sapņi…
— Par ēdamo, — viņš pabeidza.
— Un par vairāk …
— Ēdamā. Par lielāku ēstgribu un labāku veiksmi tās apmierināšanai. — Viņa balss skanēja skarbi. Tajā nebija ne vēsts no aušības. — Jo, redzat, viņi sapņo par izdevīgiem jūras braucieniem, kas viņiem ienesīs vairāk naudas, par kuģa virsnieka karjeru, par atrastām bagātībām, īsi sakot, par nokļūšanu labākā stāvoklī, lai aplaupītu savus biedrus, varētu visu nakti mājās mierīgi gulēt, labi paēst un likt kādam citam darīt netīro darbu. Tieši tādi paši esam arī mēs abi. Nav nekādas starpības, vienīgi tas, ka mēs esam ēduši vairāk un labāk. Un tagad es ēdu viņus un jūs arī. Bet agrāk jūs ēdāt vairāk nekā es. Jūs gulējāt mīkstā gultā, valkājāt smalkas drānas, ieturējāt gardas maltītes. Bet kas jums sagādāja šo gultu? Un šīs drānas? Un šīs maltītes? Ne jau jūs. Nekad jūs nekā neesat sagādājis ar paša sviedriem. Jūs pārtiekat no līdzekļiem, ko nopelnījis jūsu tēvs. Jūs esat kā fregates putns, kurš no gaisa uzklūp sul- tānvistiņām un atņem tām noķertās zivis. Jūs esat uz vienu roku ar to ļaužu bariņu, kuri sastādījuši to, ko paši sauc par valdību, kuri ir noteicēji par visiem citiem cilvēkiem un kuri ēd pārtiku, ko sagādājuši tie citi, kas to gribētu ēst paši. Jūs valkājat siltu apģērbu. Viņi ir izgatavojuši šo apģērbu, bet paši drebinās skrandās un lūdz darbu jums, jūsu advokātam vai pilnvarotajam, kurš rīkojas ar jūsu naudu.
— Bet tas neattiecas uz lietu! — es iesaucos.
— Kā nu ne! — tagad viņš runāja aizgūtnēm un viņa acis zibsnīja. — Tā ir cūcība, un tāda ir dzīve. Kāds labums vai jēga ir cūcības nemirstībai? Kāds tai ir mērķis? Kā tas viss iznāk? Jūs neesat ražojis barību. Taču tā barība, ko jūs esat apēdis vai izniekojis, būtu varējusi izglābt dzīvību pāris desmitiem nelaimīgo, kuri šo barību saražojuši, bet paši nav ēduši. Kādam nemirstīgam mērķim kalpojat jūs vai viņi? Ņemsim jūs pašu un mani. Ko gan vērta ir jūsu izdaudzinātā nemirstība, kad jūsu dzīve saduras ar manējo? Jums gribētos atgriezties uz sauszemes, kas ir izdevīga vieta jūsu cūcībai. Bet man ir uznācis untums paturēt jūs uz šī kuģa, kur zeļ mana cūcība. Un es jūs arī paturēšu. Es varu darīt ar jums, ko vien gribu. Jūs varat nomirt šodien, šonedēļ vai nākamajā mēnesī. Es uz vietas spētu jūs nonāvēt ar vienu dūres sitienu, jo jūs esat nožēlojams vārgulis. Bet, ja mēs esam nemirstīgi, tad kas tam pamatā? Diezin vai būt cūcīgiem, kādi jūs un es esam bijuši visu mūžu, ir pats labākais, ko nemirstīgajiem vajadzētu darīt. Un atkal — kā tas viss iznāk? Kāpēc es esmu paturējis jūs šeit? …
— Tāpēc, ka jūs esat stiprāks, — man izdevās izgrūst.
— Bet kāpēc stiprāks? — viņš tūlīt turpināja savus nebeidzamos jautājumus. — Tāpēc, ka es esmu lielāka fermenta piciņa nekā jūs. Vai tad jūs to nesaprotat? Nesaprotat?
— Bet tas ir tik bezcerīgi, — es iebildu.
