— Paklausieties, mister Henkok, — atsaucās prātīgais kapteinis, — man nepatīk slēgt derības, bet varat būt drošs, ka, ieraudzījis Luīžu Poindeksteri, jūs vairs nerunāsiet par viņu tādā- tonī.
— Par mani neraizējieties, Slomen. Pārāk bieži esmu bijis skaistu acu ugunīs, lai baidītos no tām.
— Tik skaistas jūs nebūsiet redzējis.
— Velns lai parauj, jūs liekat cilvēkam iemīlēties sievietē;' pat neuzmetot viņai aci! Viņai jābūt izcili skaistai un valdzinošai.
— Tāda viņa arī bija, kad redzēju viņu pēdējo reizi.
— Pirms cik ilga laika tas bija?
— Lafurša balle? Pag, pag … Turpat vai pirms astoņpadsmit mēnešiem. Mēs tikko bijām atgriezušies no Meksikas. Toreiz viņa parādījās sabiedrībā «kā jauna zvaigzne debesīs, kam degt un apburt lemts».
— Astoņpadsmit mēneši ir ilgs laiks, — prātīgi ieteicās Kros- mens, — ilgs laiks jaunavai, it īpaši kreolietei. Nereti viņas taču apprecas, nesasniegušas ne sešpadsmit gadu vecumu. Varbūt viņas daiļumam jau nobirusi kāda ziedlapiņa? %
— Domāju, ka ne. Majors ir bijis Kasadelkorvo un atgriezies stāstīja par mis Poindeksteres skaistumu brīnuma lietas.
— Zvēru pie savas dvēseles, kapteini Slomen, — apgalvoja dragūnu leitnants, — jūs esat uzkurinājis manu ziņkāri līdz tādai pakāpei, ka esmu jau puslīdz iemīlējies Luīzā Poindeksterē!
— Pirms iemīlaties galīgi, — nopietni sacīja kājnieku virsnieks, — atļaujiet man jūs brīdināt. Ģimenē ir cilvēks, kas var sagādāt jums nepatikšanas.
— Brālis, jā? Brāji parasti traucē.
— Ir arī brālis, bet neba viņš stāsies ceļā. Tas ir izskatīgs jauneklis, vienīgais no Poindeksteriem, kuru negrauž lepnuma tārps. Viņš ir pilnīgs pretstats.
— Tātad aristokrātiskais tēvs? Viņš negribētu dalīties ar Hen- kokiem?
— Par to es neesmu pārliecināts. Bet arī vecais Poindeksters tas nav.
— Kas tad tas ir par zvēru, ja ne cilvēks?
— Zināmā mērā tomēr cilvēks. Viņas brālēns, dīvains subjekts vārdā Kasijs Kolhauns.
— Fs tā kā būtu dzirdējis šo vārdu.
— Es arī, — teica strēlnieku leitnants.
— Par viņu laikam dzirdējis ikviens, kam bijis jel kāds sakars ar meksikāņu karu, tas ir, ikviens, kas piedalījies Skota karagājienā. Par viņu nav palikušas diez cik labas atmiņas. Kā jau šajā štatā dzimušais, viņš bija kapteinis Misisipi brīvprātīgo pulkā.
Taču biežāk viņš bija sastopams pie kāršu galda nekā pulka štābā. Ar diviem vai trim skandāliem viņš nodrošināja sev ķildnieka reputāciju. Taču šo slavu viņš bija iemantojis jau pirms meksikāņu kara. Ņuorleānas trakuļu vidū viņš pazīstams kā bīstams cilvēks.
— Un kas par to? — jautāja jaunais dragūns ar neticības pieskaņu balsī. — Kas kādam par dalu, vai misters Kasijs Kolhauns ir vai nav bīstams cilvēks? Man vienalga. Jūs taču teicāt, ka viņš esot meitenes brālēns?
— Laikam gan kaut kas vairāk. Man ir pamats domāt, ka viņš mīl meiteni.
— Un viņa atbild ar pretmīlu?
