Tā bija mēma naida aina, jo briesmīgāka tādēļ, ka netika bilsts ne vārds. Neviena no sievietēm neprasīja otrai paskaidrojumus, un tie arī nebija vajadzīgi. Brīžiem vārdi ir lieki, un abas nojauta, ka šis ir tieši tāds brīdis. Tas bija aizskartas mīlestības abpusējs izaicinājums, kas lika sevi manīt acu ugunīs un nicīgi savilktajās lūpās.
Šī aina ilga labi ja pārdesmit sekundes. Luīza Poindekstere pagriezās un izgāja ārā. Morisa Džeralda būdā viņai nav vietas!
Arī Isidora izgāja ārā, gandrīz uzmīdama uz sāncenses kleitas trena. Viņa domāja to pašu: «Morisa Džeralda būdā man nav vietas!»
Šķita, ka abas nolēmušas pēc iespējas ātrāk atstāt vietu, kur sabrukušas viņu cerības. Pelēkais zirgs stāvēja tuvāk, mustangs — tālāk. Isidora pirmā ielēca seglos un pirmā sāka jāt. Kad viņa jāja garām Luīzai, arī tā jau bija uzkāpusi zirgā un turēja pavadu rokā.
Sāncenses atkal saskatījās — šoreiz gan ne triumfējoši, bet arī ne piedodoši. Kreolietes skatiens bija skumju, dusmu un izbrīnās pilns, bet Isidoras pēdējais skatiens, kuru pavadīja naidīgs «Caray!» — pārāk vulgārs vārds no sievietes mutes —, atgādināja skatienu, ar kādu Efesas dieviete uzlūkoja Atēnu pēc ābola pārdalīšanas.
LX N O D A Ļ A
SKAISTĀ CEĻA RADĪTĀJA
Ja lietas var salīdzināt ar pārdzīvojumiem, tad visspilgtāko kontrastu ieraudzīsim starp saulainajām debesīm virs Alamo un Isidoras smagajām domām, steidzoties prom no būdas. Viņas sirdī plosījās visdažādākās jūtas, bet virsroku ņēma atriebības alkas.
Tās bija līdzīgas velnišķam priekam un pasargāja no izmisuma, citādi Isidora būtu saļimusi zem bēdu nastas.
Nomākta viņa pajāj zem kokiem. Viņas vaigs nebūt neap- skaidrojas, redzot laipni smaidošas debesis virs galvas. Meksikā- niete uztver to kā izsmieklu.
Pirms jāt tālāk, viņa uz brīdi apstājas. Virs viņas plešas cipreses kuplie zarv— piemērots apsegs noskumušai sirdij. To mestā ēna šķiet tīkamāka par spožajiem saules stariem, bet ne jau tādēļ Isidora ir te apstājusies. Viņas sirdī iemājojusi doma, kas ir tumšāka par cipreses ēnu. To liek nomanīt sarauktās uzacis un plēsonīgā izteiksme, kas kontrastē ar balti vizošajiem zobiem zem melnūksnējās virslūpas.
— Man vajadzēja nogalināt viņu. Vai nejāt atpakaļ un neiz- aicināt viņu uz nāves cīņu? Bet, ja es viņu nogalināšu, kāds no tā būs labums? Viņa sirdi es tikpat neatgūšu, tā man ir zudusi, zudusi uz visiem laikiem. — Jā, šie pusčukstus teiktie vārdi nāk no visapslēptākajām dvēseles dzīlēm, kur tagad ir vieta vairs tikai atmiņām. — Man nav nekādu cerību. Nē, mirt vajadzēta viņam, kas izpostījis manu laimi. Un ja nu es viņu nogalinātu? Par ko pārvērstos mana dzīve? Par nebeidzamām mocībām. Bet vai tagad tās nav mocības? Es nevaru vairs izturēt. Vienīgais mierinājums būtu atriebība. Ir jāmirst ne tikai viņai, bet arī viņam, abiem! Bet ne tūlīt, citādi viņš nesapratis, kas to izdarījis. Ak, lai viņš izjūt atmaksas sūrumu un zina, no kuras puses tā nāk i Svētā jaunava, dod man spēku atriebt!
