Beidzot sasprindzinājums uzsit visaugstāko vilni. Kāds skrien pēc virves. Neviens nav ievērojis, ka viņš sačukstējies ar Kol- haunu. Tas ir viens no tiem Ziemeļu pierobežas klaidoņiem, kuri allaž gatavi izlikties par filantropiem vai mocekļiem un kuri vēlāk ar saviem asinsdarbiem Jamaikā uz laiku laikiem apkaunoja angļu vārdu.
Viņš paņem laso un veicīgi apmet cilpu ap kaklu notiesātajam, kuram joprojām nav ne jausmas par tiesu un sodu.
Neviens nekustas no vietas, lai aizkavētu šo rīcību. Ar mednieka nazi un revolveriem bruņotajam kārējam apkārt ir vesels bars tādu pašu rīkļurāvēju, kas apsargā arestēto.
Pārējie mierīgi vēro notiekošo. Vairums klusuciešot piekrīt, daži skubina bendes:
— Pie zara viņu! Pakārt!
Daži ir apstulbuši no pārsteiguma, nedaudzi jūt Morisam līdzi, bet neviens neuzdrošinās to izrādīt, lai viņu nepiemeklētu sodītā liktenis.
Cilpa jau aplikta Morisam ap kaklu. Virves otrs gals jau apmests ap vīģu koka zaru.
«Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»
LXIV NODAĻA
INTERMEDIJU SĒRIJA
«"Pv rīz Morisa Džeralda dvēsele at- U griezīsies pie sava dieva,» tā domāja katrs šīs traģēdijas dalībnieks. Neviens nešaubījās, ka mirkli vēlāk Morisa ķermenis šūposies vīģu koka zarā.
Bet tad atgadījās programmā neparedzēta intermēdija. Traģēdiju, var teikt, uz tās pašas skatuves, nomainīja farss. Šoreiz traģēdija bija saistošāka un komēdija risinājās bez skatītājiem.
Taču aktieri darbojās visā nopietnībā. To bija divi — cilvēks un ķēve. Felims vēlreiz nospēlēja skatu, kas bija izbrīninājis Isidoru.
Regulatori, kurus bija pieveikuši Kolhauna argumenti, vēl vairāk sakāpinot atriebības alkas, visu uzmanību bija pievērsuši galvenajam vaininiekam. Neviens nelikās redzot, ko dara viņa biedrs, vai nu tas bija, vai nebija līdzzinātājs. Naidīgie skatieni urbās mustangu medniekā.
Vēl mazāk Felimu ievēroja, kad sodītāji saklupa apkārt Morisam, lai sakārtotu cilpu. Par galvejieti neviens vairs nelikās zinis.
Šķita, ka nu ir īstā reize laist ļekas vaļā, un Felims nekavējoties izmantoja šo izdevību.
Izpinies no virvēm, viņš palēnām rāpoja ārā no ņudzekļa. Neviens to neredzēja. Satracināti līdz pēdējai iespējai, viņi spiedās cits pie cita, nenovērsdami acu no karātavu koka.
Ja kāds redzētu Felimu lavāmies prom, tam rastos iespaids, ka kalps glābj savu ādu un nedomā par saimnieku. Felims to saprata, bet citas izejas viņam nebija. Viņš savu aizstāvja pienākumu bija izpildījis, un tālāka iejaukšanās būtu veltīga, varbūt pat vēl vairāk sakaitinātu tiesātājus. Nebūtu arī nekāda lielā nodevība — tikai pašsaglabāšanās instinkts —, ja viņš domātu glābties, zagdamies prom starp kokiem. Tā spriestu dažs labs.
Taču tāds spriedums par Felimu būtu netaisns. Uzticamais kalps ir nedomāja pamest savu saimnieku, it īpaši vēl tādā ligā, nemēģinot atbrīvot no divkājainajiem asinssuņiem, kuru nagos viņš atradās. Viņš apzinājās, ka pats nevar izdarīt nenieka. Viņš cerēja sasaukt Zebu Stampu, izmantojot signālu, kas bija izrādījies tik iedarbīgs.
Izkļuvis laukā no pūļa, Felims pazuda kokos un dieba uz to vietu, kur ganījās sapītā ķēve. Mežmalā stāvēja piesieti svešo zirgi, veidojot dzīvu sienu. Tās aizsegā Felims, neviena nepamanīts, sasniedza mērķi.
Bet tad viņš atskārta, ka ir atskrējis bez nepieciešamajiem piederumiem. Kaktusa zars bija palicis tur, kur viņu saņēma ciet, un joprojām mētājās svešiniekiem pa kājām. Ja viņš mēģinātu zaru atdabūt, viņu atkal saņemtu ciet, un tad labais nodoms būtu vējā. Viņam nebija arī naža vai cita griežamā, lai tiktu pie jauna zara.
Viņš vilcinājās dzeldējošā neziņā, ko lai iesāk. Bet tikai īsu mirkli. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Saimnieka dzīvībai draudēja tuvas briesmas, un kavēšanās varēja izrādīties liktenīga. Nebija tāda upura, kuru uzticīgais Felims nebūtu gatavs nest. Viņš pieskrēja pie kaktusa un ar kailām rokām nolauza vienu dzeloņaino zaru.
Pirksti bija saskrambāti vienās asinīs, bet vai tam bija kāda nozīme, kad svaru kausos atradās viņa mīļotā saimnieka dzīvība? Kalps bez jebkādas piesardzības pieskrēja klāt ķēvei un, riskēdams dabūt spērienu, pagrūda tai zem astes mocību rīku.
Pa to starpu cilpa ap mustangu mednieka kaklu jau bija pielāgota un pārbaudīta, lai neatgadītos kāds misēklis. Pār zaru pārsviestās virves otru galu turēja divi bārdaini bendes, kuriem pirksti kņudēt kņudēja paraut virvi. Viņa acis un izturēšanās pauda nežēlīgu apņēmību. Viņi gaidīja pēdējo pavēli.
Taču nevienam nebija tiesību dot šo pavēli. Šķita, ka neviens negrib uzņemties atbildību iun dot signālu, kuram lemts aizraidīt jaunekli pie senčiem. Visi vairījās no asiņainā pienākuma. Pat Kolhauns turējās tālāk. Ne tāpēc, ka trūktu vēlēšanās. Tās netrūka ne bijušajam kapteinim, ne regulatoriem. Neviena pazīme neliecināja, ka viņi būtu noskaņoti atteikties no pasāktā. Atlika nokārtot formalitāti. Vētra bija pierimusi, lai atsāktos ar vēl lielāku spēku.
Tas bija svinīgs brīdis — ikviens stāvēja kluss kā kaps. Visi apzinājās, ka tepat līdzās ir nāve, nāve savā visatbaidošākajā izskatā. Lielākā daļa nojauta, ka viņi tai palīdz. Visi ticēja, ka tā ir tuvu.
Sarunādamies klusinātās balsīs, viņi stāvēja stingi tāpat kā koki ap viņiem. Vai izšķirošais mirklis būtu pienācis?
Jā, bet ne tāds, kādu visi bija gaidījuši. Viņi neieraudzīja Morisu Džeraldu uzrautu pie zara.
Šķita, ka vecā ķēve — visi zināja, ka tā pieder Zebam Stam- pam, — pēkšņi kļuvusi traka. Tā sāka lēkāt pa zāli, mezdama pakaļkājas augstu gaisā un zviegdama kā aizkauta. Tas bija mājiens simts zirgiem, kas bija piesieti pie kokiem: tie visi sāka atdarināt ķēves mežonīgo lēkāšanu un zviegt līdzi.