— Jā. Vai vēl kāds te ir bijis?
— Kā nu ne, daudzi ir bijuši. Un visvisādi. Visupirms viens tāds jocīgs jāja šurp, kaut arī līdz būdai neatjāja. Bet es nedrīkstu stāstīt jums par viņu, citādi jūs sabīsieties, mis.
— Stāstiet. Es nebaidos.
— Labi. Es pats nesaprotu, kas tas bija — cilvēks uz zirga, bet bez galvas.
— Bez galvas?!
— Bet visbrīnumainākais ir tas, ka viņš izskaitījās kā izspļauts misters Moriss. Nudie! Viņa zirgs, viņa meksikāņu apmetnis uz pleciem, uz mata viss kā jaunajam misteram, kad viņš sēž zirgā. Kā es pārbijos! Man dūša saskrēja papēžos.
— Bet kur jūs viņu redzējāt, mister O'Nīl?
— Tur, uz kraujas. Es biju izgājis sagaidīt saimnieku, kad viņš atgriezīsies no ciemata. Viņš bija solījies to,rīt būt atpakaļ. Sākumā es domāju, ka tas ir viņš. Piejāj tuvāk … galvas uz pleciem nav . .. Drusku piestāj un tad auļo prom. Tara kaukdama pakaļ zirgam, pāri līdzenumam^ un tā viņi pazuda. Es atgriezos būdā, ieslēdzos un likos uz auss. Un tad, kad es jau biju krietnā no- midzī, kad jau sapņoju par . . . Nē, mis, jums nudie būs par grūtu visu laiku stāvēt kājās. Vai jūs nenoņemtu savu mazo, smuko cepurīti un neapsēstos uz tās lādes? Tur ir ērtāk nekā uz krēsla. Lūgtum, sēdieties. Es vēl neesmu visu izstāstījis …
— Neraizējieties par mani, stāstiet vien. Lūdzu, sakiet, — kas bez tā dīvainā jātnieka vēl bijis te? Kāds, jādomā, ir dzinis ar jums jokus.
— Jokus! Vecais Zebs saka to pašu.
— Tātad viņš ir bijis te?
— Jā, bija, bet maķenīt vēlāk par citiem.
— Par citiem?
— Jā, mis. Zebs ieradās tikai vakarrīt. Viņš apciemoja mūs iepriekšējā naktī, pie tam vēlā stundā. Es gulēju saldā miegā.
— Kas tad bija tie «citi»?
— Kas tad cits kā indiāņi!
— Te bija indiāņi?
— Kā tad, ka bija, vesela cilts. Kā jau teicu, mis, es saldi gulēju. Te uzreiz dzirdu — būdā man pie pašas galvas sarunājas, čaukstina papīru, it kā kāds dalītu kārtis . . . Svētais Patrik, ko tas nozīmē?
— Kas?
— Vai tad jus neko nedairdejāt? Atkal! Nudie pakavu kla- boņa. Viņi ir klāt!
Felims skrēja pie durvīm.
— Svētie cietēji! Mūs ielenkuši jātnieki. Vesels tūkstotis, un vēl nāk klāt. Piķis un zēvele, jādod ziņa vecajam Zebam . . . Ak dievs! Varbūt jau ir par vēlu!
Paķēris kaktusa zaru, kuru drošības labad bija ienesis būdā, Feliims izspruka laukā.
— Mon Dieu! — iesaucās kreoliete. — Tie ir viņi! Mans tēvs, un es esmu te! Ko lai viņam saku? Svētā jaunava, pasargā mani no kauna!
Luīza instinktīvi metās pie durvīm un aizslēdza tās. Bet apdomājusies viņa saprata, cik bērnišķīga ir šāda rīcība. Tie, kas atradās ārpusē, neapstāsies tāda šķēršļa priekšā. Viņa jau pazina regulatoru balsis.
Luīzai acīs iekrita sprauga sienā. Varbūt viņai iespējams aizbēgt nepamanītai?
