— Makkrīdijs un Svensons.
— Ser! — Vilks Larsens nograndīja.
— Makkrīdijs un Svensons, ser, — puisis izlaboja, niknām uguntiņām zvērojot acīs.
— Kas saņēma rokas naudu?
— Viņi, ser.
— Kaut ko tādu es jau domāju. Un tu ar sasodīti lielu prieku atstāji to viņiem. Degi nepacietībā pēc iespējas ātrāk pazust, manīdams, ka viens otrs džentlmenis, par kuriem tev bus gadījies dzirdēt, meklē tevi.
Vienā mirklī puisis pārvērtās mežonī. Viņa augums saspringa it kā lēcienam un seja izskatījās kā saniknotam zvēram, kad viņš rēca:
— Tie ir …
— Kas ir tie? — Vilks Larsens jautāja neparasti klusā balsī, it kā viņu būtu sagrābusi nepārvarama ziņkārība dzirdēt neizrunāto vārdu.
Puisis sastomījās, tad apvaldīja dusmas.
— Nekas nav, ser. Ņemu savus vārdus atpakaļ.
— Un ar to tu esi pierādījis, ka man ir taisnība, — Vilks Larsens teica, apmierināti smaidīdams. — Cik tev gadu?
1 Telegrāfa uzkalns — īru rajons Sanfrancisko.
—' Nupat palika sešpadsmit, ser.
— Melo. Tev jau astoņpadsmitā dzimšanas diena vairs nebūs jāsvin. Ari priekš šī vecuma tu esi liels, ar muskuļiem kā zirgam. Sakravā savu maisu un pārvācies uz rufi! Tagad tu esi airētājs. Tu esi paaugstināts — skaidrs?
Nenogaidījis puiša piekrišanu, kapteinis pievērsās matrozim, kurš tikko kā bija pabeidzis savu baismo uzdevumu iešūt līķi.
— Johansen, vai tu kaut ko sajēdz no navigācijas?
— Nē, ser.
— Nu nekas; vienalga — būsi mans palīgs. Aizvāc savas baugas uz pūpi un noliec stūrmaņa kajītē!
— Klausos, ser, — Johansens priecīgi attrauca, mezdamies uz priekšu.
Bet līdzšinējais mesas zēns arvien vēl stāvēja uz vietas.
— Ko tu vēl gaidi? — Vilks Larsens noprasīja.
— Es nenolīgu par matrozi, ser, — bija atbilde. — Es nolīgu par misiņu. Es negribu airēt.
— Sakravājies un ej uz priekšgalu!
Šoreiz Vilka Larsena rīkojums skanēja griezīgi pavēloši. Puisis sirdīgi un drūmi noskatījās, bet atsacījās paklausīt.
Tad Vilks Larsens vēlreiz parādīja savu drausmīgo spēku. Tas notika pilnīgi negaidīti un vienā mirklī. Ar vienu lēcienu — veselas sešas pēdas — viņš bija klāja otrā pusē un ietrieca dūri puisim vēderā. Tajā pašā brīdi es pakrūtē sajutu asas sāpes, it kā pats būtu saņēmis belzienu. Es stāstu par to, lai parādītu, cik jutīga toreiz bija mana nervu sistēma un cik nepierasti man bija var- macīgi skati. Mesas zēns — viņš svēra vismaz savas simt sešdesmit piecas mārciņas — sarāvās čokurā. Viņa augums ļengani sašļuka pār dūri kā slapja lupata ap nūju. Viņš pacēlās gaisā, apmeta īsu loku un ar galvu un pleciem pa priekšu nogāzās uz klāja blakus līķim, kur, sāpēs locīdamies, palika guļam.
— Nu? — Larsens man noprasīja. — Vai esat izlēmis?
Laiku pa laikam tiku pametis acis uz pretī nākošā burinieka pusi, tagad tas atradās gandrīz vienā līnijā ar mums, ne vairāk kā pāris simts metru attālumā. Tas bija ļoli spodrs un kārtīgs šoneris. Uz vienas no tā burām varēja saskatīt lielu, melnu numuru, un es biju redzējis loču kuģu attēlus.
— Kas tas par burinieku? — es jautāju.
— Loču šoneris «Lēdija Maina», — Vilks Larsens draudīgi atbildēja. — Ticis vajā no ločiem, atgriežas Sanfrancisko. Ar šo vēju tas pēc piecām vai sešām stundām būs tur.
— Vai jūs, lūdzu, nedotu tam signālu, lai nogādā mani krastā?
— Ļoti žēl, bet mans signālkods iekrita jūrā, — kapteinis pateica, un mednieku bariņš vīpsnāja.
