Vispirms atskanēja cilvēka kliedziens, pareizāk sakot, kauciens, — tāds, kas varēja nākt tikai no galvejieša rīkles. Felims O'Nīls tiešām bija ellišķās kņadas vaininieks.
Viņa kaucienam drīz pievienojās rējieni, sprauslāšana un zviedzieni, kas neapklusa pāris minūtes.
— Kas noticis? — jautāja saimnieks, izlēkdams no gultas un steigdamies pie sava pārbiedētā kalpa. — Kāds velns tevi dīda, Felim? Varbūt tev rādās spoki?
— Vai, saimniek, vēl ļaunāk! Mani sakoda čūska! Tā līda man pa miesu. Ak svētais Patrik, es, nabaga pazudinātais grēcinieks! Es droši vien miršu.
— Sakoda, tu saki? Kurā vietā? — taujāja Moriss, ar skubu iedegdams gaismu, lai kopā ar būdā ienākušo veco mednieku apskatītu Felima ķermeni.
— Es neredzu nekādas kodiena pēdas, — izgrozījis uz visām pusēm un rūpīgi apskatījis kalpu, sacīja mustangu mednieks.
— Nav ne skrambiņas, — piemetināja Stamps.
— Nav iekodusi? Tad ir labi. Bet līst tā līda man pāri. Vēl tagadīt jūtu, cik tā auksta.
— Diezin vai tā vispār bija čūska? — šaubīdamies jautāja Moriss. — Tu to visu esi nosapņojis, Felim, citādi nebūs.
— Kas tas par sapni, saimniek! Tā bija īsta čūska. Kā es še stāvu, tā bija!
— Var jau būt, ka bija čūska, — sausi ierunājās mednieks. — Palūkosimies, ja tā vēl būs atrodama. Izklausās gan jocīgi. Visapkārt mājai taču ir astru virve. Jābrīnās, kā tad čū^ka būtu varējusi pārrāpties tai pāri. Rau, rau, kur tā ir!
To teikdams, mednieks rādīja uz stūri, kur, saritinājusies gredzenā, gulēja čūska.
— Tas taču ir tikai «cālītis»!—viņš turpināja. — Tas nav bīstamāks par balodi. Iekost šis kukainis jums nevarēja, mister Felim, bet mēs tomēr izrēķināsimies ar to.
Mednieks paķēra čūsku, pacēla augstu gaisā un trieca pret zemi tā, ka rāpulis gandrīz vairs nespēja pakustēties.
— Darīts, mister Felim! — Zebs iesaucās, ar smagā zābaka papēdi uzmīdams čūskai uz galvas. — Mierīgi liecieties gultā un guliet līdz rītam, vismaz čūskas jūs vairs netraucēs.
Sperdams pa priekšu beigto rāpuli, Zebs Stamps izgāja no būdas. Ķiķinādams pie sevis, viņš trešo reizi izstiepās maurā visā savā milzeņa augumā.
VIII N O D A Ļ A
SIMTKĀJA PĒDAS
Pēc izrēķināšanās ar čūsku pār visu atkal nolaidās miers. Suņa rējieni bija norimuši reizē ar Felima brēcieniem. Mustangi atkal rāmi stāvēja koku ēnā.
Arī būdā valdīja klusums, tikai lāgiem varēja dzirdēt, ka uz zirgādas knosās Felims, kas vairs neticēja kabriesto brīnumainajam spēkam.
Ārpusē vienīgā skaņa, kas jauca klusumu, bija kaut kas vidējs starp krokodila šņākšanu un vērša vardes kvarkšanu, bet, tā kā šī skaņa nāca no Zeba Stampa nāsīm, tā varēja būt tikai vecā mednieka krākšana. Tātad Zebs bija aizmidzis.
Jā, viņš bija aizmidzis tūlīt pēc iekārtošanās kabriesto apļa vidū. Atmaksa traucētājam bija iedarbojusies uz viņa nerviem nomierinoši, un tagad Zebs dusēja kā dieva ausī.
Šis koncerts ilga apmēram stundu. Retumis tajā ar sava brēciena rečitatīvu iejaucās ūpis vai ar sērīgu kaucienu prērijas vilks.
Mežonīgi ieaurodamies, šo koncertu pārtrauca īrs.
— Palīgā! — viņš kliedza, uzmodinādams ne vien saimnieku būdā, bet arī laukā gulošo viesi. — Svētā dievmāte! Neaizsargātu nevainīgo aizstāve! Glāb mani, glāb mani!
— No kā lai tevi glābj? — jautāja saimnieks, vēlreiz izlēk- dams no gultas un steigšus iedegdams gaismu. — Kas noticis, tu nejaukais?
— Cita čūska, jūsu žēlastība! Oh, goda vārds, tā bija vēl sliktāka čūska nekā tā, ko nomaitāja misters Stamps. Tā sakoda man visas krūtis. Es jūtu, ka visu miesu ģilina, kur tas briesmonis līdis pāri, itin kā zirgu kalējs Balibalahā būtu apdedzinājis ar nokaitētu dzelzi.
— Velns tevi rāvis! — iekliedzās Zebs Stamps, parādīdamies durvīs ar segu pār plecu. — Tu jau otro reizi uzmodini mani, muļķi tāds! Atvainojiet, mister Džerald. Man rādās, ka muļķu visās zemēs ir papilnam — tiklab Īrijā, kā Amerikā, bet tadu idiotu kā jūsējais es neesmu redzējis. Piķis un zēvele, nezinu, vai šonakt mēs vairs aizmigsim. Varbūt tikai pēc tam, kad būsim pamērcējuši viņu upē . . .
— Vai, dārgo mister Stamp, nerunājiet tā. Zvēru jums abiem, ka tā ir cita čūska. Esmu pārliecināts, ka tā vēl ir būdā. Vēl pirms minūtes es jutu, ka tā rāpjas man pāri.
— Vai tu nebūsi sapņojis? — mednieks iejautājās mazliet iecietīgākā tonī. — Es tev saku, Teksasā nav tādas čūskas, kura līstu pāri astru virvei. Pirmā droši vien jau bija būdā, iekams tu biji paguvis nolikt kabriesto. Neticu, ka varēja ielīst divas uzreiz. Nekas, drīz mēs to izdibināsim.
— Oi, glābiet! Skatieties! — kliedza galvejietis, noplēsdams sev kreklu. — Rau, kur rāpuļa pēdas, taisni pār ribām. Vai es neteicu, ka te bija vēl viena čūska? Ak svētā dievmāte, kas ar mani notiks? Es degu kā ugunī!
— Čūska! — iesaucās Stamps, tuvodamies pārbiedētajam īram un turēdams virs viņa sveci. — Nudien čūska! Zvēru pie elles, ka tā nav čūska! Tas ir kaut kas vēl ļaunāks.
— Ļaunāks par čūsku? — izmisis jautāja Felims. — Ļaunāks, jūs sakāt, mister Stamp? Jūs domājat, ka tas ir bīstami?
— Var būt un var nebūt. Viss atkarīgs no tā, vai es atradīšu tuvumā kādas zāles un cik ātri atradīšu. Ja ne, mister Felim, tad es neatbildu …
— O, mister Stamp, nebiedējiet mani!
— Kas noticis? — jautāja Moriss, jau no pirmā acu uzmetiena kalpam šķērsām pāri krūtīm ieraudzīdams tādu kā iededzinātu svītru. — Kas noticis galu galā? — viņš atkārtoja pieaugošā satraukumā, pamanījis, cik nopietni mednieks aplūko dīvainās pēdas. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Vai jūs esat par to nobažījies?