— Ak, es kopšu viņu rūpīgi.
— Jūs esat ļoti laipna, bet.. . bet. ..
Zebs sāka šaubīties, jo viņam bija uzplaiksnījusi piepeša doma. Tai sekoja citas. Lūk, ko viņš domāja:
«Tā ir tā pati, kas sūtīja viņam uz viesnīcu kārumus. Ka viņa līdz ausīm iemīlējusies puisī, tas ir skaidrs kā Misisipi ūdeņi. Bet tikpat skaidrs ir, ka viņam prātā cita, nevis šī. Ja meiča dzirdēs viņu runājam par citu, kā viņš to darīja visu iepriekšējo nakti, viņas sirds plīsīs vai pušu aiz bēdām. Nabadzīte! Man viņas žēl. Viņa nav slikta. Taču jaunais īrs nevar piederēt abām. Trakoti nelāga būšana. Labi būtu, ja man izdotos pierunāt viņu netuvoties puisim, lai viņa nedzirdētu to murgojam par Luīžu.»
— Bet, mis, — Zebs beidzot uzrunāja meksikānieti, kas bija stāvējusi, degdama nepacietībā, — vai jums labāk nejāt uz mājām un neatjāt tad, kad viņš būs uz pekām? Kā jau teicu, viņš jūs pat nepazīs un nav nekādas jēgas palikt te — viņš ir nedomā mirt.
— Tas nekas, ka viņš mani nepazīs. Es kopšu viņu tāpat. Varbūt viņam kas vajadzīgs — es varu dabūt un atsūtīt.
— Ja esat nolēmusi palikt, — piekāpīgi teica Zebs, — es jums šķēršļus nelikšu. Tikai neņemiet ļaunā to, ko viņš samelsīs. Viņš var runāt par slepkavību un tamlīdzīgi. Tas ir dabiski, kad cilvēks murgo. Neņemiet to pie sirds. Bez tam viņš daudz runās par kādu sievieti, viņš to atceras.
— Par sievieti?
— Tieši tā. Jūs dzirdēsiet viņas vārdu.
— Viņas vārdu? Senjor, kā viņu sauc?
— Tas, jādomā, ir viņa māsas vārds. Es pat esmu pārliecināts, ka tā ir viņa māsa.
— Ak, mister Stamp, ja jūs runājat par misteru Morisu …
— Muti ciet, stulbiķi! Kāda tev daļa, par ko es runāju? Tev par tādām lietām nav nekādas sajēgas. Nāc! Es gribu, lai tu drusku panāktos man līdzi. Kāpjot augšā krastā, es nositu klabureni un
atstāju turpat. Aizej un pārnes to mājā, ja vien kāds mūdzis nav jau aizvilcis.
— Klabureni? Jūs gribat teikt — klaburčūsku?
— Ko tad citu?
— Jūs taču neēdīsiet čūsku, mister Stamp? Ak dievs, var taču saindēties!
— Saindēties! Es nocirtu rāpulim galvu, līdz ar to tur vairs nav nekā no indes.
— Fī, tik un tā es neņemtu mutē ne gabaliņu tā pretekļa, kaut arī mirtu nost aiz bada!
— Mirsti vesels! Kas tev liek ēst? Es tikai gribu, lai tu pārnes to mājā. Ej un dari, kā teicu. Citādi, lai velns par stenderi, es likšu tev apēst rāpuļa galvu ar visu indi un visām ķeskām!
— Goda vārds, mister Stamp, es nepavisam negribēju jums neklausīt. Felims O'Nīls izdarīs visu, kā teicāt. Esmu gatavs pat norīt visu čūsku! Svētais Patrik, piedod man!
— Pie velna tavu svēto Patriku! Ejam!
Felims bez vārda runas sekoja medniekam.
* *
*
Isidora iegāja būdā un tuvojās slimnieka gultai. Viņa kvēli skūpstīja Morisa karsto pieri, vēl kvēlāk viņa mēmās lūpas un piepeši atsprāga atpakaļ kā skorpiona sadzelta.
Tas, kas bija licis viņai atlēkt atpakaļ, bija sliktāks par skorpiona dzēlienu. Tas bija viens vienīgs vārds, īss, divzilbīgs vārdiņš. Bieži vien vārds, piemēram, īsais «jā», nozīmē cilvēkam dzīves laimi, bet bieži, pat pārāk bieži iegrūž izmisumā.
LIX N O D 1 A Ļ A
VEL VIENA, KURAI NAV MIERA
Melna, varbūt vismelnākā diena Luīzas Poindeksteres mūžā bija tā diena, kad viņa atbrīvoja no laso donu Migelu Diasu.
Viņas bēdu kausā skumjas par zaudēto brāli bija sajauktas ar raizēm par mīļoto cilvēku. Vēl rūgtāku šo kausu vērta tumšākā no visām kaislībām — greizsirdība. Skumjas, raizes,
greizsirdība … Kā ir ap sirdi cilvēkam, kuru plosa tādas jūtas? Šāda cilvēka dvēselē valda domu juceklis.
Tā jutās Luīza Poindekstere, izlasījusi vēstuli, kas pierādīja viņas mīļotā neuzticību.
Tiesa, vēstuli nebija rakstījis viņš un tā nebija sevišķi pārliecinoša, bet dusmu uzplūdumā jaunā kreoliete to neaptvēra. Vēstules saturs lika secināt, ka attiecības starp Morisu Džeraldu un meksikānieti ir intīmākas, nekā viņš bija teicis, tātad viņš bija Luīzai melojis.
Kāpēc šī sieviete rakstīja tik atklāti, pauzdama savu sajūsmu par viņa acīm? «Kā es gribu ielūkoties Jūsu skaistajās, izteiksmīgajās acīs!» Vēstulē nebija neviena mājiena uz draudzību, to caurstrāvoja neslēpta kaislība. Jaunā kreoliete saprata to gluži labi, jo vēstule izteica viņas pašas domas.
Un tad vēl lūgums atnākt uz satikšanos. Tā bija tikai ārējā čaula, par sevi drošas sievietes koķetēšana. Vēstule beidzās ne vairs ar lūgumu, bet gan ar pavēli: «Atnāciet, kavaljero, atnāciet!»
To lasot, Luīzā modās kaut kas vairāk par greizsirdību. Atriebības jūtu vadīti, viņas slaidie pirksti saburzīja vēstuli.
«Tā, tagad man viss ir skaidrs,» viņa domāja. «Ne jau pirmo reizi viņš atsaucas tādam lūgumam. Ne jau pirmo reizi viņi satiekas tajā vietā, «pakalnā aiz sava tēvoča mājas». Nav aprakstīts gari un plaši, bet labi saprotams, jo viņi tur bieži satikušies.»
Atriebības alkas drīz nomainīja dziļš izmisums. Luīzas sirds līdzinājās tai uz grīdas nomestajai papīra lapai. Tajā mājoja tikai sāpes.
Kādu laiku viņa ļāvās skumjām pārdomām. Dvēselē plosījās vētra. Viņai pat ienāca prātā, ka vajadzētu doties atpakaļ uz mīļo Luiziānu un remdēt sāpes klosterī. Ja sieviešu klosteris būtu bijis tuvāk, jaunā kreoliete uz karstām pēdām būtu pametusi tēva mājas un meklējusi patvērumu tā svētajās sienās.