Isidora iecērt zirgam sānos piešus un strauji uzjāj augšā pa nogāzi.
Sasniegusi līdzenumu, viņa neļauj dzīvniekam atvilkt elpu, bet aizauļo, kā. viesuļa rauta. Ne ar roku, ne ar balsi viņa nenosaka virzienu, un, atstāts savā vaļā, zirgs griežas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nācis šurp. Šis ceļš ved uz Leonu.
Jātniece, šķiet, to nemana. Galvu noliekusi, viņa vienaldzīgi sēž seglos, it kā pilnīgi ļautos atmiņām un būtu aizmirsusi apkārtējo pasauli. Arī jātnieku grupu, kas tepat vai ar roku aizsniedzama, viņa pamana tikai tad, kad zirgs brīdinoši iekrācas un pēkšņi paliek stāvam. Jā, tagad arī viņa redz kavalkādi.
Vai tie ir indiāņi? Nē. Spriežot pēc zirgu segām un jāšanas, veida, tie ir baltie. To liecina arī jātnieku bārdas, jo sejas visiem ir izkaltušas prērijas putekļu krāsā.
— Teksasieši, — Isidora nomurmina. — Laikam siro, meklēdami komančus. Bet vai tad indiāņi ir te? Ja neesmu kolonijā pārklausījusies, tad viņiem jābūt tālu otrā pusē.
Kaut gan meksikāņu meitenei nav ko baidīties no jātniekiem, šobrīd viņa nevēlas tikties ar «teksasiešiem». Citkārt viņa no tiem nevairītos, bet tagad, kad viņu māc tādas bēdas, negribas nokļūt jautājumu un ziņkārīgu skatienu krustugunīs.
Vēl Isidorai ir iespējams izvairīties. Netālu ir krūmi, un jātnieki, šķiet, vēl nav viņu pamanījuši. Ja viņa strauji pagrieztos un nozustu biezienā, viņa arī paliktu nepamanīta.
Meksikānietes nodomu izjauc zirgs ar savu iezviegšanos. Tam atsaucas divdesmit citi zirgi.
Taču vēl ir iespējams aizbēgt. Jātnieki katrā ziņā dzīsies pakal, bet diezin vai panāks, it īpaši pa līkumotajām taciņām, kuras viņa pazīst kā savus piecus pirkstus.
Viņa jau grib pievilkt pavadu, kad ierauga pilnos au|os tuvojamies jātniekus. Pēc tā, ko viņa nomurmina, var spriest, ka viņa izlēmusi citādi.
— Laupītāji? Nē. Pārāk labi ģērbti, lai būtu klaidoņi. Varbūt meklētāju nodaļa, kuru, kā esmu dzirdējusi, vadot nogalinātā tēvs … Jā, jā, tie ir viņi. Ay Dios! Lūk, iespēja atriebties, kā n© gaisa! Tā ir dieva griba.
Isidora nevis mēģina slēpties krūmos, bet izjāj atklātā vietā un izaicinoši dodas pretī jātniekiem, kas tagad jau ir pavisam tuvu. Viņa apstādina zirgu un gaida svešiniekus. Viņa ir izlēmusi, kā rīkoties.
Brīdi vēlāk meksikānieti no visām pusēm jau ielenkuši jātnieki.
To ir apmēram simts — bruņojušies un ģērbušies kā nu kurais. Kaut gan ir iemesls baidīties no tādiem vīriem — sievietei jo sevišķi —, Isidora neuztraucas. Viņa nav nemaz nobijusies no cilvēkiem, kas viņu tik nekautrīgi apstājuši. Dažus viņa pazīst. Padzīvojušo vīrieti, kas laikam ir viņu vadonis un izjājis visiem priekšā, gan Isidora nepazīst, taču viņa nojauš, ka tas ir tēvs nogalinātajam jauneklim un meitenei, kuru viņa gribētu redzēt guļam bez dzīvības un apkaunotu. Cik lieliska izdevība!