— To es nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņš ir tēva mīlulis. Kā lielu noslēpumu man pačukstēja šo simpātiju iemeslu. Tas izklausās ticams. Vecvecais stāsts — viss balstās uz naudas. Poindeksters vairs nav tik bagāts kā agrāk, citādi mēs viņu neredzētu te.
— Ja dāmai piemīt tāds valdzinājums, kā jūs stāstāt, domājams, ka arī kapteinis Kasijs drīz būs te.
— Drīz! Vai tas ir viss, ko jūs par to zināt? Viņš jau ir ieradies reizē ar visu ģimeni un dzīvo kopā ar Poindeksteriem. Daži runā, ka viņš piedaloties spekulācijās ar plantācijām. Es viņu redzēju šorīt pat. Sēdēja lejā viesnīcas bārā, cilāja glāzīti un pa paradumam plātījās.
— Apmēram trīsdesmit gadus vecs melnīgsnējs vīrietis ar tumšiem matiem un ūsām? Valkā zilus svārkus, armijas cepuri, bet pie gurna karājas kolts?
— Jā, un, ja tu būtu ieskatījies vērīgāk, uz krūtīm zem svārkiem paslēpts mednieku duncis. Tas ir viņš.
— Diezgan atbaidošs, — piezīmēja jaunais strēlnieks. — Izskatās tiešām pēc ķildnieka.
— Izskatās! — ērcīgi iesaucās dragūns. — Tēvoča Sema armijas vīriem nav bail ne no izskata, ne no lielības. Lai tik man patrāpās tāds plātībnieks, tad es viņam parādīšu, ka protu ietriekt lodi paurī ne sliktāk par viņu.
Šajā mirklī taure aicināja uz rīta skati — uz ceremoniju, kas mazajā pierobežas fortiņā tika ievērota, it kā tas būtu vesels armijas korpuss, un trīs virsnieki šķīrās, lai dotos katrs pie savas dafas un sagatavotos skatei, kad ieradīsies majors, forta komandants.
X N O D A Ļ A
KASADELKORVO
Kasadelkorvo muižas jeb hasiendas īpašumi gar Leonas mežainajiem krastiem pletās vairāk nekā trīs jūdzes, bet uz dienvidiem, uz prērijas pusi aizņēma divreiz lielāku platību.
Pati māja, kuru mēdz nepareizi saukt par hasiendu, atradās lielgabala šāviena attālumā no Indžas forta, no kurienes bija daļēji saredzamas tās baltās sienas. Pārējo mājas daļu savā ēnā slēpa augstie upmalas koki.
Vieta ēkai, bez šaubām, bija izraudzīta ar aprēķinu, lai būtu vieglāk aizsargāties: tolaik, kad mājai lika pamatus, mūždien vajadzēja baidīties no indiāņu uzbrukumiem, un ari tagad tife kuru katru brīdi varēja sākties. Upe te veidoja pakavam līdzīgu līkumu, tādēļ arī hasienda bija mantojusi nosaukumu Kasadelkorvo — «māja līkumā».
Tās fasāde bija pavērsta pret zaļojošo prēriju, kas aizstiepās līdz pašam apvārsnim un kurai blakām katrs pils parks izskatītos pēc zirgaploka.
Kasadelkorvo, tāpat kā jebkurā citā lielā Meksikas hasiendā, ēka bija celta mauru-meksikāņu stilā. Tai bija viens vienīgs stāvs, plakans jumts ar margām visapkārt, iekšpusē — ar plāksnēm izlikts pagalms, tajā savukārt — strūklaka un akmens kāpnes uz jumta. Lielie vārti ar masīvām koka durvīm tnrējās smagās virās. Katrpus vārtiem atradās pa diviem vai trim lodziņiem ar izturīgiem dzelzs režģiem priekšā. Tā lielos vilcienos raksturojama meksikāņu hasienda, un Kasadelkorvo maz atšķīrās no v gandrīz visā spāņu Amerikas teritorijā izplatītā tipa.