— Tur viņš nāk! Taisies, ka pazudi! — pavārs kliedza.
Es apstājos, jo nezināju, kas nāk, un dzirdēju ar troksni aizšaujam kambīzes durvju aizbīdni. Tad es redzēju Hendersonu kā ārprātīgu metamies grotmasta takelāžā, vienā mirklī viņš jau atradās vairākas pēdas virs manas galvas. Redzēju arī tālu pāri reliņiem gaisā sastingušu, vērpetē sagrieztu, varenu putojošu vilni. Es atrados tieši zem tā. Manas domas nedarbojās pietiekami ātri — viss bija tik jauns un neparasts. Es atskārtu, ka man draud briesmas, bet tas arī bija viss. Izbailēs paliku uz vietas. Tad Vilks Larsens sauca no pūpes:
— Pieķerieties pie kaut kā, jūs… jūs Kumpi!
Taču bija jau par vēlu. Metos uz vantīm, pie kurām būtu varējis pieturēties, bet no augšas man pretim gāzās ūdens siena. Tas, kas notika pēc tam, galīgi apstulbināja mani. Atrados zem ūdens un, cīnīdamies pēc elpas, slīku. Zem kājām man izzuda pamats, es griezos apkārt un apkārt, un mani skaloja projām nezin kur. Vairākiem lāgiem es atsitos pret cietiem priekšmetiem, reiz šausmīgi satriekdams labās kājas ceļgalu. Tad vilnis pēkšņi šķita noplo- kam, un es atkal elpoju svaigu gaisu. No borta, kas atradās vēja pusē, es biju aiznests prom garām kambīzei, tad apkārt mednieku kajītes trapam un ietriekts pretējā borta spigatēs. Sasistais celis neganti sāpēja. Nevarēju nostāties uz šīs kājas vai vismaz domāju, ka nevaru, un biju pārliecināts, ka tā ir lauzta. Bet pavārs jau mani dzenāja rokā, aurodams caur kambīzes otrām durvīm:
— Ei, tu! Nemuļļājies tur visu nakti! Kur tējkanna? Iekrita jūrā? Zēl, ka tu neesi lauzis sev sprandu!
Ar mokām man izdevās piecelties kājās. Lielā tējkanna man vēl bija rokā. Aizkliboju līdz kambīzei un pasniedzu to pavāram. Bet viņu bija pārņēmis sašutums, ej nu sazini — īsts vai mākslots.
— Dies lai mani soda, ja tu nav mūlāps! Gribētu zināt, priekš kam tu īsti deri. A? Priekš kam tu galu gala deri? Nevari pat drusciņu tējas aiznest bez izliešanas. Man tagad būs jāvāra no jauna.
Un ko tu tur šņaukājies? — viņš man uzbruka jaunā niknuma uzliesmojumā. — Vai tāpēc, ka tu ir sasitis savu nabaga kājiņu, ak tu, nabadziņš, mammas mīlulītis?
Es nemaz nešņukstēju, kaut gan iespējams, ka mana seja, sāpēs savilkta, raustījās. Bet es saņēmu visus spēkus, sakodu zobus un kluburēju no kambīzes uz mesu un no mesas uz kambīzi bez tālākām neveiksmēm. Divi guvumi man palika no šī negadījuma: savainots ceļa kauliņš, kas netika ārstēts un sagādāja man ciešanas mēnešiem ilgi, un palama «Kumpis», kurā Vilks Larsens mani nosauca, stāvēdams uz pūpes. Kopš tā laika tiklab kapteinis, kā arī pārējie kuģa ļaudis neuzrunāja mani citādi, līdz šī iesauka kļuva par mana domāšanas procesa sastāvdaļu, saistījās manā apziņā ar mani pašu un es domās pats sevi saucu par Kumpi, it kā Kumpis es būtu bijis jau no dzimšanas.
Nebija viegls uzdevums apkalpot mesas galdu, pie kura sēdēja Vilks Larsens, Johansens un visi. seši mednieki. Vispirms jau pati telpa bija maza, un staigāšanu pa to nebūt neatvieglināja šonera negantā šūpošanās un zval- stīšanās. Bet visstiprāk mani satrieca pilnīgais līdzcietības trūkums no to cilvēku puses, kurus es apkalpoju. Cauri apģērbam es manīju, ka mans celis uztūkst arvien vai- rak un vairāk, un aiz sāpēm jutos slims un vārgs. Brīžiem es mesas spogulī ieraudzīju savu seju, bālu un bez krasas kā līķim, sāpēs pārvērstu. Visi šie vīri droši vien redzēja, kādā stāvoklī es esmu, bet neviens ar mani ne runāja, ne pievērsa man uzmanību, līdz es biju gandrīz pateicīgs Vilkam Larsenam, kad vēlāk (es tobrīd mazgāju traukus) viņš sacīja:
— Neliecieties traucēties no tāda sīkuma kā tas! Ar laiku jūs pie tādām lietām pieradīsiet. Var jau būt, ka tas jus padarīs maķenīt klibu, tomēr jūs iemācīsieties staigāt.
To sauc par paradoksu, vai ne? — viņš piebilda.
Viņš likās apmierināts, kad es pamāju ar galvu, piemetinot parasto «jā, ser».
