— Tas ir viņš! Dzīvs! Paldies dievam!
Poindeksters metas pie gultas.
Viņa prieks vienā mirklī izplēn. Šis .bālais cilvēks nav viņa- dēls. Plantators ievaidēdamies atstreipuļo nost.
Kolhauns šķiet ne mazāk satraukts. Viņam pasprūk šausmu kliedziens, un viņš pārbijies izdrāžas no būdas.
— Ko tas nozīmē? — čukst plantators. — Vai tu vari paskaidrot, Luīza?
— Nevaru, tēt. Esmu te tikai dažas minūtes. Es jau atradu viņu tādā stāvoklī. Viņš ir bez samaņas.
— Bet… bet… Henrijs?
— Viņi man neko nav teikuši. Misters Džeralds bija viens, kad es ienācu. Kalpa nebija, viņš tikko atgriezās. Neesmu vēl paguvusi viņu izjautāt.
— Bet… bet kā tu te gadījies?
— Es nevarēju palikt mājā. Es nevarēju ilgāk paciest neziņu. Tas bija baigi — mājā nevienas dzīvas dvēseles. Un doma par nelaimīgo brāli… Mon Dieul Mon Dieu!
Poindeksters jautājoši paveras meitā.
— Es domāju, ka varbūt atradīšu te Henriju.
— Te? Bet kā tu zināji ceļu uz šejieni? Kas tevi pavadīja? Tu esi te viena?
— Ak, tēt, es zināju ceļu. Atceries medību dienu, kad mustangs aizrāva mani prom. Tas skrēja garām šai vietai. Atpakaļceļā misters Džeralds man pastāstīja, ka viņš te dzīvojot. Es iegaumēju šo vietu.
Poindekstera skatienā joprojām jaušama neizpratne, bet tagad viņa seja paradās cita izteiksme Tēva uzacis savelkas, kaut gan viņš neprot izteikt vārdos domu, kas viņu nomāc.
— Tu esi rīkojusies vieglprātīgi, meit. Neapdomīgi, diezgan riskanti. Tu esi rīkojusies kā muļķa skuķēns. Iesim, iesim prom. Te nav vieta meitenei. Kāp savā zirgā un jāj atpakaļ uz mājām. Kāds tevi pavadīs. Te var notikt kaut kas tāds, ko tev nebūtu veļams redzēt. Iesim, iesim!
Tēvs iziet no būdas, meita viņam acīm redzami negribīgi seko un tikpat negribīgi iet pie zirga.
Meklētāji ir nokāpuši no zirgiem un drūzmējas būdas priekšā.
Te ir visi. Kolhauns jau pastāstījis, kas notiek iekšā, un viņus tas vairs sevišķi nesaista.
Ļaudis sadalījušies grupiņās. Daži klusē, citi sarunājas. Visvairāk ļaužu ir ap Felimu, kas, stingri sasiets, guļ zālē. Runāt Felims var, un viņš arī tiek izprašņāts, taču sevišķu ievērību viņa atbildes neizpelnās.
Kad parādās tēvs ar meitu, visi klusēdami pagriežas pret viņiem. Tomēr viņi deg nepacietībā uzzināt, kas notiek. To var redzēt no viņu skatieniem.
Vairums pazīst meiteni, kaut vai vārda pēc. Viņi jūtas pārsteigti, gandrīz izbrīnījušies, redzēdami viņu te. Noslepkavotā cilvēka māsa zem slepkavas jumta!
Vairāk kā jebkad viņi visi ir pārliecināti, ka vainīgs mustangu mednieks. Fakti, kurus minējis no būdas izskrējušais Kolhauns, liekas nostiprinām šo pārliecību. Viņš pastāstījis par cepuri, apmetni un pašu slepkavu, kas cietis nāvīgajā cīņā.
