Acis — un man bija lemts tās labi iepazīt — bija lielas un skaistas, tālu viena no otras kā māksliniekam; ieskautas biezu, melnu uzacu lokos, tās patvērās zem ma- sīvās pieres. Pašas acis bija tajā mulsinoši daudzveidīgajā pelēkajā krāsā, kura nekad nav divas reizes vienādā, kura, gluži kā saules gaismā lāsmains zīds, visu laiku mainās, atviz dažādos toņos un nokrāsās; tā ir drīz gaiši, drīz tumši, drīz zaļgani pelēka, bet reizēm — dziļjūras dzidrajā zilumā. Tās bija acis, kas noslēpa dvēseli aiz tūkstoš maskām un kas dažreiz, retos brīžos, atsedza to un ļāva tai pasprukt tādā izskatā, it kā tā neaizplīvurota gatavotos doties pasaulē kādā brīnišķīgā dēkā, — acis, kurās spēja iegulties apmākušos debesu bezspēcīgā grūtsirdība, varēja uzzibsnīt un sprēgāt uguntiņas kā zobenam vēzienā; kuras spēja kļūt saltas kā Arktikas ledus gāles un tomēr atkal sasilt un atmaigt, un uzliesmot mīlas ugunīs, kvēlas, vīrietiski kairas un neatvairāmas, reizē valdzinošas un valdonīgas, liekot sievietēm pakļauties laimes, ziedošanās un atdeves priekā.
Bet nu atpakaļ pie lietas. Kad es Vilkam Larsenam teicu, ka, par nelaimi apbedīšanas rituālam, es neesmu mācītājs, viņš strupi noprasīja:
— Ar ko jūs sev nopelnāt iztiku?
Atzīstos, ka šāds jautājums man nekad agrāk nebija ticis uzdots, un arī es pats ne reizes netiku par to lauzījis galvu. Jutos gluži kā nokritis no plaukta un, pirms paguvu atjēgties, truli izstomīju:
— Es … es esmu džentlmenis.
Uz īsu brītiņu viņa lūpas savilkās nicīgā smīnā.
— Es esmu strādājis, es patiešām strādāju, — es bez apdomas saucu, it kā viņš būtu mans tiesnesis un man vajadzētu attaisnoties; tajā pašā laikā es ļoti skaidri apzinājos, ka, vispār ielaižoties šā jautājuma apspriešanā ar viņu, es izturos kā gatavais nelga.
~ Lai iegūtu līdzekļus dzīvei?
Viņā bija kaut kas tik pavēlniecisks un valdonīgs, ka es biju gluži apjucis; Fjūresets būtu teicis — «apmāts», kā trīcošs bērns stingra skolotāja priekšā.
— Kas jūs uztur? — atskanēja viņa turpmākais jautājums.
— Man ir ienākumi, — es braši atbildēju un tajā pašā mirklī būtu sev vai mēli nokodis. — Bet piedodiet, tam visam nav nekāda sakara ar to, par ko es vēlējos ar jums runāt.
Taču viņš manu iebildumu neņēma vērā.
— Kas tos sagādāja? Nu? Tā jau es domāju. Jūsu tēvs. Jūs nestāvat uz savām kājām. Pašam savu jums nekad nav bijis. Viens pats jūs nespētu nodzīvot no saules līdz saulei un sadabūt savam vēderam barību trim maltītēm. Parādiet man delnu!
Drausmīgais spēks, kas slēpās viņā, sakustējās strauji un noteikti, vai arī es uz mirkli biju iesnaudies, jo, pirms es to apzinājos, viņš bija panācies divus soļus uz priekšu, sagrābis manu labo roku savējā un, pacēlis to uz augšu, apskatīja. Mēģināju roku izraut, bet viņa pirksti bez redzamas piepūles sažņaudzās tik stipri ap manējiem, ka man likās, viņš tos sašķaidīs. Saglabāt pašcieņu šādos apstākļos ir grūti. Es taču nevarēju raustīties un stīvēties kā skolas puika. Nevarēju arī uzbrukt šādam radījumam, kuram vajadzēja tikai mazliet pagriezt manu roku, lai to salauztu. Neatlika nekas cits kā stāvēt rāmi un paciest šo pazemojumu. Ievēroju, ka mirušā kabatas pa tam bija iztukšotas un to saturs izlikts uz klāja, ka viņa ķermenis un ņirdzīgais smīns nosegti skatienam, ietinot līķi audeklā, kura salaiduma vietas matrozis Johansens sašuva ar baltu, rupju pavedienu, durdams cauri adatu ar īpaša pie delnas piestiprināta ādas rīka palīdzību.
Vilks Larsens ar nicīgu kustību atgrūda manu plaukstu.
