— Sasodītais īru ēzeli! — Stamps iesaucās, saniknots par traucējumu. — Es jau domāju, ka ir rīts. Kāpēc es lieku sev apkārt virvi? Taču lai' pasargātu sevi no visvisādiem mūdžiem!
— No kādiem mūdžiem, mister Stamp? Jūs gribat teikt — no čūskām?
— Kā tad, ka no čūskām. Ej gulēt!
Par spīti asajai atbildei, Felims atgriezās būdā apmierināts. Ja Teksasā bija kaut kas tāds, no kā viņš baidījās vairāk nekā no indiāņiem, kā viņš mēdza teikt, tad tikai indīgie rāpuli. Vēl nevienu nakti viņš šajā zemē nebija varējis nogulēt mierīgi, iedomādamies vai sapņodams, ka apkārt rāpo pretīgas odzes. Cik žēl, ka svētais Patriks pirms aiziešanas viņā saulē nebija apmeklējis Teksasu un atpestījis to no čūskām!
Dzīvodams šajā tālajā nostūrī, Felims ne ar vienu nesatikās, tāpēc arī nezināja par kabriesto maģiskajām īpašībām.
Viņš nekavējās likt lietā iegūtās zināšanas. Klusītēm iezadzies būdā, lai neuzmodinātu aizmigušo saimnieku, viņš noņēma no vadža kabriesto un, izgājis atkal pa durvīm, novilka to visapkārt būdai.
Pabeidzis «apvaļņošanu», Felims - atgriezās būdā, čukstēdams pie sevis:
— Felim O'Nīl, beidzot tu varēsi gulēt mierīgi, lai cik čūsku būtu Teksasā!
Ta.d mustangu mednieka mājokli apņēma pilnīgs klusums. Arī pašā būdā valdīja klusums. Svētā Patrika tautietis, kas vairs nebaidījās no čusnakiem, izstiepies uz zirgādas, vienā acumirklī iemiga.
Kādu laiku šķita, ka visi bauda naktsmieru, arī Tara un sagūstītais mustangs. Klusumu traucēja vienīgi Zeba Stampa ķēve, plūkdama lekno zāli.
Drīz tomēr atklājās, ka vecais mednieks ir nomodā. Viņš nevis gulēja, bet mētājās no vieniem sāniem uz otriem, it kā kāda uzmācīga doma neliktu viņu mierā. Beidzot Stamps uzrausās sēdus un sadrūvējies aplaida skatienu visapkārt.
— Kaut velns rāvis to īru stulbiķi! — viņš izspieda caur zobiem. — Iztraucēja man miegu, nolādētais! Nebūtu par ļaunu ielingot viņu upē, tikai negribas aizvainot to otru īru. Droši vien tagad man nenāks miegs līdz rītam.
Atvieglinājis sirdi, mednieks vēlreiz ietinās segā un nolikās guļus. >
Taču miegs nenaca ne akls. Zebs Stamps čubinājās un trinas, līdz beidzot atkal piecēlās sēdus. Šoreiz, piedraudot izpeldināt Felimu upē, viņš lietoja stiprākus vārdus.
Viņš jau sakustējās, it kā vīkštos izpildīt savus draudus, kad piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, kas pievērsa viņa uzmanību.
Nepilnas divdesmit pēdas no tās vietas, kur mednieks sēdēja, pa zāli slīdēja garš, tievs ķermenis. Nebija pārāk grūti pateikt, ka gludā, eļļaini spīdīgā āda, kas atstaroja mēness sudrabaino gaismu, pieder rāpulim.
— Čūska! — mednieks nomurmināja. — Diez kas tā varētu būt par sugu, kas ložņā tik vēlā nakts stundā? Pārāk liela, lai būtu klaburčūska, kaut gan šajā apvidū pagadās gandrīz tāda paša lieluma klaburčūskas. Šai tomēr par daudz gaišs vēders. Nē, tā nav tā. A, nu es saprotu! Tas ir «cālītis», kas iznācis meklēt olas. Ak, tu, riebeklis, lien man taisni virsū!
Mednieka balsī nejautās bailes pat tad, kad bija skaidrs, ka rāpulis tuvojas. Viņš zināja, ka čūska nevis līdīs pāri kabriesto, bet, pieskārusies tam, griezīsies atpakaļ, it kā astru virve būtu uguns josla. Juzdamies šā maģiskā apļa vidū drošībā, Zebs Stamps varēja mierīgi skatīties uz nelūgto viešņu, kaut tā būtu visindīgākā no prērijas čūskām.
Tomēr tā nebija indīga. Gluži otrādi — tā bija viena no visnekaitīgākajām čūskām, miermīlīga kā cālis, kaut gan Ziemeļamerikas rāpuļu sarakstā skaitījās viena no lielākajām.
Zeba sejā atspoguļojās ziņkāre, nekas vairāk. Mednieks, kas bija radis gulēt zālē, nejutās ne pārsteigts, ne izbijies. Pat tad, kad rāpulis pielīda pie paša kabriesto un, mazliet pacēlis galvu, paberzēja purnu gar virvi.
Pēc tam bija vēl mazāk iemesla uztraukties: čūska tūdaļ pagriezās un līda.atpakaļ.
Mednieks nekustēdamies vēroja čūsku. Šķita, ka viņš ir neziņā, ko iesākt — steigties pakaļ un nosist vai ļaut, lai tā iet, no kurienes nākusi. Ja tā būtu klaburčūska jeb «mokasins», viņš rīkotos kā Ēdenes dārzā un ar smagā krokodilādas zābaka papēdi sašķaidītu rāpulim galvu. Taču pret nekaitīgo «cālīti» Zebs Stamps nejuta naidu. To varēja secināt no viņa vārdiem:
—» Nabaga radījums! Lai lien. Tas nav mans ienaidnieks, kaut arī izsūc tītaru olas un iecērt robu tītaru dzimtā. Tāda nu reiz tai daba, un man nav ko dusmoties uz to. Uz muļķa īru man gan ir zobs. Ko varētu,, izdomāt viņam par soduT bet tā, lai neaizvainoju jaunekli? Zinu! Tā ir viena doma, tikpat droši, kā mani sauc Zebs Stamps!
Izrunājis pēdējos vārdus, mednieks pielēca kājās un naski steidzās pakaļ rāpulim. Daži soļi, un garais, spīdīgais ķermenis jau locījās viņa rokās.
— Nu, mister Felim, — Zebs iesaucās, kā uzrunādams čūsku, — es tā satrūcināšu tavu jēra dvēseli, ka tu neaizmigsi līdz pašam rītam. Es tev pagādāšu blakusgulētāju!
To teicis, viņš devās uz būdu. Klusītiņām ielavījies iekšā, viņš ielaida čūsku kabriesto aplī, ar kuru Felims bija nodrošinājis savu guļamvietu.
Tad mednieks atgriezās savās zāles cisās un, vēlreiz pārvilcis veco segu pār pleciem, nomurmināja:
— Tas kukainis netiks laukā no apļa, skaidrs kā diena. Bez tam rāpulis izpētīs vietu, kur atrodas, tas ir ne mazāk skaidrs. Ja stundas laikā tas neuzrāpsies virsū tam muļķa īram, tad vecais Zebs Stamps pats ir muļķis. E, kas tad tas? Vai tiešām tas ir viņš?
Ja mednieks arī būtu vēl kaut ko teicis, tik un tā nekas nebūtu dzirdams: šajā brīdī sacēlās tāds troksnis, kas varētu pamodināt ikvienu dzīvu radību Alamo piekrastē vairāku jūdžu plašā apkaimē.