Un tad tas viss notika, turklāt neaptveramā ātrumā. Migla šķita pāršķiramies, it kā to būtu pāršķēlis kāds milzu ķīlis, un parādījās tvaikoņa priekšgals, abās pusēs vilkdams līdzi miglas grīstes kā jūras zāles uz Le- viatāna purna. Es saskatīju stūres māju un no tās iz- liekušos baltbārdainu vīru, kas bija atbalstījies uz elkoņiem. Viņš bija tērpies zilā uniformā, un es atceros, ka ievēroju, cik kārtīgs viņš izskatījās un cik mierīgs viņš bija. Viņa miers šajos apstākļos bija drausmīgs. Viņš bija samierinājies ar Likteni, gāja roku rokā ar to un vēsu prātu apsvēra tā triecienu. Tā viņš tur atspiedies stāvēja, pārlaizdams mums vērtējošu skatienu, it kā aplēsdams, kurā vietā notiks sadursme, un nelikās pat nemaz manām, kad mūsu stūres vīrs, nobālējis nevaldāmās dusmās, sauca:
— Nu jums gan izdevās!
Atskatoties uz notikušo, saprotu, ka šī piezīme bija pārāk skaidra, lai būtu vēl nepieciešama atbilde.
— Pieķerieties pie kaut kā un turieties klāt! — sarkan- sejainais vīrs man uzsauca. Visa viņa bramanība bija zudusi, un šķita, ka viņš inficējies ar pārdabisko mieru. — Un paklausieties, kā spiegs sievietes, — viņš sacīja skarbi, man likās, gandrīz ļauni, it kā viņš visu to jau kādreiz būtu piedzīvojis.
Kuģi sadūrās, pirms paguvu izmantot viņa padomu. Mūs droši vien trāpīja tieši vidusdaļā, jo svešais tvaikonis bija nozudis ārpus mana redzes loka un es nekā neredzēju. «Martiness» strauji sasvērās uz sāniem, atskanēja brīkšķis, krakšķēdams lūza koks. Mani notrieca garšļaukus uz mitrā klāja, un, iekams paspēju uzrausties kājās, es izdzirdu sieviešu spiedzienus. Šī pati neaprakstāmākā no visām skaņām, kas liek asinīm sastingt dzīslās, bija par iemeslu tam — par to esmu pilnīgi pārliecināts, — ka mani sagrāba panika. Es iedomājos par pasažieru salonā novietotajām glābšanas jostām, bet pie durvīm man brāzās pretī mežonīga vīriešu un sieviešu straume un aizrāva mani atpakaļ. Kas notika turpmākajās minūtēs, neatceros, kaut arī man skaidri palicis prātā, ka rāvu glābšanas jostas no augšējiem plauktiem, bet sarkansejainais piesprādzēja tās histēriskajām sievietēm, kas izbailēs stāvēja, bariņā saspiedušās, šīs atmiņas man saglabājušās tikpat spilgtas un skaidras kā par jebkuru no tām gleznām, ko esmu redzējis. Un tā jau arī bija īsta glezna, pat tagad tā man stāv acu priekšā: cauruma robotās malas kajītes sienā, pa kuru mutuļiem un grīstēm veļas iekšā pelēka migla; tukšie popētie sēdekļi, uz kuriem izmētātie dažādie priekšmeti — saiņi, rokas somiņas, lietussargi un apmetņi — liecina par pēkšņu bēgšanu; tuklais džentlmenis, kurš vēl nesen lasīja manu apcerējumu un joprojām tur rokā žurnālu, korķa un audekla ieskauts, apnicīgā neatlaidībā man jautā, vai, pēc manām domām, draudot kādas briesmas; sarkansejainais dūšīgi stampā apkārt uz savām mākslīgajām kājām, piesprādzēdams glābšanas jostas visiem, kas vien to vēlas; un, beidzot, sievietes, kuras spiedz kā prātu zaudējušas.
Tieši šie sieviešu spiedzieni man visvairāk krita uz nerviem. Tie droši vien neatstāja nejūtīgu arī sarkansejaino vīru, jo prātā saglabājusies vēl viena aina, kura man nemūžam neizgaisīs no atmiņas. Tuklais džentlmenis, stū- ķēdams žurnālu mēteļa kabatā, ziņkārīgi noraugās notiekošajā. Pūlītī saspiedušās sievietes ar pārvērstām, nobā- lušām sejām un atplestām mutēm brēc kā pazudušu dvēseļu koris; un sarkanvaidzis, kura seja tagad niknumā 'eguvusi purpura krāsu, pacēlis virs galvas rokas tādā žestā, it kā taisītos spert zibeņus, kliedz:
— Apklustiet! Nu apklustiet taču!
Atceros, šis skats lika man pēkšņi iesmieties, un nākamajā acumirklī es atskārtu, ka pats esmu kļuvis histērisks, jo tās taču bija manas kārtas sievietes, tādas pašas kā mana māte un māsas, kam uznākušas nāves bailes, bet negribas mirt. Un es atminos, ka skaņas, ko viņas izdeva, atgādināja aizkautas cūkas kviecienus, un šīs līdzības spilgtums man iedvesa šausmas. Šīs sievietes, kam nebija sveši viscildenākie pārdzīvojumi, vismaigākās jūtas, bija atvērušas mutes un spiedza. Viņas gribēja dzīvot, bet bija bezpalīdzīgas kā žurkas slazdā un tāpēc spiedza.