— Jūs droši vien šo to jēdzat no literatūras? Nu? Labi. Es kādreiz ar jums aprunāšos.
Un tad, neveltīdams man vairs nekādu uzmanību, viņš uzgrieza man muguru un izgāja uz klāja.
Tovakar, kad biju ticis galā ar neaptverami daudziem darbiem, mani nosūtīja gulēt mednieku kajītē, kur atradu brīvu koju. Biju priecīgs, ka esmu ticis projām no derdzīgās pavāra sabiedrības un man vairs nevajag stāvēt kājās. Kā par brīnumu, drēbes uz manas miesas bija izžuvušas, nemanīju nekādu pazīmju, ka es būtu saaukstējies no pirmītējās saslapšanas vai no ilgās atrašanās jūrā pēc «Martinesa» bojā ejas. Parastajos apstākļos pēc visa tā, ko biju pārcietis, es ar pilnām tiesībām zvilnētu gultā, slimo kopējas aprūpēts.
Bet sāpes ceļgalā mani gauži mocīja. Cik nu es no tādām lietām sajēdzu, bet rādījās, ka ceļa kauliņš pieteikuma vidū ir noslīdējis sāņus. Kad es, sēdēdams kojā, apskatīju savainoto kāju (visi seši mednieki atradās kajītē smēķēdami, skaļi sarunādamies), Hendersons uzmeta tai paviršu skatienu.
— Izskatās draņķīgi, — viņš sprieda. — Apsien to ar lupatu, un būs labi!
Tas bija viss; bet mājās es būtu gulējis slimības gultā — un ķirurgs man sniegtu palīdzību un stingrus norādījumus atpūsties un nedarīt nekā. Taču šie vīri man bija jānovērtē pienācīgi. Lai gan viņi izturējās bezjūtīgi pret manām ciešanām, tikpat vienaldzīga bija viņu attieksme arī pret savējām, ja viņus tadas piemeklēja. Tas izskaidrojams, pēc manām domām, pirmkārt, ar pieradumu un, otrkārt, ar to, ka viņi bija notrulinājušies. Esmu patiešām pārliecināts, ka cilvēks ar jutīgāku, viegli kairināmu organismu ciestu no tāda paša ievainojuma divas un trīs reizes vairāk nekā viņi.
Kaut arī biju piekusis — īstenībā gan pārguris —, sāpes man neļāva gulēt. Pūles skaļi nevaidēt prasīja visus manus spēkus. Mājās es, bez šaubām, būtu ļāvis vaļu savām sāpēm; taču šī neierastā un pirmatnējā vide likās prasām mežonīgu savaldību. Šie vīri, tāpat kā mežoņi, izturējās stoiski lielās lietās, bet bērnišķīgi sīkumos. Atceros: vēlāk piedzīvoju, ka Kērfuts, kāds no medniekiem, zaudēja pirkstu, kas tika sašķaidīts, bet viņš pat neiepīkstējās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Taču dažkārt redzēju šo pašu cilvēku iedegamies nevaldāmās dusmās par tīro nieku.
Tā tas notika arī patlaban: viņš klaigāja, bļaustījās, vicināja rokas un lamājās kā pats nelabais tikai tāpēc, ka nebija vienis prātis ar otru mednieku par to, vai tikko piedzimis roņu mazulis prot peldēt. Kērfuts bija pārliecināts, ka ronēns spēj peldēt jau kopš dzimšanas. Otrais mednieks, Latimers, kurš izskatījās pēc ziemeļštatu iedzīvotāja, kalsens puisis ar šaurām, vērīgām acīm, uzskatīja, ka roņu mazulis piedzimst uz sauszemes tikai tādēļ, ka neprot peldēt, un māte ir spiesta viņam peldēšanu iemācīt, tāpat kā putniem ir jāmāca mazie spārnaiņi lidot.
Pārējie četri mednieki sēdēja, atmetušies uz galda, vai gulēja savās kojās un atstāja strīdu abu ķildnieku ziņā. Bet viņi bija dziļi ieinteresēti, jo ik pēc brītiņa dedzīgi nostājās viena vai otra pusē, un lāgiem visi runāja reizē, līdz viņu balsis bangoja šurp un turp un ierobežotajā telpā izklausījās kā pērkona grāvieni uz skatuves. Jau pats temats bija bērnišķīgs un nenozīmīgs, taču viņu argumentu raksturs bija vēl bērnišķīgāks un nenozīmīgāks. Patiesībā no argumentiem tur bija maz vai tādu vispār nebija. Viņu metode balstījās uz apgalvojumiem, pieņēmumiem un apvainojumiem. Viņi centās pierādīt, ka roņu mazulis spēj vai nespēj peldēt kopš dzimšanas, ļoti kareivīgi paziņojot šo uzskatu un tad atbalstot to ar uzbrukumiem pretinieka viedoklim, veselajam saprātam, tautībai vai veciem grēkiem. Atspēkojums bija tieši tāds pats. Stāstu to tāpēc, lai parādītu, kāds garīgais līmenis bija šiem ļaudīm, kuru sabiedrībā biju nokļuvis. Garīgās attīstības ziņā viņi bija bērni, iemiesoti pieaugušu cilvēku ķermeņos.