— Ļoti, mister Džerald, — atbildēja Stamps, izvezdams Morisu ārā no būdas un sarunādamies ar viņu tā, lai Felims nedzirdētu.
— Nu, kas tad tas ir? — jautāja mustangu mednieks.
— Tās ir indīgā simtkāja pēdas.
— Indīgā simtkāja?! Vai tas iekodis Felimam?
— Nedomāju vis. Bet tas nemaz nav vajadzīgs. Pietiek ar to, ka simtkājis rāpojis pāri, — tas vien jau nes nāvi.
— Žēlīgais dievs, vai tiešām?
— Jā, mister Džerald. Ne reizi vien esmu piedzīvojis, ka lāga cilvēki aiziet viņā saulē ar tādu švīku uz ādas. Ja neko nedarīs, pie tam ar skubu, viņam sāksies neiedomājami karstumi un viņš zaudēs samaņu kā pēc traka suņa kodiena. Taču nav vērts priekšlaicīgi biedēt cilvēku, iekams neesmu pagudrojis, kas būtu darāms. Šajā apvidū ir sastopams kāds augs. Ja es to ātri sadabūšu, izārstēt Felimu nebūs grūti. Par nelaimi, mēness ir aiz mākoņiem un man būs jāmeklē taustoties. Kraujas malā tās zāles ir, cik
uziet, es zinu. Ejiet iekšā, nomieriniet puisi, bet es raudzīšu kaut ko izdarīt. Pēc brītiņa būšu atpakaļ.
Tas, ka runāts tika čukstus un pie tam aiz durvīm, Felimu nevis nomierināja, bet iedzina paniskās bailēs. Tieši tajā brīdī, kad vecais mednieks pazuda tumsā, lai sameklētu glābēju zāli, īrs, vaimanādams vēl izmisīgāk, izskrēja no būdas. Saimniekam ar lielām pūlēm izdevās viņam iestāstīt, ka nekādas briesmas nedraud.
Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Zebs Stamps, un viņa sejas izteiksme iepriecināja klātesošos. Tā skaidrāk par vārdiem liecināja, ka zāle ir atrasta. Labajā rokā mednieks turēja vairākas ovālas, tumšzaļas lapas, kas bija biezi un vienmērīgi nosētas ar asiem dzeloņiem.
Moriss pazina šo augu — tas bija cactus oregano.
— Esi bez bailēm, mister Felim, — vecais mednieks mierinoši sacīja, kāpdams pār būdas slieksni. — Nu vairs nav ko baiļoties. Es dabūju puķīti, kas izvilks karstumu no tavām asinīm. Beidz jel gaudot! Tu, jādomā, esi piecēlis visus putnus, zvērus un rāpuļus vairāk nekā divdesmit jūdžu attālumā uz augšu un uz leju gar upi. Ja turpināsi tādā pašā garā, komanči iznāks no kalniem, un kazi tie būs briesmīgāki par simtkāji. Mister Džerald, sagatavojiet pārsēju, kamēr es preperēšu augu.
Vispirms mednieks ar nazi notīrīja dzelkšņus, tad, novilcis mizu, sagrieza kaktusa sulīgās lapas astotdaļcollu biezās šķēlēs. Tās viņš salika uz tīras lupatas, kuru jau bija sameklējis mustangu mednieks, lai pēc tam izveicīgi kā jau mednieks pārsietu, kā viņš izteicās, iededzināto švīku. Zebs sprieda, ka simtkājis izraisījis iekaisumu, nevis vienkārši pārrāpojot pāri, bet tūkstoš reižu iecērtot savus indīgos žokļus gulošā īra miesā.
Kaktuss iedarbojās gandrīz vai zibenīgi. Auga sīvā sula bija laba pretinde. Nomierinājies pacients iegrima dziļā, spirdzinošā miegā.
Veltīgi izmeklējies simtkāji — šis riebīgais rāpulis, kuru Meksikā sauc par alakranu, pretstatā klaburčūskai nebaidās no kabriesto —, nediplomētais ārsts klusi izslīdēja no būdas, atlaidās
savās zaļajās cisās un netraucēts nogulēja līdz rītam.
* *
*
Rītam austot, visi trīs bija kājās. Felimu vairs nemocīja ne bailes, ne drudzis. Agrīnajā maltītē notiesājuši ceptu tītaru, viņi posās ceļā. Kādreizējais Balibalahas staļļpuisis kopā ar Teksasas
mednieku gatavoja savvaļas zirgus vešanai pāri prērijai. Viņi sasēja tos stingri kopā, bet Moriss pa to laiku sarīkoja savu zirgu un lāsumaino ķēvi. Visvairāk uzmanības viņš veltija skaistajai gūsteknei: rūpīgi izsukāja krēpes un asti, notīrīja no spīdīgās ādas dubļu traipus, kas stāstija par izmisīgo bēgšanu, pirms mustanga lepnais kakls bija padevies laso žņaugiem.
— Liecieties mierā, draudziņ! — uzsauca Zebs, pārsteigts vērodams mustangu mednieku. — Veltīgi tā pūlaties. Vudlijs Peintdeksters nav no tiem vīriem, kas atsakās no saviem vārdiem. Jūs saņemsiet savus divsimt dolārus, kā mani sauc Zebs Stamps. Un lai velns par stenderi, ja ķēve nav šīs naudas vērta!
Moriss neko neatbildēja, bet smaids viņa lūpu kaktiņos liecināja, ka kentukietis nav sapratis, kādēļ īsti mustangu mednieks tā dzinies pēc lasumainā.
Pēc nepilnas stundas Moriss Džeralds devās ceļā uz sava bērā, vezdams līdzi laso piesieto gūstekni. Pārējie mustangi rikšoja aiz Feiima.
Zebam Stampam vajadzēja nepārtraukti vālēt ar papēžiem savai vecajai ķēvei pa sāniem, lai tiktu līdzi.
Visiem nopakaļ pa^urstigo zaļi apātiski tipināja Tara.
Būda palika neapsargāta. Durvīm priekšā bija aizvilkta ādaf lai neiemalditos kads zvērs. Apkārt valdošo klusumu palaikam iztraucēja vienīgi ūpja brēcieni, pumas griezīgie kaucieni un izsaikusa koijota gaudas.
IX N O D A Ļ A
PIEROBEŽAS FORTS
Virs Indžas forta garā karogkātā plīvo zvaigznēm nosēts karogs; tas met nemierīgu ēnu uz savdabīgu un neparastu ainavu.
Tā ir īsta pierobežas dzīve — puslīdz militāra un puslīdz civila, puslīdz mežonīga un puslīdz civilizēta. Visur raibo balti un krāsaini cilvēki.
Pat mizanscēna — forts — izskatās neparasta. Te nav nocietinājumu un mūru, nav kazematu vai slepenu eju, grāvju vai uzbērumu — nekā tāda, kas atgādinātu cietoksni. Nojume" divsimt zirgiem apjozta ar vienkāršu algarobijas mietu iežogojumu. Ārpus tā — kādas desmit pieticīgas ēciņas, dažas ar pītām un
māliem apmestām sienām. Lielākās no tām ir kazarmas. Aizmugurē izvietojies hospitālis un noliktavas, vienā pusē — sargbūda, otrā, daudz dižmanlgāk — ēdnīca un virsnieku dzīvokli. Viss ārkārtīgi vienkāršs, apmests un nobalsināts ar kaļķi, kura pie Leonas netrūkst, viss tīrs un kārtīgs. Tāds ir īndžas forts.