Tā tiešām bija visdrūmākā diena Luīzas dzīvē.
Pēc vairākām sāpīga pārdzīvojuma stundām viņa nomierinājās un sāka spriest saprātīgāk. Viņa vēlreiz pārlasīja vēstuli un ļāvās pārdomām. Tomēr palika viena cerība — ka Moriss Džeralds nav bijis kolonijā.
Labākajā gadījumā tas bija vājš mierinājums. Viņa noteikti zināja, viņa, kas bija ierosinājusi satikties un tik vaļsirdīgi runājusi par savām jūtām. Bet viņš tomēr varēja būt aizbraucis, kā bija solījis, un tas arī uzturēja dzīvu Luīzas vārgo cerību zvaigzni.
Šajā situācijā Luīzai būtu grūti izdibināt patiesību, taču citas izejas nebija. Kad pār ciematu nolaidās krēsla, viņa uz sava lāsu- mainā mustanga jāja uz viesnīcu, kur pirms pāris stundām bija bijusi Isidora.
Tā kā visi vīrieši tovakar bija prom — daļa dzina pēdas slep- kavam, daļa komančiem —, Oberdofers bija vienīgais Luīzas nosodāmās rīcības liecinieks. Taču viņš nekā nosodāma nesaskatīja. Likās dabiski, ka nogalinātā cilvēka māsa grib uzzināt kaut ko jaunu.
Flegmātiskais vācietis nenojauta, cik alkatīgi skaistā jautātāja uzklausa viņa atbildes un kāda sūrme ielīst viņas sirdī, liekot pēkšņi aprauties dialogam.
Padzirdējusi, ka viņa nav pirmā sieviete, kas todien ievākuši ziņas par mustangu mednieku Morisu, Luīza Poindekstere galīgi satriekta jāja atpakaļ uz Kasadelkorvo.
Visu nakti viņa mētājās bez miega; īsajos aizmirstības brīžos meiteni mocīja murgaini sapņi.
Rīts neatnesa mierinājumu, toties radīja stingru, drosmīgu, gandrīz vai pārgalvīgu apņēmību. Vismaz Luīzai Poindeksterei tā bija pārgalvība jāt vienai uz Alamo, bet nebija neviena, kas atturētu, neviena, kas pateiktu: «Nē!». Naktī nebija atgriezies neviens meklētājs. Kasadelkorvo nesaņēma nevienu jaunu ziņu. Luīza bija vienīgā mājas saimniece, vienīgā savas rīcības noteicēja.
Luīžu nebija grūti saprast. Viņa nebija no tām sievietēm, kas samierinās ar aizdomām. Pat mīlestība, kas pakļauj visstiprāko cilvēku, nebija padarījusi viņu gļēvi padevīgu. Viņa nespēja dzīvot neziņā, un no tā izrietēja viņas lēmums. Viens no diviem — vai nu viņa iegūs sirdsmieru, vai tiks pazudināta. Pat otrā iespēja šķita labāka par mokošajām šaubām.
Luīza sprieda gandrīz tāpat kā viņas sāncense!
Pēdējā muļķība būtu Luīžu atrunāt, ja vien atrastos kāds, kas mēģinātu to darīt. Maz ticams, vai pat tēvs ar savu autoritāti spētu aizkavēt viņu piepildīt savu nodomu. Tas būtu tas pats, kas runāt ar satracinātu tīģerieni. Glāstu alkstošā Ēģiptes valdniece nebūs bijusi pavēlnieciskāka par šo tīru jūtu pārņemto kreolieti. Viņa neuzklausītu iebildumus, aizmēztu visus šķēršļus un neatkāptos pat nāves priekšā.
Tādi cilvēki ir retums. Netraucēti viņi ir maigi kā rītausma un tīri kā bērna lūgšana, bet, kad dvēseli sabangojusi mīlestība vai arī tās neiztrūkstošā pavadone, viņi kļūst lepni un bīstami kā elles liesma.
Luīza Poindekstere bija tāda tipa cilvēks. Viņai bija vajadzīgi pierādījumi, kas vai nu darītu galu aizdomām, vai apstiprinātu tas, pierādījumi, kas būtu neapgāžamāki par jau esošajiem, jo vēstulē galu galā varēja arī melot.
Luīza bija gatava meklēt pierādījumus, un Alamo viņa tos atradīs.
* * *
Saulei lecot, Luīza izjāja pa Kasadelkorvo vārtiem un pa jau pazīstamo taku devās prērijā.
Jājot garām vietām, kas bija saistītas ar meitenes visjaukākajām atmiņām, viņas domas jo bieži aizklīda pagātnē. Domādama, kā ātrāk nokļūt pie mīļotā un izglābt viņu no ienaidniekiem, Luīza reizēm aizmirsa sava ceļojuma īsteno mērķi. Kaut gan viņa bija noraizējusies par Morisa likteni, tie tomēr bija laimīgi brīži.
No Kasadelkorvo līdz vientuļajai mustangu mednieka būdai bija divdesmit jūdzes. Eiropietim tas liekas vesels ceļojums, bet īsts prēriju iedzīvotājs nojāj šo attālumu nepilnās divās stundās, ātri kā briežu vai lapsu medībās.
Pat tad, ja zirgs nav nekāds čaklais rikšotājs, tas ir ātri, bet spriganā slaidkāje Luna, kas labprāt atgriezās dzimtajā prērijā, par iepriecinājumu jātniecei, pieveica šo attālumu, ka nebija ko redzēt. Luīzai vēl aizvien mirdzēja ceribu zvaigzne.
Taču tā nodzisa, līdzko viņa spēra kāju pār būdas slieksni. No ievainotās dvēseles dziļumiem izlauzās apslāpēts kliedziens.
Būdā bija sieviete!
No šīs sievietes mutes jau bija nācis kliedziens, un Luīzas kliedziens atskanēja kā tā atbalss. Kā otra, vēl stiprāka atbalss atskanēja Isidoras kliedziens, pagriežoties un ieraugot durvīs sievieti, kuras vārdu Moriss nupat bija izrunājis ar dedzīgu maigumu.
Jaunajai kreolietei viss kļuva skaidrs, smeldzoši skaidrs. Viņa redzēja savā priekšā mīlestības vēstules autori. Viņi acīmredzot bija tomēr satikušies.
Jā, tā bija vaļsirdīgās vēstules autore, kas bija nosaukusi Morisu Džeraldu par mīļoto, jūsmojusi par viņa acīm, aicinājusi uz satikšanos un tagad kopa slimnieku ar tādu rūpību, it kā Moriss piederētu viņai. Luīzas sāpes nebija vārdos izsakāmas.
Ne mazāk skaidri un ne mazāk mokoši bija Isidoras secinājumi. Viņa jau zināja, ka zaudējusi vietu Morisa sirdī. Pārāk ilgi viņa bija klausījusies slimnieka nesakarīgajā runāšanā, lai šaubītos par viņa vārdu patiesīgumu. Uz sliekšņa stāvēja sieviete, kurai bija laimējies vairāk nekā viņai.
Tā viņas stāvēja, acīm kvēlojot, krūtīm strauji cilājoties, abas vienas drausmīgas domas stindzinātas. Abas iemīlējušās vienā un tajā pašā cilvēkā, abas greizsirdības plosītas, viņas atradās līdzās tam, kas nejuta neko. Katra no viņām uzskatīja otru par laimīgo sāncensi, jo Luīza nebija dzirdējusi vārdus, kas būta viņu veldzējuši, vārdus, kas vēl skanēja ausīs Isidorai, sagādājot viņas dvēselei neizsakāmas ciešanas.