— Lai nu paliek, — atteica jaunais īrs. — Tu aizmirsti, ka neesmu ēdis kopš rīta. Kas tev ir pieliekamajā?
— Jāatzīstas, ka nekā liela nav, saimniek. Tajās trijās drenās, kamēr jūs dzināties pakal lāsūmainajam, nekas klāt nav nācis. Ir nedaudz aukstas brieža gaļas un kukurūzas maize. Ja gribat, es uzsildīšu galu.
— Labi, uzsildi. Es varu pagaidīt.
— Vai jums vispirms labāk neiedzert glāzīti Vīna?
— To var.
— Tīru vai ar ūdeni?
— Glāzi groka. Tikai atnes svaigu ūdeni no upes.
Felims paņēma sudraba kausu un grasījās jau iet, kad Tara ierējusies metās pie durvīm. Kalps pabailīgi sekoja.
Suņa rējieni pārvērtās līksmos smilkstienos, kas liecināja, ka Tara apsveic kādu vecu paziņu.
— Tas ir vecais Zebs Stamps, — sacīja Felims, pabāzis degunu pa durvīm, un devās izpildīt rīkojumu.
Atnācējs bija pavisam cita tipa cilvēks nekā būdas iemītnieki.
Tas bija ne mazāk kā sešas pēdas garš vīrietis miecētas kro- kodilādas zābakos. To platajos stulmos bija sastūķētas pašaustas vilnas bikses, kas zem netīrumiem bija zaudējušas sākotnējo krāsu. Uz kailas miesas bija uzvilkts briežādas krekls, bet tam virsū — kādreiz zaļš, bet tagad stipri izbalējis un novalkāts kamzolis. Pieticīgo, pat nabadzīgo apģērbu papildināja daudz cietusi iepelēka platmale.
Zeba Stampa apbruņojums, kas raksturīgs Ziemeļamerikas medniekiem, nebija mazāk pieticīgs kā vina ietērps: pie labajiem sāniem pār plecu pārliktā siksnā karājās patronu soma un sirpjveidīgs pulvera rags; kamzoli apņēma plata ādas josta; pie tās karājās ādas maksts, no kuras rēgojās no brieža raga rupji darināts mednieka naža rokturis.
Šis vīrs nedižojās nedz ar mokasīniem vai stulpiņiem, nedz ar bārkstīm izgreznotu briežādu kā vairums Teksasas mednieku. Uz viņa raupā apģērba nebija nekādu izšuvumu, uz ieročiem — nekādu izgriezumu, viņa tout ensemble] — nekā tāda, ko varētu saukt par rotājumu. Viss bijd pagalam primitīvs, it kā Zebs nīstu švītību.
Pat uzticamais ierocis šautene — viņa galvenais darba rīks^— izskatījās pēc apaļa dzelzs stieņa ar neēvelētu brūnu koka gabalu galā. Kad laidi atspieda pret zemi, stobrs sniedzās Zebam līdz plecam.
Zebam Stampam varēja būt ap piecdesmit gadu. Ada viņam bija melnīgsnēja, bet vaibsti pēc pirmā acu uzmetiena likās bargi. Taču, ielūkojoties vērigāk, varēja just, ka šim cilvēkam nav svešs rāms humors; pēc liesmiņām mazajās, pelēkajās acīs bija noprotams, ka viņam patīk joki un reizreizēm viņš pat ir spējīgs palaist pa jokam.
īrs bija izrunājis viņa vārdu: tas bija Zebulons Stamps jeb vecais Zebs Stamps, kā viņu sauca biežāk ļoti šaurā paziņu lokā.
«Dzimis un audzis esmu Kentuki štatqi,» jautāts par dzimšanas vietu, atbildētu Zebs. Jaunību viņš bija pavadījis Le^asmisi- sipi mūžamežos, nodarbodamies vienīgi ar medniecību. Tagad, mūža novakarē, viņš darīja to pašu Dienvidrietumteksasas mežu biezokņos.
Suņa lēkāšana atnācēja priekšā liecināja par draudzīgām attiecībām starp Zebu Stampu un mustangu mednieku Morisu.
— Labsvakars! — īsi sveicināja Zebs, nostājies būdas durvīs.
— Labvakar, mister Stamp! — atbildēja saimnieks, pieceldamies, lai saņemtu viesi. — Nāciet iekšā un apsēstieties.
Mednieks nelika lūgties un, pārkāpis pār slieksni, smagnēji apsēdās uz krēsla, uz kura nesen bija sēdējis Felims. Sēdeklis bija tik zems, ka Stampa ceļgali sniedzās turpat vai līdz zodam, bet garais šautenes stobrs kā pīķis slējās dažas pēdas virs viņa galvas.
— Sasodītie krēsli! — Stamps norūca, acīm redzami neapmierināts ar neērto stāvokli. — Kurš katrs klucis tādā ziņā ir labāks. Vismaz tev nav jābaidās, ka bluķis zem tevis sāks šļūkt prom.
— Pamēģiniet to, — teica namatēvs, norādīdams uz ādas ceļasomu stūrī. — Uz tās būs drošāka sēdēšana.
Vecais Zebs neiebilda un pārsēdās uz lielās ceļasomas.
— Kājām, mister Stamp, kā vienmēr?
— Nē, mana vecā grabaža stāv ārā, piesieta pie koka. Es nebiju medībās.
— Jūs laikam nekad nemedījat jāšus?
— Neesmu nekāds pienapuika, lai to darītu. Visi, kas medī jāšus, ir gatavie muļķi.
— Bet Teksasā taču visi tā dara!
— Visi vai nevisi, bet tas ir muļķu paradums, laisku muļķu paradums. Stāvēdams kājās, es vienā dienā nošauju vairāk medījuma nekā veselā nedēļā, sēdēdams zirgam mugurā. Protams, jums kā mustangu medniekam zirgs ir nepieciešams, bet, ja jūs medījat lāci, briedi vai meža tītaru, sēdēdams zirgā, jūs daudz neko vis neredzēsiet, tikai iztramdīsiet zvērus. Savu veco ķēvi es turu, lai būtu kas nes medījumu.
— Jūs teicāt, ka esat atstājis to ārā? Lai Felims aizved uz nojumi. Jūs taču pārnakšņosiet pie mums?
— Tencinu. Par ķēvi neraizējieties — viņa ir stingri piesieta.
— Vai negribat kaut ko iekost? Felims pašreiz tieši gatavo vakariņas. Diemžēl nekādus sevišķus gardumus piedāvāt nevaru, man ir tikai brieža gaļa.
— Kas var būt labāks par labu brieža gaļu? Ja nu vienīgi lāča šķiņķis … Bet, ja cep uz oglēm, tad abi ir labi. Varbūt es palīdzēšu jums sagatavot. Mister Felim, ja tas jūs neapgrūtina, aizejiet pie mana klepera un atnesiet meža tītaru, tas ir piesiets pie seglu loka. Es nošāvu putnu pa ceļam.
— īsta dieva dāvana! Mūsu krājumi ir stipri sarukuši, īstenībā — pilnīgi izsīkuši. Pēdējās trīs dienas es biju ļoti aizņemts, medīju vienu lielisku mustangu un nemaz nebiju paņēmis līdzi šauteni. Felims, es un arī Tara esam pa šo laiku galīgi izbadējušies.
— Kas tas par mustangu? — ieinteresēts jautāja mednieks, nelikdamies dzirdot pēdējo piezīmi.
— Ķēve tumšas šokolādes krāsā ar baltiem plankumiem. Skaists zirgs!
— Velns parāvis! Tieši tādēļ es esmu atjājis!