Taču bija jau par vēlu. Pakavi klabēja arī aiz būdas. Jātnieki bija aplenkuši būdu no visām pusēm.
Bez tam būdas priekšā stāvēja piesiets viņas mustangs. Lāsu- maino dzīvnieku nevarēja nepazīt. Visā droši vien bija to jau pamanījuši.
Tomēr kaut kas atturēja meiteni no bēgšanas. Viņam draudēja briesmas, un kurš cits varēja viņu aizstāvēt?
«Lai zūd mana labā slava!» viņa nodomāja. «Pazaudēšu tēvu, draugus — visu, tikai ne viņu, ja tāda būs dieva griba. Vai nu es tikšu apkaunota vai ne, bet viņam es palikšu uzticīga.»
Ar šīm domām Luīza palika stāvam pie vājnieka gultas, gatava ziedot sava sirdsmīļotā labā visu, pat dzīvību.
LXII NODAĻA
SASPRINGTĀS GAIDĀS
Kopš būdas pastāvēšanas nekad vēl ap to nav tā dipējuši pakavi — pat tad, kad aploks bijis pilns ar tikko noķertiem mustangiem.
Pa durvīm izskrējušajam Felimam liek apstāties vairāki desmiti balsu.
Viena balss pārskan visas pārējās, un pēc pavēlošā toņa noprotams, ka tā pieder nodaļas vadonim.
— Stāvi, nelieti! Nemēģini bēgt! Vēl viens solis, un tu vairs nemūžam nekustēsies no vietas. Stāvi, tev saka!
īram, kas gribējis doties pie Zeba Stampa ķēves, neatliek nekas cits kā paklausīt. Viņš apstājas.
— Es nemaz netaisos bēgt, džentlmeņi, — viņš drebošā balsī apzvēr, stāvēdams daudzu sīvu skatienu un tikpat daudzu stobru priekšā. — Man nebija tāda nodoma. Es tikai gāju …
— Skrieni, ja tev izdodas. Sākums bija labs. Nāku, Dik Trei- sij! Apmet viņam apkārt tā pavairāk cilpu. Palīdzi viņam, Šel- ton! Izskatās gan pēc ķēmekļa! Diez vai tas ir tas, kuru mēs meklējam, džentlmeņi.
— Nē, nē, tas nav viņš. Tas air viņa kalps.
— Ei, jūs, ielenciet būdu! Neizlaidiet to no acīm. Vēl viņš nav mums rokā. Neļaujiet ne kaķim izsprukt cauri. Bet tagad saki: kas ir tur iekšā?
— Kas ir iekšā? Jūs gribat teikt — kas ir būdā?
— Atbildi, teļapakausi, uz jautājumu! — uzkliedz Treisijs, uzšaudams savam gūsteknim ar virvi. — Kas ir būdā?
— Ak dievs! Nu vairs nav joki. Tur vispirms ir mans saimnieks.
— Bet kas tas? — jautā pie grupas piejājušais Vudlijs Poin- deksters, ieraudzīdams lāsumaino mustangu — Tas tā kā būtu Luīzas zirgs …
— Jā, ir, tēvoc, — atbild Kasiijs Kolhauns, kas piejājis reizē ar viņu.
— Interesanti, kas to atvedis šurp.
— Droši vien pati Luīza.
— Blēņas! Tu joko, Kaš?
— Nē, tēvoc, es runāju nopietni.
— Tu gribi teikt-, ka mana-meita bijusi te?
— Ir bijusi un vēl ir. Es par to nešaubos.
— Nevar būt!
— Paskatieties!
Durvis ir tikko atvērtas. Būdā redzama sieviete.
— Ak dievs, mana meita!
Poindeksters nolec no zirga un steidzas uz būdu. Kolhauns viņam seko. Abi ieiet iekšā.
— Luīza, ko tas nozīmē? Ievainots? Vai tas ir … Henrijs?
Luīza nepagūst atbildēt, kad tēvs jau ieraudzījis Henrija apmetni un platmali.