— Es jums piekrītu, — viņš atbildēja. — Tad kāpēc vispār kustēties, ja kustēties nozīmē dzīvot? Nekustēdamies, nebūdams rauga daļiņa, cilvēks neizjustu arī bezcerību. Bet — un te ir viss izskaidrojums — mēs vēlamies dzīvot un kustēties, lai gan tam nav nekādas jēgas, tāpēc, ka dzīvības dabā ir dzīvot un kustēties, gribēt dzīvot un kustēties. Ja tā nebūtu, dzīvības nebūtu. Šīs dzīvības dēļ, kura ir jūsos, jūs sapņojat par savu nemirstību. Dzīvība, kas ir jūsos, ir dzīva un grib būt dzīva bezgalīgi. Tpū! Mūžīga cūcība!
Pēkšņi viņš strauji pagriezās un gāja projām. Pie pūpes nokares viņš apstājās un pasauca mani sev klāt.
— Starp citu, cik tad tas pavārēns pievāca? — viņš apvaicājās.
— Simt astoņdesmit piecus dolārus, ser, — es atbildēju.
Viņš pamaja ar galvu. Brīdi vēlāk, kad gāju pa trapu uz leju, lai uzklātu pusdienu galdu, dzirdēju viņu skaļi lamājam dažus vīrus kuģa vidusdaļā.
VI NODAĻA
Uz rīta pusi vētra bija pilnīgi iztrakojusies un «Gars» viegli zvalstījās rāmā jūrā bez mazākās vēja pūsmas. Laiku pa laikam tomēr bija jūtamas vieglas vēsmas, un Vilks Larsens nemitīgi staigāja pa pūpi, raudzīdamies uz ziemeļaustrumiem, no kurienes vajadzēja pūst spēcīgajam pasātam.
Visi ļaudis atradās uz klāja un rosījās, sagatavodami laivas priekšā stāvošajām medībām. Uz kuģa to bija septiņas: kapteiņa mazā un tās sešas, ko lietos mednieki. Laivas apkalpē ir trīs vīri — mednieks, airētājs un stūrmanis. Uz šonera airētāji un stūrētāji ir kuģa ļaudis. Arī medniekiem, pakļaujoties Vilka Larsena rīkojumam, ir jāpilda sardzes dienests.
To visu esmu uzzinājis un pat vēl vairāk. «Gars» tiek uzskatīts par visgaitīgāko šoneri abās flotēs — tiklab Sanfrancisko, kā arī Viktorijas flotē. īstenībā kādreiz tā ir bijusi privāta jahta un būvēta lielam ātrumam. Šo-
1 Ar * apzīmētās vārsmas atdzejojusi Vizma Belševica.
1 Misis Grandija — angļu dramaturga Mortona (1764—1838) lugas persona — svētulības iemiesojums.
1 Kanaks — havajietis vai polinēzietis.
nera rumpis un piederumi — kaut gan es no tādām lietam nekā nesaprotu — runā paši par sevi. To man pastāstīja Džonsons, kad vakar, otrās starpmaiņas laikā, es ar viņu mazliet patērzēju. Viņš runāja ar tādu sajūsmu un mīlestību par skaisto kuģi, kādu daži cilvēki izjūt pret zirgiem. Viņš uzskata, ka šis brauciens nesola neko labu, un lika man saprast, ka roņu medību kuģu kapteiņu starpā Vilkam Larsenam ir visai nelaba slava. Parakstīt līgumu Džonsonu vilinājis pats «Gars», bet viņš jau sākot šo soli nožēlot.
Viņš man pastāstīja, ka «Gars» ir izcili skaisti veidots astoņdesmittonnīgs šoneris. Tā bimss jeb platums ir divdesmit trīs pēdas un garums mazliet pārsniedz deviņdesmit pēdas. Neiedomājami smagais svina ķīlis, cik īsti tas smags, viņš nezinot, padara šoneri |oti stabilu, neraugoties uz tā milzīgo buru laukumu. No klāja līdz grottop- masta flagspolei ir mazliet vairāk nekā simts pēdu, fok- masts kopā ar topmastu ir astoņas vai desmit pēdas īsāks. Es sniedzu tik sīku aprakstu tādēļ, lai būtu iespējams novērtēt, kādi izmēri ir šai mazajai, peldošajai pasaulītei, kurā uzturas divdesmit divi vīri. Tā ir ļoti maza pasaulīte, tīrais pīslis, puteklītis, un es brīnos, kā cilvēki uzdrīkstas doties jūrā ar tik niecīgu un nedrošu skaidiņu.