Vilkam Larsenam ir arī pārgalvīga burātāja slava. Es dzirdēju Hendersonu runājam par to ar kādu citu mednieku — kalifornieti Stendišu. Pirms diviem gadiem Vilks Larsens Beringa jūrā viesuļa laikā pazaudējis šonera mastus, pēc tam izgatavoti pašreizējie, daudz stiprāki un izturīgāki. Stasta, ka toreiz Larsens esot izteicies, ka drīzāk būtu ar mieru apgāzt kuģi otrādi nekā zaudēt šos mastus.
Šķiet, ka ikvienam apkalpes loceklim, izņemot Johan- senu, kuram paaugstinājums sakāpis galvā, ir kāds attaisnojums, kāpēc viņš nokļuvis uz «Gara». Puse no matrožiem bija tālbraucēji, un viņi aizbildinājās ar to, ka nekā neesot zinājuši par šo kuģi un tā kapteini. Un par tiem, kuri bija zinājuši, čukstēja, ka mednieki, gan būdami teicami šāvēji, esot tik pazīstami savas ķildīgās dabas un nelietīgo tieksmju dēļ, ka nevarētu piemunsturēt ne uz viena kārtīga šonera.
Iepazinos ar vēl vienu apkalpes locekli — viņu sauc par Luisu — apaļīgu omulīga izskata Jaunskotijas īru, ļoti sabiedrisku puisi, kurš varēja runāt tik ilgi, kamēr vien bija kāds, kas klausījās. Pēcpusdienā, kad pavārs lejā gulēja un es mizoju mūžīgos kartupeļus, Luiss iegriezās kambīzē «patērgāt». Viņš uz šī kuģa nokļuvis tāpēc, ka bijis piedzēries, kad parakstījis līgumu. Atkal un atkal viņš man apgalvoja, ka skaidrā prātā nemūžam nebūtu to darījis. Izrādījās, ka Luiss jau kādus divpadsmit gadus katru sezonu medī roņus un tiek uzskatīts par vienu no pašiem labākajiem laivu stūrmaņiem abās flotēs.
— Ak, manu zēn, — viņš, kā nelaimi paredzēdams, māja man ar galvu, — šitais ir tas sliktākais šoneris, kādu tu būtu varējis izvēlēties, un pillā tak ar tu toreiz nebiji kā es. Tā roņu medīšana jūrniekam ir īsta paradīze — tikai uz citiem kuģiem, ne uz šitā. Kapteiņa palīgs bija pirmais, bet, piemini manus vārdus, iekams brauciens bus galā, būs vēl citi miroņi. Cst, tas lai tagad paliek starp mums; šitais Vilks Larsens ir tīrais velis, un «Gars» arī būs gatavais elles kuģis, kāds tas allažiņ ir bijis, kamēr tas viņa rokās. Vait' nu es to nezinu? Vait' es nezinu? Vait' es neatminos viņu no Hekodeitas, kad divus gadus atpakaļ viņš sakāvās un nošāva četrus no saviem ļaudīm? Vait' es nebiju uz «Emmas L.» pat ne trīsdesmit jardus no turienes? Un tad tur bija vēl viens vīrs, ko viņš nosita tai pašā gadā ar vienu dūres bliezienu. Jā gan, nosita viņu beigtu. Galva viņam droši vien sašķīda kā olas čaumala. Un vait' tur nebija Kuras salas gubernators un policijas priekšnieks, abi japāņu džentlmeņi, ser, un vait' viņi neatnāca uz «Gara» pie viņa ciemos, un sievas lai paņēma līdzi — mazītiņas, glīšas drostaliņas, kādas redz uzkrāsotas uz vēdekļiem. Un, kad viņš devās ceļā, vait' mīlošie vīri netika pamesti savā sampanā, it kā tas būtu gadījies nejauši? Un vait' tikai nedēļu vēlāk nabaga mazās lēdijas netika izlaistas krastā salas otrā pusē; un viņām neatlika nekas cits kā iet pāri kalniem uz mājām savās niecīgajās salmu san- dalītēs, kas ne jūdzi neturētos kopā. Vait' es nu nezinu? Šitāds te zvērs viņš ir, šitais Vilks Larsens, — tas lielais, varenais zvērs, kas pieminēts Svētā Jāņa parādīšanas grāmatā; un nekādu labo galu jau viņš ar neņems. Bet es tev neko nav sacījis, to tu liec aiz auss; es nav pačukstējis ne pušplēstu vārdiņu, jo vecais resnais Luiss grib pārbraukt dzīvs mājās, pat ja pēdējais no tavas mātes dēliem aizies zivēm par barību.
Vilks Larsensl — viņš brīdi vēlāk nošņācās. — Ieklausies tak šajā vārdā! Vilks — rau, kas viņš ir! Viņam nav ļauna sirds kā vienam otram citam. Viņam sirds pavisam nav. Vilks, tieši vilks — rau, kas viņš ir! Nebrīnies, tas vārds viņam ir kā radīts.
— Bet, ja tik labi zināms, kāds viņš ir, — es vaicāju,
— kā tad viņš var dabūt ļaudis savam kuģim?