Bet kāpēc te ir Luīza Poindekstere, viena, bez pavadoņa? Viņas brālēns to nepaskaidro, laikam nezina. Un tēvs? Spriežot pēc tā, cik apjucis viņš izskatās, jādomā, ka arī nezina.
Visi sačukstas. Visiem ir aizdomas, bet neviens tās skaļi neizsaka. Pat rupjie robežsargi baidās aizskart tēva jūtas un pacietīgi gaida paskaidrojumus.
— Sēdies zirgā, Luīza. Misters Jensijs pavadīs tevi uz mājām.
Pagodinātais jaunais plantators nekad nav bijis tik iepriecināts. Viņš ir viens no tiem, kas sevišķi apskauduši Kasīja Kol- hauna laimi. Klusībā viņš saka Poindeksteram paldies par šo izdevību.
— Bet, tēt, — meitene iejautājas, — kāpēc es nevaru pagaidīt tevi? Tu taču nepaliksi te?
Jensijs mana, ka nebūs labi.
— Es gribu, meit, lai tu dari, kā es tev teicu, un ar to pietiek.
Jensijs atgūst pašapziņu, taču ne pilnīgi. Viņš pazīst šo lepno
būtni pietiekami ilgi, lai šaubītos, vai viņa klausīs, kaut gan tēvs pavēlējis.
Luīza paklausa, bet ar vāji slēptu nepatiku, nelīkdamas ne zinis, ka viņā urbjas desmitiem acu pāru.
Viņi jāj prom — jaunais plantators pa priekšu, Luīza lēnam aiz viņa, Jensijs — ar pūlēm slēpdams savu prieku, Luīza — savas skumjas.
Jensijs ir vairāk nomākts nekā saniknots par savas ceļabiedres melanholisko noskaņojumu. Kā ciitādi, ja viiņas sirdi nospiež tāds bēdu slogs? Viņš, protams, to saista ar notikušo nelaimi.
Tomēr viņš neizprot visu līdz galam. Ja viņš ielūkotos Luīzas Poindeksteres acīs uzmanīgāk, viņš redzētu tajās mazāk skumjas nekā bailes par nākotni.
Viņi jāj starp kokiem, bet vēl dzird troksni aizmugurē.
Piepeši kreolietes seja pārvēršas. Tā kļūst gaišāka, it kā meitenes dvēseli būtu apspīdējis cerības stars.
Luīza apstājas, pavadonis ir spiests darīt to pašu.
— Mister Jensij, — viņa saka pēc īsa brīža, — man seglu siksna kļuvusi vaļīga. Man vairs nav ērti sēdēt. Esiet tik laipns un pievelciet.
Iepriecināts par uzticēto uzdevumu, Jensijs nolec zemē. Viņš aplūko seglu jostu. Viņam šķiet, ka nav vajadzības pievilkt to stingrāk. Taču viņš neko nesaka un, attaisījis sprādzi, no visa spēka savelk siksnu.
— Pagaidiet, — saka skaistā jātniece, — ļaujiet man nokāpt. Tad jums būs vieglāk.
Negaidīdama Jensija palīdzību, Luīza izlec no segliem un nostājas blakām mustangam.
Jauneklis joprojām dairās ar siksnu. Pēc ilgāka, cīniņa, pietvīcis kā biete, viņš beidzot saīsina to par vienu caurumu.
— Tagad, mis Poindekstere, man šķiet, ka viss ir kārtībā.
— Laikam gan, — viņa atbild, uzlikusi roku uz seglu loka un mazliet paraustījusi seglus. — Noteikti. Bet, ziniet, man žēl jāt tik drīz atpakaļ. Es nesen atjāju un drāzos pilnos auļos. Mana nabaga Luna vēl nav paguvusi atvilkt elpu. Kā būtu, ja mēs mazliet apstātos un ļautu tai atpūsties? Tas ir cietsirdīgi — likt zirgam skriet atpakaļ bez atelpas.
— Bet jūsu tēvs … Viņš gribēja, lai jūs . . .