Tomass Magridžs kļūst neciešams. Esmu spiests viņu misterot un sērot katra varda galā. Acīm redzot, tāpēc, ka viņš, cik noprotams, ir iepaticies Vilkam Larsenam. Pēc manām domām, tas ir kaut kas nepieredzēts, ja kapteinis brāļojas ar pavāru; bet tā nu tas ir — Vilks Larsens to dara. Divas vai trīs reizes viņš iebāza galvu kam- bīzē un labsirdīgi paķircināja Magridžu; bet reiz, šo pēcpusdienu, viņš slavēja pie pūpes nokares un tērzēja ar viņu veselas piecpadsmit minūtes. Kad viņi beidza un Magridžs atgriezās virtuvē, viņš staroja kā izsmērēts un, darīdams savu darbu, dungoja ielas tirgotāju dziesmiņas nervus plosošā, griezīgā falsetā.
— Es protu sadzīvot ar virsniekiem, — Magridžs man pavēstīja, kā paužot lielu noslēpumu. — Es zinu, nudien zinu, kā panākt, lai mani cienītu. Mans pēdējais kapteinis, piemēram, — tā man bija nieka lieta nokāpt pie viņa kajītē, maķenīt papļāpāt un draudzīgi iedzert kādu glāzīti. «Magridž,» viņš man saka, «Magridž,» viņš saka, «tu neesi atradis savu īsto aicinājumu.» — «Un kā jūs to domā?» es saku. «Tev vaidzēja piedzimt par džentlmeni un nevaidzēja strādāt un pelnīt maizi.» Lai pērkons uz vietas mani nosper, ja viņš, Kumpi, tā neteica un ja es nesēdēju paša kapteiņa kajītē ērti kā kungs, pīpēdams viņa cigārus un dzerdams viņa rumu.
Šāda tarkšķēšana darīja mani traku. Nekad nebiju dzirdējis balsi, kuru es tā ienīstu. Viņa luncīgi pieglaimīgā valoda, viņa lišķīgais smaids, viņa bezmērīgā iedomība tā krita man uz nerviem, ka dažreiz es drebēju pie visām miesām. Katrā ziņā viņš bija pats pretīgākais un derdzīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapis. Viņš bija neaprakstāmi netīrīgs; un, tā kā viņš gatavoja visu, ko uz kuģa ēda, es centos izraudzīties sev vismazāk netīro no viņa brūvējumiem.
Ne mazums rūpju man sagādāja rokas, kas nebija radušas pie darba. Nagi bija zaudējuši savu dabisko krāsu un kļuvuši melni, āda tā aprepusi, ka to nevarēja dabūt tīru pat ar beržamo suku. Un kur tad nebeidzamās tulznas, kas tik nejauki sāpēja, uz apakšdelma man bija liela apdeguma brūce, to es dabūju, kad, kuģim sasveroties, zaudēju līdzsvaru un uzkritu uz plīts. Arī mans celis arvien vēl sāpēja. Pampums nebija mazinājies, un ceļa kauliņš joprojām nebija īstajā vietā. No rīta līdz vakaram es kluburēju ar tādu kāju pa kuģi, tas, protams, nepalīdzēja celim atlabt. Lai to vispār varētu izārstēt, bija nepieciešama atpūta.
Atpūta! Nekad agrāk es neizpratu šī vārda nozīmi. Es biju atpūties visu mūžu, pats to nemaz nezinādams. Bet tagad man vislielākā bauda pasaulē būtu pusstundu pasēdēt mierā un nedarīt nekā, pat nedomāt. Taču, no otras puses, tā man bija atklāsme. Turpmāk es būšu spējīgs saprast darbaļaužu dzīvi. Man pat sapņos nebija rādījies, ka darbs ir tik šausmīgs. No pussešiem rītā līdz desmitiem vakarā es esmu visu vergs; man pašam nepieder ne mirklis, ja nu vienīgi tie brīži, kurus varu nozagt īsi pirms otrās starpmaiņas beigām. Vajag man tikai uz brīdi apstāties, lai noraudzītos saulē zaigojošajā jūrā vai paskatītos uz matrozi, kurš kāpj mastā pie topburām vai dodas uz bugsprita priekšgalu, tūlīt atskanēs ienīstā balss: «Ei tu, Kumpi, kas par šļokāšanos! Nedomā, ka es nolaižu no tevis savas blisenes!»
Mednieku kajītē ir manāmas draudīgas slikta noskaņojuma pazīmes, un ir dzirdamas runas, ka Dūms ar Hen- dersonu sakāvušies. Hendersons liekas krietnākais no medniekiem, lēnīgs, grūti sakaitināms cilvēks; taču sakaitinātam viņam noteikti vajadzēja būt, jo Dūmam bija sadauzīta un zila acs un viņš izskatījās sevišķi nikns, kad ienāca mesā vakariņot.