— Un kā tad vispār var dabūt ļaudis visam, kas vien darāms šai dieva pasaulē uz zemes un jūras? — Luiss ķeltiskā dedzībā noprasīja. — Vai tu te būtu sastapis mani, ja es nebūtu piedzēries kā cūka, kad parakstīju līgumu? Un ir tādi, kas nevar dabūt darbu pie labākiem kapteiņiem, — kā šitie paši mednieki un tie nabaga velni matroži, kas nezināja, pie kā viņi līgst. Bet gan jau viss nāks gaismā, gan jau viss nāks gaismā, un tad viņi nožēlos to dienu, kad piedzimuši. Es būtu varējis raudāt par šitiem nabaga radījumiem, ja tikai es spētu aizmirst nabaga veco resno Luisu un to, kādas nepatikšanas viņam pašam stāv priekšā. Bet es nav pačukstējis ne pušplēstu vārdiņu, to tu liec aiz auss — ne pušplēstu vārdiņu!
Sitie mednieki ir ļauni puiši, — viņam uznāca jauns izvirdums, jo viņš cieta no iedzimtas vārdu pārpilnības.
— Bet pagaidi vien, kamērt viņi sacels traci un uztaisīs jandāliņu. Viņš ir tas vīrs, kas ar tādiem tiks galā. Tas ir viņš, kurš viņu pretīgajās, ļaunajās sirdīs iedzīs bijāšanu. Nu paņemsim to pašu manējo mednieku Horneru. Ļaudis viņu sauc par Rēno Horneru, tāds mierīgs un bezrūpīgs un runā tik maigi kā meitene; tu domāsi, ka viņš nav spējīgs nodzīt sev mušu no deguna. Bet vait' viņš izgājušo gadu nenomaitāja savas laivas stūrmani? Toreiz teica, ka tas bijis negadījums, bet es Jokohamā satiku viņa airētāju — un viņš izstāstīja man visu, kā bijis. Un tad vēl Dūms, tas mazais, melnais vīrelis, — vait' krievi viņu nenoturēja trīs gadus Sibīrijas sāls raktuvēs par malu medniecību krievu rezervātā Kapara salā? Abi ar savu pārinieku viņi bija sakalti kopā roku un kāju važas. Un vait' viņiem iur neiznāca kaut kāda saraušanās vai kašķis? Jo Dūms to otru nosūtīja augšā elevatora kausos, katru reizi pa gabalam: šodien kāja, rīt — roka, na- košajā dienā — galva un tā tālāk.
— Bet tas taču nevar būt tiesa! — es iesaucos, šausmu pārņemts.
— Kas nevar būt? — viņš zibens ātrumā noprasīja.
— Nekā es nav teicis. Es ir kurls un mēms, un tev ar tādam vajadzētu būt kaut vai savas mātes dēļ, un ne reizīti es nav pavēris lupas nekam citam kā tikai pastāstīt labu par tiem pārējiem un viņu, dievs lai moka viņa dvēseli, un lai viņš pūst šķīstītavā desmittūkstoš gadus un tad lai nogrimst pašā pēdējā un dziļākajā ellē!
Džonsons, vīrs, kurš todien, kad es te nokļuvu, noberza mani jēlu, šķita tas, kurš modina vismazāk šaubu. Patiesību sakot, viņā nebija nekā aizdomīga. Katram tūlīt dūrās acīs viņa godprātība un vīrišķība, kuru savukārt mīkstināja kautrība, ko varētu noturēt par bailīgumu. Bet bailīgs viņš nebija. Drīzāk šķita, ka viņam pietiek drosmes, lai rīkotos saskaņā ar savu pārliecību un cilvēcisko pašcieņu. Mūsu pazīšanās sākumā tā viņam lika protestēt pret to, ka es nosaucu viņu par Jonsonu. Arī par Džonsonu Luiss izteica savas domas un paredzējumus.
— Tas ir viens jauks puisis, šitais skandināvietis Džonsons tur pie mums, — viņš sacīja. — Labākais matrozis visā rufē. Viņš ir mans airētājs. Bet viņam būs nepatikšanas ar Vilku Larsenu, tas ir kā likts. Es to zinu. Es redzu tās briestam un ceļamies kā negaisu padebešos. Es ir runājis ar viņu kā ar brāli, bet viņš neredz nekādas jēgas izdzēst ugunis un uzvilkt maldinošus signālus. Viņš skaļi kurn, ja viņam nav kaut kas pa prātam, un vienmēr atradīsies kāds pienesējs, kas aizies uz pūpi un pastāstīs to Vilkam. Vilks ir stiprs, un vilka dabā ir neieredzēt spēku, un spēks tas ir, ko viņš ieraudzīs Džon- sonā, — nepiekāpība un nekādi «jā, ser, sirsnīgi pateicos, ser» par atbildi uz lāstu vai sitienu. Jā, tās tuvojas! Tās tuvojas! Un dievs vien to zina kur es ņemšu citu airētāju! Kāpēc tas muļķis saceļ spuras vienmēr un, kad vecais viņu nosauc par Jonsonu, izlabo viņu, teikdams, «Mans vārds ir Džonsons, ser», un tad vēl nosauc visus burtus pēc kārtas? Tev vajadzēja redzēt veca ģīmi! Es domāju, ka viņš uz vietas viņam gāzīs. Larsens nedarīja nekā, bet viņš neliksies mierā un pazudinās to skandināvieti, vai arī es nezinu, kā vīri jūrā uz kuģiem darās.