Pretīgums izdzina mani laukā uz klāja. Man sametās nelaba dūša un šķebināja, un es apsēdos uz kāda sola. Kā pa sapņiem «redzēju vīrus skrienam un saucam — viņi centās nolaist laivas. Viss izskatījās tieši tā, kā es par tādiem gadījumiem tiku lasījis grāmatās. Falles iestrēga. Nekas nebija kārtībā. Kāda laiva bija nolaista jūrā, aizmirstot iedzīt noplūdes caurumos puļķus; piesēdināta pilna ar sievietēm un bērniem, tā pieplūda ar ūdeni un apgāzās. Kādai citai bija atlaists tikai viens gals, kamēr otrs vēl karājās fallē, un tādā stāvokī tā bija pamesta. Nekur nebija redzams svešais tvaikonis, kurš bija šās nelaimes cēlonis, kaut gan dzirdēju ļaudis spriežam, ka tas noteikti sūtīšot mums palīgā glābšanas laivas.
Nokāpu lejā uz apakšējā klāja. «Martiness» strauji grima, ūdens jau tuvojās bortam. Liels skaits pasažieru metās pāri bortam. Citi, atrazdamies jau jūrā, klaigāja, lai viņiem palīdz tikt atpakaļ uz kuģa. Neviens tiem nepievērsa uzmanību. Atskanēja kliedziens, ka mēs grimstam. Arī mani pārņēma panika, un es kopā ar pārējiem likos pāri malai. Kā tas notika, nezinu, lai gan es uzzināju, turklāt tajā pašā mirklī, kādēļ tie, kuri jau atradās jūrā, tik ļoti tīko nokļūt atpakaļ uz klāja. Ūdens bija auksts, neciešami auksts. Likās, ka mani apsvilina uguns. Aukstums koda līdz kaulam. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu sagrābusi nāve. Aiz sāpēm un satricinājuma es cīnījos pēc elpas, plaušas pieplūda ar ūdeni., bet tad glābšanas josta pacēla mani virspusē. Mutē man bija stipra sāls garša, un mani smacēja sīvais šķidrums rīklē un plaušās.
Aukstums tomēr mocīja visvairāk. Jutu, ka spēšu to izturēt tikai īsu bridi. Apkārt man ūdenī ķepurojās cilvēki. Dzirdēju, kā tie sakliedzas savā starpā. Saklausīju arī airu klaboņu. Droši vien svešais tvaikonis bija nolaidis laivas. Pagāja kāds laiks, un es brīnījos, ka esmu vēl dzīvs. Kājas bija kļuvušas pilnīgi nejūtīgas, ledains stingums apņēma sirdi un zagās tajā iekšā. Nelieli viļņi ar ļauni putojošām mugurām nemitīgi gāzās man pāri un šļācās mutē, atkal un atkal man trūka elpas — un es smaku nost.
Trokšņi kļuva neskaidri, lai gan tālumā es izdzirdu pēdējos izmisīgos kliedzienus un sapratu, ka «Martiness» ir nogrimis. Pēc kāda laika — man nav nekādas sajēgas, pēc cik ilga, — ar pēkšņu baiļu sajūtu es nācu pie samaņas. Biju viens. Nevarēju saklausīt ne saucienus, ne kliedzienus, bija dzirdama tikai viļņu šļakstoņa, ko migla vērta pārdabiski dobju. Panika pūlī, kam ir kāda interešu kopība, nav tik drausmīga kā šausmas, kas pārņem cilvēku, kad viņš ir viens. Uz kurieni straume mani dzina? Sarkansejainais vīrs tika sacījis, ka bēgums atplūstot caur Zelta vārtiem. Vai tādā gadījumā tas nenes mani atklātā jūrā? Un glābšanas josta, kas man neļāva noslīkt? Vai tā kuru katru brīdi nevar izjukt? Biju dzirdējis, ka tās izgatavojot no papīra un niedrēm, tās ātri izmirkstot un tad vairs nespējot noturēt virs ūdens. Un es it nemaz nepratu peldēt. Turklāt biju pilnīgi viens — pelēka, šķietami pirmatnēja plašuma vidū. Atzīstos, ka mani sagrāba neprāts, es skaļi brēcu, tāpat kā tika brēkušas sievietes, un kūlu ūdeni ar stingajām rokām.
Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgi tas tā turpinājās, un tad bija tukšums, kuru es atceros ne vairāk, kā mēdz atcerēties nemierīgu un mokošu miegu. Kad atguvos, šķita, ka pagājuši gadu simteņi, un gandrīz virs sevis es redzēju iznirstam no miglas kāda kuģa priekšgalu un citu aiz citas trīs vēja piepūstas trijstūrainas buras. Vietā, kur priekšvadnis šķēla ūdeni, tas vareni putoja un virmuļoja, man likās, ka es atrodos tieši kuģa ceļā. Mēģināju iekliegties, bet biju pārāk vārgs. Burinieka priekšgals traucās lejup, tik tikko neķerdams mani un pāršļāk- dams man tieši pāri galvai ūdens vērpeti. Tad garais, melnais kuģa sāns sāka slīdēt man garām tik tuvu, ka es būtu varējis to aizskart ar roku. Raudzīju to aizsniegt neprātīgā apņēmībā iecirsties ar nagiem kokā, bet mani locekļi bija smagi un bez dzīvības. Vēlreiz pūlējos iebļau- ties, taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa.