— Lai es tūlīt dodos uz mājām. Tas nekas. Viņš vienkārši gribēja dabūt mani talak no tiem rupjajiem vīriem, tas bija viss. Kad es esmu nost no acīm, viņš vairs neuztrauksies. Te ir jauka vietiņa. Zem skaistajiem kokiem patīkams vēsums, kad prērijā saule svelmē bez žēlastības. Brītiņu pakavēsimies un ļausim Lunai atpūsties. Paskatieties, kā upē lēkā zivtiņas. Paskatieties, mister Jensij! Cik tās skaistas!
Jaunais plantators jūtas glaimots. Kāpēc daiļā ceļabiedre grib ar viņu te uzkavēties? Kāpēc viņa grib noskatīties zivtiņu mīlas rotaļā?
Jensijam piedāvājums ir pa prātam. Viņš neliek sevi divreiz lūgties.
— Mis Poindekstere, — viņš saka, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Priecājos uzkavēties kopā ar jums te tik ilgi, kamēr jums patiks.
— Tikai līdz tam laikam, kad Luna būs atpūtusies. Patiesību sakot, es tikko biju paguvusi nokāpt no zirga, kad piejāja jūsu nodaļa. Redziet, kā nabaga lopiņš vēl elšā pēc ilgā skrējiena.
Jensiju neinteresē, vai lāsumainais mustangs elšā vai ne. Viņš ir kā septītajās debesīs, ka var izdabāt tā saimniecei.
Viņi apstājas pie upes.
Jensijs ir mazliet pārsteigts, ka viņa ceļabiedre pievērš pārāk maz uzmanības sudrabainajām zivtiņām vai lāsumainajam mustangam. Jauneklis justos iepriecināts, ja Luīza vairāk uzmanības veltītu viņam.
Diemžēl tā nav. Meitenes skatiens klīst tukšumā, bet ausis tver katru skaņu, kas nāk no laukumiņa.
Kaut gan Jensijs ir aizrāvies ar meiteni, arī viņam gribot negribot ir jāieklausās. Viņš nomana, ka būdas priekšā risinās kaut kas nopietns — nopratināšana pirms Linča tiesas, kuru spriež regulatori. Dzirdamas satrauktas balsis. Pēc tām noprotams, ka nobriest kaut kādi svarīgi notikumi.
Luīza klausās kā traģēdijas aktrise pirms iziešanas uz skatuves. Var izšķirt vairākas vīriešu balsis; viena ir skaļāka par pārējām.
Luīza pazīst šo balsi. Runātājs ir viņas brālēns Kasijs. Viņš runā ātri, reizēm dusmīgi, reizēm it kā pierādīdams, it kā pārliecinādams pūli darīt to, ko tas nevēlas darīt. Tad viņš beidz, un tajā pašā mirklī atskan skaļi piekrišanas saucieni.
Klausīdamies Jensijs ir aizmirsis savu daiļo blakusstāvētāju. Viņš atceras Luīžu tikai tad, kad viņa apņēmības pilna jau skrien uz būdu.
LXIII NODAĻA
REGULATORU TIESA
Kliedziens, kas bija licis jaunajai kreolietei negaidot pamest savu pavadoni, bija tiesas spriedums, kura grubuļainais formulējums ietvēra arī sprieduma būtību.
Izdzirdējusi vārdu «pakārt», Luīza traucās uz būdu.
Viņa tikai bija izlikusies vērojam sudrabaino zivtiņu rotaļu, īstenībā visu laiku klausīdamās, kas notiek būdas priekšā. Kaut gan skatu aizsedza koki, viņa zināja, kas runā, un varēja pēc balsīm pateikt, kā risinās notikumi.
Ļaudis vairs nestāv atsevišķās grupiņās, bet ir salasījušies aplī. Apļa vidū slejas regulatoru vadoņa garais augums. Blakām stāv Vudlijs Poindeksters un Kasijs Kolhauns. Viņi acīmredzot piedalās tiesas drāmā ne vairs kā lēmēji, bet gan kā skatītāji vai liecinieki.
Linča tiesa izskata jautājumu par slepkavību. Kā apsūdzētājs uzstājas regulatoru vadonis, tiesas priekšsēdētāja pienākumus pilda viss pūlis, izņemot divus arestētos. Šie divi ir Moriss Džeralds un viņa kalps Felims.
Viņi guļ apļa vidū zālē ar stingri sasietām rokām un kājām.
Viņiem pat liegta iespēja runāt. Felimu piespieduši klusēt ar draudiem, bet viņa saimnieks klusē tāpēc, ka viņam mutē iestūķēts sprungulis.
Pat cieši savilktās virves nav jaudājušas noturēt slimnieku. Lai neļautu Morisam piecelties, divi tur viņu aiz pleciem, bet trešais tup viņam uz ceļiem. Vienīgi acis atstātas brīvas, un tās raugās uz gūstītājiem ar neaprakstāmu naidu.
Galvenais apvainojums vērsts pret Morisu, Felims tiek uzskatīts par līdzvaininieku. Viņam vienīgajam liek izstāstīt visu, ko viņš zina. Viņa saimniekam nav nozīmes jautāt.
Felima stāstam neviens netic, un to daļu, kas attiecas uz jātnieku bez galvas, visi uzskata par neiespējamu. Kalps nevar to izskaidrot, tādējādi vēl stiprākas kļūst aizdomas, ka spokainā parādība ir daļa no slepkavības plāna.
— Viss par jaguāra uzbrukumu un indiāņiem, — saka tie, kuriem Felims stāsta, — ir caurcaurēm meli, lai maldinātu mūs, nekas vairāk.
Nopratināšana ilgst ne vairāk kā desmit minūtes. Zvērinātajiem secinājums jau bijis skaidrs. Lielākā daļa klātesošo ir svēti pārliecināti, ka Henrijs Poindeksters nogalināts un Moriss Džeralds ir atbildīgs par viņa nāvi.
Katrs jau agrāk zināms apstāklis tiek vēlreiz apsvērts, un tiem klāt nāk jauni fakti — visnepatīkamākais tas, ka būdā atrasts nogalinātā apmetnis un cepure. Galvejieša juceklīgie un pretrunīgie paskaidrojumi neizklausās ticami. Un kāpēc lai tiem ticētu? Tie taču ir līdzvaininieka meli.
Daži nepacietībā kliedz: «Pakārt slepkavu!»
It kā spriedums būtu bijis zināms jau iepriekš, zemē guļ virve ar cilpu galā. Tiesa, tas ir tikai laso, bet šim nolūkam tas noder ne sliktāk par Kolkrafta virvi. Netālu augošā vīģu koka līmeniski izstieptais zars ir labu labās karātavas.
Astoņdesmit no simts zvērinātajiem balso par nāves spriedumu Morisam Džeraldam. Šķiet, ka viņa dienas ir skaitītas. Un tomēr spriedums vēl netiek izpildīts. Virve guļ kā gulējusi zemē. Neviens neizrāda vēlēšanos ķerties tai klāt.
Kādēļ tāda vilcināšanās, it kā no zirga astriem pītā virve būtu indīga čūska?
Vairākums ir izteikušies par, nāves spriedumu, daži apstiprinājuši savu lēmumu ar rupjām, pat zākājošām lamām. Kādēļ tas netiek izpildīts?
Kādēļ? Tādēļ, ka trūkst vienprātības: daudzi skubina nekavējoties rīkoties, citi prasa pierādījumus. Neapmierinātie ir mazākumā. Viņi skaļi neklaigā, bet rāmi pasaka savu «nē».