Tieši pirms vakariņām es biju liecinieks nežēlīgam notikumam, kas parādīja šo ļaužu cietsirdību un bezjūtību. Viens no matrožiem — lempīga izskata lauku puisis, vārdā Harisons, — bija iesācējs un atradās savā pirmajā jūras braucienā, uz kuģi viņu, manuprāt, bija atvedušas piedzīvojumu alkas. Vieglajā, mainīgajā vēsmiņā šonerim bija iznācis daudz kreisēt; tādās reizēs buras pārlaiž no vienas puses uz otru un kāds tiek sūtīts augšā pārvietot priekšējo topburu. Kad Harisons bija nokļuvis pie tās, šote kaut kādā veidā iesprūda blokā, caur kuru tā slīd gafeles galā. Cik es no tādām lietām saprotu, ir divas iespējas, kā to atbrīvot: pirmkārt — nolaižot fokburu, kas izdarāms samērā viegli un bez riska; otrkārt — aizrāpjoties pa augšējām fallēm līdz pašam gafeles pīķim, bet tas ir ārkārtīgi bīstams darbs.
Johansons uzsauca Harisonam, lai viņš rāpjas pa fallēm. Katram bija skaidrs, ka puisis baidās. Un ne jau bez pamata: nebija nekāds joks uzticēt savu dzīvību šīm tievajām un raustīgajām tauvām astoņdesmit pēdu augstumā virs klāja. Nebūtu jau vēl tik ļauni, ja pūstu pastāvīgs vējš, bet «Gars» brīvi zvalstījās viļņos, un pēc katras šūpas bura plandījās un plīkšķēja, falles te atslāba, te ar rāvienu nostiepās. Tās spēja notraukt cilvēku kā mušu no pātagas auklas.
Harisons dzirdēja rīkojumu un saprata, ko no viņa prasīja, bet vilcinājās. Droši vien pirmo reizi mūžā viņš atradas tādā augstumā. Johansens, kuram bija pielipusi Vilka Larsena valdonība, izverda veselu lāstu un lamu straumi.
— Pietiks, Johansen, — Vilks Larsens skarbi sacīja. — Gribu, lai tu zinātu, ka lamājos uz šī kuģa es. Ja man būs nepieciešama tava palīdzība, es tevi pasaukšu.
— Jā, ser, — stūrmanis padevīgi piekrita.
Tikmēr Harisons bija sācis rausties fallēs. Paskatījies pa kambīzes durvīm uz augšu, es redzēju, ka viņš trīc pie visām miesām kā drudža kratīts. Viņš virzījās uz priekšu lēni un piesardzīgi, collu pa collai. Pret dzidro debess zilgmi viņš izskatījās pēc milzīga zirnekļa, kas rāpjas pa savu tīklu.
Matrozim vajadzēja pārvarēt nelielu slīpumu, jo fok- bura slējās augstu gaisā; un, tā kā falles pie gafeles un masta iet cauri dažādiem blokiem, viņš tās nevarēja aptvert ar rokām un kājām. Bet galvenās grūtības sagādāja vējš, kas nebija pietiekami stiprs vai pastāvīgs, lai bura visu laiku būtu piepūsta. Kad Harisons bija jau pusceļā, «Gars» nosvērās uz vēja pusi, tad atkal atpakaļ uz otru pusi ieplakā starp diviem viļņiem. Matrozis pārstāja rāpties un cieši pieķērās pie tauvas. Atrazdamies astoņdesmit pēdas zemāk, es redzēju viņa mokoši saspringtos muskuļus, no kuru spēka tagad bija atkarīga puiša dzīvība. Bura saplaka, un gafele padevās atpakaļ uz kuģa vidus pusi. Falles atlaidās, un, kaut arī tas viss norisinājās ļoti aši, es redzēju, kā tās nostiepās zem matroža svara. Tad gafele negaidītā ātrumā sazvēlās uz sāniem, lielā bura noplīkšķēja kā lielgabala šāviens un rēvkniteļu trīs rindas noplakšķēja pret audeklu kā šauteņu zalve. Joprojām turēdamies, Harisons veica galvu reibinošu lidojumu pa gaisu. Lidojums pēkšņi aprāvās. Falles acumirklī saspringa. Tas iedarbojās kā pātagas cirtiens. Matroža tvēriens atslāba. Viena roka atspruka vaļā. Otra, vēl mirkli izmisīgi mēģinājusi noturēties, arī palaida faili vaļā. Viņš gāzās lejā, taču kaut kādā veidā viņam izdevās ar kājām ieķerties takelāžā. Puisis karājās ar galvu uz leju. Sasprindzinot spēkus, viņam no jauna izdevās ar rokām satvert faili, bet ilgs laiks pagāja, kamēr viņš atguva ag- rāko stāvokli; un tur nu viņš karājās nelaimīgs un nožēlojams.