— Ak tā?
— Esmu redzējis šo mustangu, redzejis vairākas reizes prērijā. Jūs sakāt, tā ir ķēve? Es to nezināju, jo tā nelaida mani klāt tuvāk par pusjūdzi. Es gribēju, lai jūs pamēģinātu viņu noķert. Es jums pateikšu, kāpēc. Biju kolonijā. Tur ieradās kāds cilvēks, ko es pazinu jau Misisipi. Tas ir bagāts plantators. Dzīvoja zaļi un bija sevišķi izdaudzināts ar savām godībām. Daudz briežu un tītaru esmu sagādājis viņa galdam. Viņu sauc Peintdeksters.
— Poindeksters?
— Jā. Viņa vārds Misisipi krastos zināms visur — no Orleā- nas līdz Sanluī. Viņš bija bagāts, jā, es domāju, ka arī tagad nav nekāds nabags, tāpēc ka atvedis līdzi simts nēģeru. Bez tam kopā ar viņu dzīvo māsasdēls vārdā Kolhūns, kuram ir dolāri, un viņam nav ar tiem ko darīt. Viņš var tos aizdot savam tēvocim. Tagad, mans draugs, es pateikšu, kāpēc gribēju ar jums tikties. Plantatora vienīgā meita, kuru viņš dievina, ir kā apsēsta uz zirgiem. Luiziānā viņa jāja ar vismežonīgākajiem, kādus vien varēja atrast. Viņa reiz dzirdēja, kad stāstīju vecajam par lāsumaino mustangu. No tā laika viņa nedeva tēvam miera, kamēr tas nebija apsolījis, ka nežēlos naudu tam, kas noķers šo zirgu. Viņš teica, ka došot divsimt dolāru. Es zināju, ka visi kolonijas mustangu mednieki uz karstām pēdām liksies pakaļ mustangam, līdzko būs to uzzinājuši, tāpēc, nevienam ne pušplēsta vārda neteicis, steidzos ar savu veco ķēvi šurp.
— Nāciet līdzi, mister Stamp, — sacīja jaunais īrs, pieceldamies un iedams uz durvīm.
Mazliet pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu, mednieks sekoja viņam.
— Vai šis zirgs kaut cik līdzinās tam mustangam, par kuru jūs runājāt, mister Stamp?
— Lai velns par stenderi, ja tas nav tas pats mustangs! Gatavs, jau rokā! Divi simti dolāru kā no gaisa! Puis, jūs esat laimes bērns. Veikli nostrādāts! Un lai es nolādēts, ja šis dzīvnieks nav vērts katra penija no šīs summas! Mis Peintdekstere gan būs priecīga! Viņa pazaudēs prātu no sajūsmas!
VII N O D A Ļ A
NEMIERĪGA NAKTS
Negaidītais atklājums, ka lāsumainais mustangs jau noķerts, neiedomājami iepriecināja veco mednieku. Liels nopelns bija arī pudelei, kurā, par spīti Felima bažām, pirms ceptā tītara nogaršošanas katram atradās pa viskija malkam.
Saruna pa to starpu ritēja tālāk, skardama jautājumus, kurus labprāt pārspriež visi prērijā dzīvojošie, — par indiāņiem un mednieku piedzīvojumiem.
Tā ka Zebs Stamps bija dzīva medniecības jautājumu enciklopēdija, viņam lāva runāt visvairāk, un viņš arī runāja tā, ka pārsteigtais Felims tikai laiku pa laikam skali iesaucās izbrīnā.
Tomēr saruna apsīka jau ilgi pirms pusnakts. Droši vien tukšā pudele vairāk nekā citi iemesli spieda vīrus domāt par atpūtu, kaut gan bija vēl cits, svarīgāks iemesls. Mustangu mednieks bija nolēmis no rīta doties uz koloniju. Lai sagatavotos šim ceļojumam, celties vajadzēja agri jo agri. Savvaļas zirgus vajadzēja sasiet stingrāk kopā, lai tie pa ceļam nepaspruktu.
Mednieks jau bija piesējis garā Saitē savu «veco ķēvi», kā viņš saukāja nožēlojamo zirglopu, un paķēris līdzi vecu, izbalējušu segu — savu vienīgo gultas piederumu.
— Liecieties manā gultā, — viņam laipni piedāvāja saimnieks. — Es paklāšu ādu un gulēšu uz grīdas.
— Nē, — atteica viesis, — Zebam Stampam neder neviens no jūsu plauktiem. Vislabprātāk es gulu zemē, tad man ir pat ciešāks miegs. Bez tam nav jābaidās nogāzties.
— Ja jums tā patīk, liecieties uz grīdas. Te būs vislabāk. Es noklāšu jums ādu.
— Jaunais cilvēk, esiet bez rūpēm, nav ko velti laiku tērēt. Tāds puisis kā es nevar gulēt ne uz kādas grīdas. Viņa gulta ir zaļā prērijas zāle.
— Vai tiešām jūs gulēsiet zem klajas debess? — brīnījās mustangu mednieks, redzēdams, ka viesis, pārmetis pār plecu savu veco segu, iet uz durvju pusi.
— Jā, es nedomāju darīt neko citu.
— Bet nakts taču ir stindzinoši auksta!
— Nieki! Labāk maķenīt pasalt nekā smakt nost zem jumta.
— Jūs jokojat, mister Stamp?
— Jaunais cilvēk! — dedzīgi atsaucās mednieks, tieši neatbildēdams uz jautājumu. — Pēdējos sešos gados Zebs Stamps vēl ne reizi nav izstiepis savus vecos kaulus zem jumta. Man reiz bija kaut kas līdzīgs mājai kalnu kļavas dobumā. Tas bija pie Misisipi, kad mana vecene vēl bija dzīva un es turēju šo mā-' jokli, lai izdabātu viņai. Pēc viņas nāves pārcēlos uz Luiziānu, bet pēc tam uz šejieni. Kopš tā laika, vai gulos vai ceļos, Teksa- sas zilās debesis ir bijušas mans vienīgais jumts.
— Ja nu jums tā patīk gulēt ārā . ..
— Jā, man patīk, — īsi atteica mednieks, pārkāpdams pār slieksni un dodamies uz mauriņu starp būdu un upīti.
Viņš nesa līdzi ne tikai novalkāto segu — pār roku viņam bija pārmesta sešus septiņus jardus gara astru virve. Tas bija gabals no kabriesto, kuru parasti lieto zirgu piesiešanai ganībās, kaut gan šajā gadījumā kabriesto kalpoja citam nolūkam.
Mēness gaismā rūpīgi apskatījis zāli, Zebs salocīja virvi iegarenā cilpā un nolika zemē.
Iegājis šajā savdabīgajā nožogojumā, viņš ietinās vecajā segā, apgūlās, un pēc brīža jau likās, ka viņš ir aizmidzis. Vienmērīgā elpa liecināja, ka Zebam Stampam ar viņa spēcīgo organismu un tīro sirdsapziņu vajag tikai gribēt, un miegs būs klāt kā saukts.
Tomēr ilgi atpūsties viņam nebija lemts. Katru viņa kustību vēroja izbrīnītu acu pāris — Felima O'Nīla acis.
— Svētais Patrik, — čukstēja galvejietis, — ko tas nozīmē? Kāpēc vecajam apkārt virve?
īra ziņkāre sākumā cīnījās ar pieklājību, tomēr beidzot ziņkāre guva virsroku. Līdzko gulētājs bija iekrācies, galvejietis pielavījās viņam klāt un sāka viņu purināt, lai tiktu skaidrībā par neatminēto jautājumu.