Mirkli apsvēru, ko darīt, raudzīdamies viņam tieši acīs. Tiku jau redzējis zvērisko izturēšanos pret mesas zēnu un zināju, ka mani, ļoti iespējams, gaida tas pats, ja ne vēl kas ļaunāks. Kā jau teicu, es mirkli apsvēru un tad izdarīju to, ko uzskatu par pašu drosmīgāko rīcību savā dzīvē. Es pieskrēju pie borta, mādams ar rokām un saukdams:
— Ei, «Lēdija Maina»! Nogādājiet mani krastā! Tūkstoš dolāru, ja jūs nogādāsiet mani krastā!
Es gaidīju, vērodams divus pie stūres rata stāvošus cilvēkus, no kuriem viens stūrēja. Otrs pacēla pie mutes megafonu. Es nepagriezu galvu atpakaļ, kaut arī kuru katru mirkli gaidīju nāvējošu sitienu no nezvēra cilvēka izskatā, kas atradās aiz manis. Beidzot, pēc brītiņa, kas likās kā gadu simti, nespēdams vairs ilgāk izturēt sasprindzinājumu, es paskatījos atpakaļ. Viņš nebija pakustējies. Viņš stāvēja tajā pašā pozā, viegli līgodamies līdzi kuģa šūpām un aizdedzinādams jaunu cigāru.
— Kas par lietu? Vai kas noticis?
Tas bija sauciens no «Lēdijas Mainas».
— Jā! — es auroju pilnā balsī. — Dzīvība vai nāve! Tūkstoš dolāru, ja jūs mani nogādāsiet krastā!
— Mani ļaudis Frisko pietempušies vairāk, nekā dūša panes! — sekoja Vilka Larsena kliedziens. — Sim te, — viņš ar īkšķi norādīja uz mani, — patlaban rēgojas mērkaķi un jūras čūskas!
Vīrs uz «Lēdijas Mainas» iesmējās ruporā. Loču kuģis aizbrāzās garām.
— Sadodiet viņam sutu arī no manis! — atlidoja pēdējais sauciens, un abi vīri atvadām pamāja ar roku.
Izmisumā es pārliecos pār reliņiem, noskatīdamies, cik strauji paplašinās drūmais okeāna klajš starp mums un mazo, spodro šoneri. «Lēdija Maina» droši vien nokļūs Sanfrancisko pēc piecām vai sešām stundām. Šķita, ka man pārplīsīs galva. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viļņu vērpete triecās pret burinieka sānu un uzšķieda man uz lūpām sāļas šļakatas. Pūta stiprs, brāzmains vējš, un «Gars» zemu nosvērās uz sāniem, ar aizvēja puses reliņu ierakdamies vilnī. Dzirdēju, kā uz klāja gāžas ūdens.
Kad brīdi vēlāk apgriezos, es redzēju mesas zēnu uz- raušamies kājās. Viņa seja bija spocīgi bāla un raustījās apvaldītās sāpēs. Viņš izskatījās pavisam slikti.
— Nu, Līč, vai iesi uz rufi? — Vilks Larsens jautāja.
— Jā, ser. — Atbilde liecināja par zaudētu drosmi.
— Un jūs? — Jautājums bija domāts man.
— Došu jums tūkstoš… — es iesāku, bet tiku pārtraukts.
— To jūs izmetiet no galvas! Sāksiet strādāt par misiņu? Jeb vai man vajadzēs apstrādāt arī jūs?
Ko man bija darīt? Tas, ka mani mežonīgi piekautu, varbūt pat nogalinātu, neko man nelīdzētu. Es vērīgi ielūkojos nežēlīgajās, pelēkajās acīs. Tās glabāja tik maz cilvēciska dvēseles gaišuma un sirsnības, ka varētu but bijušas no granīta. Dažu cilvēku acīs var redzēt atplaik- snāmies dvēseli, bet viņa acis bija nejūtīgas, aukstas un pelēkas kā pati jūra.
— Nu?
— Jā, — es teicu.
— Sakiet «jā, ser».
— Jā, ser, — es izlaboju.
— Kā jūs sauc?
— Van Veidens, ser.
— Vārds?
— Hamfrijs, ser. Hamfrijs van Veidens.
— Vecums?
— Trīsdesmit pieci, ser.
— Nu labi. Ejiet pie pavāra, lai viņš jums ierāda darbu.
Tā es nokļuvu piespiedu kalpībā pie Vilka Larsena. Viņš
bija stiprāks par mani, tas izšķīra visu. Bet toreiz man tas bija kaut kas pilnīgi neaptverams. Arī tagad, kad atskatos uz šo notikumu, tas nav kļuvis mazāk neizprotams. Man tas vienmēr liksies kaut kas pretdabisks, neiespējams, ka drausmīgs murgs.