Jātnieks bez galvas

—   Vai jūs runājat franciski, jaunkundz? — jautā Vudlijs Poindeksters, cerēdams, ka tā viņu sapratīs labāk.

—    Ļoti maz, ser. Labāk runājiet angliski.

—    O, angliski? Mums jo labāk. Sakiet man, mis, vai jūs neesat kādu te redzējusi… es gribēju teikt — vai neesat kādu satikusi jājam? Varbūt kāds kaut kur apmeties?

Isidora it kā šaubās, it kā pārdomā atbildi.

Plantators turpina iztaujāt, cik pieklājīgi šajos apstākļos vien iespējams.

—    Vai drīkstu jautāt, kur jūs dzīvojat?

—    Pie Riograndes, senjor.

—    Jūs jājat tieši no turienes?

—    Nē, no Leonas.

—    No Leonas?

—    Tā ir vecā Martinesa brāļameita, — paskaidro kāds no jātniekiem. — Viņa plantācija atrodas blakus jūsējai, mister Poin- dekster.

—    Si… jā, tā ir. Dona Silvio Martinesa sobriria, brāļameita.

—   Tātad jūs jājat tieši no mājām? Tas var likties uzbāzīgi, bet ticiet man, mis, mēs neizvaicājam jūs aiz dīkas ziņkāres vai nekaunības. Mums ir nopietni iemesli, pat vairāk kā nopietni.

—    Tieši no Martinesa hasiendas, — atbild Isidora, izlikdamās,, •it kā nebūtu dzirdējusi pēdējo frāzi. — Es izjāju no tēvoča mājām tieši pirms divām stundām.

—    Tad jūs noteikti būsiet dzirdējusi par slepkavību?

—    Jā, senjor, vakaT pie tēvoča Silvio par to runāja.

—   Bet vai šodien, kad jūs izjājāt no mājām, nebija nekādu jaunu ziņu no kolonijas? Mēs šo to zinām, bet tas vairs nav nekas jauns. Varbūt jūs esat kaut ko dzirdējusi, mis?

—    Ka ļaudis aizjājuši meklēt slepkavu. Tie esat jūs, senjor, vai ne?

—    Jā, jā, tie esam mēs. Un neko vairāk jūs neesat dzirdējusi?

—   Kā nu ne! Pie tam kaut ko bezgala dīvainu, senjor. Jūs varbūt domāsiet, ka es dzenu jokus.

—   Ko? — iejautājas vairāki reizē. Visi ar acīm ieurbjas skaistajā jātniecē.

—    Stāsta, ka šajā apkārtnē redzēts kāds cilvēks bez galvas. Vai tas nav tepat tuvumā? Gani teicās redzējuši viņu pie Nuese- sas, netālu no forta, kur ceļš ved pāri Riograndei.

—    To redzējuši vairāki gani?

—    Si, senjori, un daži pat bija gatavi apzvērēt, ka redzējuši paši savām acīm.

Isidora jūtas mazliet izbrīnīta, ka dīvainais gadījums ne visai satrauc «teksasiešus». Viņi klausās ieinteresēti, bet ne pārsteigti

—   Mēs paši iztālēm redzējām jātnieku bez galvas, — kāds ierunājas. — Vai jūsu gani bija piejājuši viņam tik tuvu klāt, lai redzētu, kas tas par cilvēku?

—    Santissima, nē.

—    Un jūs pati, mis?

—   Es? Es neesmu redzējusi. Kā jau teicu, man stāstīja citi. Kas gan tas varētu būt?

Brīdi valda klusums, visi, šķiet, pārdomā dzirdēto.

Pirmais ierunājas plantators. Viņš atkārto savu pirmo jautājumu.

—    Vai jūs šajā apvidū esat kādu sastapusi vai redzējusi, mis?

—    Si… jā, esmu.

—    Esat? Kas tas tāds bija? Esiet tik laipna un aprakstiet.

—    Tā bija sieviete.

—    Sieviete? — iesaucas vairāki reizē.

—    Si, senjori.

—    Kas par sievieti?

—    Amerikāniete.

—    Amerikāniete? šajā aipvidū? Vienat

—    Si, senjori.

—    Kas tā bija?

—    Es nezinu.

—    Jūs viņu nepazīstat? Kāda viņa izskatījās?

—    Kāda izskatījās?

—    Jā, kas viņai bija mugurā?

—    Vestido de caballo

—    Tātad viņa bija zirgā?

—    Zirgā.

—    Kur jus sastapat sievieti, par kuru jūs runājat?

—    Netālu no šejienes, otrpus mežam.

—    Uz kuru pusi viņa jāja? Vai tur ir kāda māja?

—    Jacal. Es zinu vienu pašu.

Poindeksters uzrunā kādu no saviem ļaudīm, kas prot spāniski.

—    Jacal?

—    Tā viņi sauc savas būdas.

—    Kam šī būda pieder?

—    Donam Morisio, el mustenero.

—    Mustangu medniekam Morisam, — pārtulko spāņu valodas pratējs.

Pūliis iepriecināts nodūc. Pēc divu dienu meklējumiem, tikpat neveiksmīgiem, cik neatlaidīgiem, viņi beidzot ir nokļuvuši uz pēdām slepkavam.

Tie, kas pasteigušies nokāpt no zirgiem, lec atpakaļ seglos. Visi viņi ir gatavi doties tālāk.

—    Mēs negribam būt uzbāzīgi, mis Martinesa, ja tā jūs sauc, bet mēs esam spiesti lūgt jūs parādīt ceļu uz to vietu.

—    Man būs jāmet neliels līkums. Bet nekas, jāsim. Es jūs pavadīšu, ja esat apņēmušies jāt uz turieni.

Isidora atkal šķērso krūmu joslu, viņai nopakaļ gurdi velkas simts jātnieku.

Viņa apstājas joslas rietumu malā. Starp viņiem un Alamo plešas atklāta prērija.

—    Vai redzat, — saka Isidora, izstiepusi roku, — to melnumu pie apvāršņa? Tā ir cipreses galotne. Koks aug Alamo zemajā krastā. Jājiet turp. Tur ir nogāze, pa kuru var nokļūt gravā. Nokāpiet lejā. Mazliet tālāk būs jacal, par kuru es jums stāstīju.

Meklētāji vairāk neko nejautā. Gandrīz aizmirsuši to, kas viņiem parādījusi ceļu, jātnieki aizdrāžas pa prēriju taisni uz cipresi.

Tikai viens jātnieks vēl kavējas. Viņš prot Isidoras valodu ne sliktāk par savu dzimto valodu.

—    Sakiet man, senjorīna, — piejādams cieši blakām un runādams bēdīgā, turpat vai lūdzošā balsī, — vai jūs ievērojāt zirgu, ar kuru jāja šī sieviete?

—    Caramba, jā! Kas tas par jautājumu! Kas to varēja neievērot?

—    Kādā krāsā tas bija? — jautātājs izdveš.

—    Lāsumains mustangs.

—    Lāsumains mustangs? Ak dievs! — ievaidēdamies nokliedz Kasijs Kolhauns un aizauļo pakaļ pārējiem.

Isiidorai ir skaidrs, ka bez viņas vēl kādam sirdi dzeldē nedziestoša liesma, kuru apdzēst var tikai nāve.