LXI N O D A Ļ A
EŅĢEĻI ZEMES VIRSŪ
Sāncenses ātra un negaidīta aizbēgšana pārsteidza Luīžu Poindeksteri kā pērkons no skaidrām debesīm. Viņa jau bija seglos un gribēja patlaban iecirst piešus Lunai sānos, kad pēkšņi sastinga neziņa, tik ļoti viņu izbrīnīja redzētais.
Pirms brīža, ielūkojusies būdā, viņa taču bija redzejusi savu sāncensi, kas jutās tur kā savās mājās, kā būdas un tas saimnieka pavēlniece.
Kā izskaidrot šo negaidīto bēgšanu? Kā izskaidrot šo naidpilno skatienu? Kāpēc tajā nebija triumfējošās pārliecības, kuru dod sava spēka apziņa?
Isidoras skatiens un izturēšanās nebija aizvainojuši Luīžu, — tie bija viesuši viņā klusu prieku. Viņa nevis joņoja prom, kurp acis rāda, bet izlēca no segliem un vēlreiz iegāja būdā.
Ieraugot bālos vaigus un mežonīgi klīstošās acis, jaunā kreoliete aizmirsa viņai nodarīto pārestību.
— Mon Dieul Mon Dieul — viņa iesaucās. — Moriss ievainots … mirst… Kas to izdarījis?
Neviens neatbildēja. Rija dzirdama tikai nesakarīga murmināšana.
— Moris! Moris! Atbildi man! Vai tu nepazīsti mani? Luīžu? Savu Luīžu! Tu taču mani tā sauci! Atkārto šo vārdu!
— Ak, tu esi skaista kā eņģelis debesīs. Ļoti skaista. Jā, jā, skaties tā … acīs … acīs … Bet nesaki, ka zemes virsū nav otras tādas kā tu. Ir … ir … Es pazīstu vienu, pat vairāk nekā pazīstu, kas pārāka par jums visiem, debesu eņģeļi! Ar savu skaistumu. Par labo sirdi es nerunāju, nē, nē.
— Moris, dārgais Moris! Kāpēc tu tā -runā? Tu taču neesi debesīs, tu esi kopā ar mani, Luīžu.
— Es esmu debesīs, jā, debesīs. Bet, lai viņi saka ko sacīdami, man nav vajadzīgas debesis, ja nav viņas. Tai jābūt skaistai vietai, bet ne bez viņas. Ja viņa būtu te, es justos apmierināts. Dzirdiet to, eņģeļi, kas lidināties man apkārt! Jūs esat ļoti skaisti, man jāsaka, bet neviens no jums nav līdzīgs viņai… viņai, manam eņģelim. Ak, te ir arī velns, skaists velns, bet es domāju tikai par prēriju eņģeli.
— Vai tu atceries, kā viņu sauc?
Murgu mocītam cilvēkam laikam gan nekad nav uzdots jautājums, atbildi uz kuru jautātājs būtu gaidījis ar tādu nepacietību. Luīza noliecās pār Morisu un vēroja katru viņa lūpu kustību.
— Kā sauc? Kā_sauc? Vai kāds jautāja, kā viņu sauc? Vai te kādam ir vārds? A, atceros — Miķelis, Gabriels, Azrails. Visi vīriešu vārdi. Eņģeļi, bet ne tādi kā mans eņģelis . .. viņa ir sieviete. Viņu sauc . ..
— Kā?
— Luīza … Luīza . .. Luīza … Kāpēc lai es slēptu no tevis, kas visu zina? Droši vien tu pazīsti arī Luīžu. Neviens tā nespētu mīlēt viņu kā es.
Toreiz, kad šie vārdi tika izrunāti zem akācijas, runātājam esot pie pilna saprāta un ieliekot tajos visu kaismi, tie nesagādāja Luīzai tādu prieku. Cik viņa bija laimīga!
Maigi skūpsti atkal klāja slimnieka degošo pieri un bālās lūpas.
Ielīksmotā Luīza atliecās taisna, piespiedusi roku pie trauksmaini pukstošās sirds. Viņa bija neizsakāmi laimīga un baiļojās, ka šie mirkļi neaizlido pārāk ātri.
Viņas bažas izrādījās pamatotas. Kaut kas aizsedza gaismu no durvīm. Uz sliekšņa parādījās cilvēks.
Ienācējs neiedvesa bailes. Gluži otrādi — viņa izskats un apģērbs šajā vietā un laikā šķita smieklīgi. Vienā rokā šis cilvēks turēja tomahauku, otrā — garu klaburčūsku.
Ja šajā ērmīgajā sejā vēl varēja parādīties kāda jauna izteiksme, tad tas bija galīgs apmulsums, pārkāpjot pār slieksni un ieraugot, kas noticis būdā viņa prombūtnes laikā.
— Svētais Patrik! — viņš iesaucās, ļaudams izkrist no rokām ir čūskai, ir tomahaukam un ieplezdams acis. — Vai es sapņoju, vai? Nudie! Tā tak neesat jūs, mis Peindikstere? Tas nevar būti
— Tā tomēr ir, mister O'Nīl. Cik slikti, ka esat mani aizmirsis, pie tam vēl tik ātri!
— Aizmirst jūs? Nevainojiet nu mani, mis. īrs, kas ielūkojies jūsu skaistajās acīs, nespēj aizmirst jūs. Tur ir cilvēks, kas nespēj aizmirst jūs pat miegā.
Felims zīmīgi paskatījās uz gultu. Pār Luīzas miesu noskrēja patīkamas tirpas.
— Bet ko tas viss nozīmē? — Felims turpināja, atgriezdamies pie mīklainajām pārmaiņām. — Kur palicis tas puisis vai sievišķis, vai kas nu viņš bija? Vai jūs nesatikāt te sievieti, mis Peindikstere?
— Jā, jā.
— Ak satikāt? Un kur viņa palika?
— Aizjāja, es domāju.
— Aizjāja! Piķis un zēvele, tad jau viņa pati nezina, ko grib. Es atstāju viņu te būdā tikai pirms desmit minūtēm. Viņa noņēma savu galvassegu, vienkāršu vīriešu cepuri, un iekārtojās te it kā uz palikšanu. Aizjāja, jūs sakāt? Man nav nepatīkami to dzirdēt. No tāda sievišķa labāk turēties tālāk. Pārāk manīga uz šaujamā cilāšanu. Jūs neticēsiet, mis PeindiksteTe, bet viņa piebāza revol- verķi man pie paša deguna.
— Ak dievs! Kāpēc?
— Kāpēc? Tikai tāpēc, ka es nelaidu viņu iekšā būdā. Bet viņa tik un tā ienāca. Kad atgriezās Zebs, viņš tai ceļā nestājās. Viņa sacīja, ka saimnieks esot viņas draugs un viņa gribot to aprūpēt.
— Tiešām? Savādi, ļoti savādi, — domīgi nomurmināja kreoliete.
— Pareizi, tā ir. Un visu laiku te notiek kaut kas jocīgs. Es priecājos, ka jūs esat te, mis, un droši vien arī saimnieks būs priecīgs, ja …
— Dārgo Felim, izstāstiet visu, kas noticis.
— Labi, mis, bet, ja es gribu izstāstīt visu, jums būs jānoņem cepure un jāuzkavējas te ilgāk. Lai izstāstītu visu, kas noticis kopš aizvakardienas, būs vajadzīgs daudz laika.
— Kas šajā laikā te ir bijis?
— Kas bijis?
— Izņemot…
— Izņemot to vīrišķi ne vīrišķi, sievišķi ne sievišķi, jūs domājat?