— Nomirušo rokas ir uzturējušas to mīkstu. Nav derīga nekam citam kā trauku mazgāšanai un virtuves darbam.
— Vēlos, lai mani nogādā krastā, — es noteikti sacīju, jo tagad atkal valdīju pār sevi. — Es jums samaksāšu, cik, pēc jūsu domām, jūsu aizkavēšanās un pūles ir vērtas.
Viņš ziņkārīgi paskatījās uz mani. Acīs viņam zvilēja izsmiekls.
— Jūsu paša dvēseles labā es no savas puses izteikšu citu priekšlikumu. Mans palīgs ir miris, un te notiks ne viena vien pārmaiņa. Viens no matrožiem tiks paaugstināts par stūrmani, misiņš būs matrozis, un jūs ieņemsiet misiņa vietu, parakstot līgumu šim braucienam, par divdesmit dolāriem mēnesī pie visa brīva. Nu, ko jūs teiksiet? Un ņemiet vērā — tas ir jūsu paša dvēseles labad. Tā es jūs iztaisīšu par cilvēku. Iespējams, ka ar laiku jūs iemācīsieties stāvēt pats uz savām kājām un varbūt vēl pat drusku patipināt.
Bet es viņa vārdiem neveltīju ne mazāko vērību. Kuģa buras, ko tiku pamanījis tālu dienvidrietumos, bija kļuvušas lielākas un skaidrāk saskatāmas. Varēja redzēt, ka tās ir tādas pašas kā «Garam», kaut gan pats kuģa korpuss bija mazāks. Bija patīkami vērot skaisto šoneri, kas, lēkādams pa viļņiem, lidoja mums pretī, tā ceļš, acīm redzot, gāja mums tieši garām. Vējš pēkšņi bija pieņēmies spēkā un saule, veltījusi mums dažus grīnus smaidus, nozuda. Jūra bija kļuvusi nespodra, svina pelēka, skarba, tagad tā trieca pret debesīm bangu baltās, putojošās muguras. Mūsu burinieks traucās arvien ātrāk uz priekšu un arvien zemāk svērās no vieniem sāniem uz otriem. Reiz, kādas brāzmas laikā, reliņš ienira vilnī un klājs tajā pusē uz mirkli pludoja ūdenī, tā ka tie pāris mednieku, kas atradās tur, bija spiesti steigšus paraut uz augšu kājas.
— Tas kuģis drīz ies mums garām, — pēc klusuma brīža es sacīju. — Tā kā tas nāk mums pretim, ļoti iespe- jams, ka tas dodas uz Sanfrancisko.
— Ļoti iespējams, — atbildēja Vilks Larsens, aizgriezdamies projām no manis un iesaukdamies: — Pavārēn! Ei, pavārēn!
Koknejietis izšāvās no virtuves.
— Kur ir tas puika? Pasaki viņam, lai atnāk pie manis!
— Jā, ser. — Un Tomass Magridžs steidzīgi aiznesās uz kuģa pakaļgala pusi un nozuda lejā pa citu trapu, kas atradās blakus stūres ratam. Brīdi vēlāk viņš atkal para- dījās — un viņam nopakaļ nāca dūšīgi noaudzis jauns puisis, astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs, ar nīgru ļauna cilvēka seju.
— Te viņš ir, ser, — pavārs sacīja.
Bet Vilks Larsens nelikās viņu manām un tūlīt pievērsās misiņam.
— Kā tevi, pitis, sauc?
— Džordžs Līčs, ser, — atskanēja īgna atbilde, un puiša izturēšanās skaidri parādīja, ka viņš nojauš, kāpēc licis atsaukts.
— Tas nav īru vārds, — kapteinis strupi atcirta.
— O'Tūls vai Makkārtijs tavam purnam piestāvētu maķenīt labāk. Ja vien — kas ir ļoti iespējams — tavai mātei kaimiņos nav dzīvojis kāds īrs.
Redzēju, ka jaunajam cilvēkam rokas aizvainojumā sažņaudzas dūrēs un kakls kļūst sarkans, asinīm kāpjot galvā.
— Bet lai nu tas paliek, — Vilks Larsens turpināja.
— Tev var būt visai dibināti iemesli aizmirst savu vārdu, bet tādēļ jau nu es neiešu turēt uz tevi ļaunu prātu, ja vien tu būsi vīrs savā vietā. Telegrāfa uzkalns protams, ir tava piederības osta. To jau tev var izlasīt pat uz pieres. Stūrgalvīgs kā pats nelabais un divtik nešpetns. Šito sugu es pazīstu. Nu, uz šī kuģa tev to izdzīs, uz to tu vari paļauties. Saprati? Starp citu, kas tevi piemunstu- rēja?