Tāda bija Luiziānas plantatora nopirktā hasienda.
Ne ēkas ārējā izskatā, ne iekārtojumā līdz šim izmaiņas nebija notikušas, mainījušies bija vienīgi iemītnieki. Tīra spāņu tipa seju vietā pagalmā un gaiteņos tagad redzēja angļu un franču sejas, kuplās un daiļskanīgās andalūziešu valodas vietā dzirdēja gārdzošas rīkles skaņas.
Ārpus kungu mājas sienām — ciematam līdzīgā ēciņu pudurī, kur agrāk bija piemituši peoni un citi ar hasiendu saistīti ļaudis, — izmaiņas bija jūtamākas. Kur kādreiz, piešus šķindinādami, apkārt ganāmpulkam bija drasējuši slaiki, kalsnēji gani melnās platmaļu cepurēs un rūtainos serapē, tur tagad pātagu plīkšķināja džersija vai vienkāršas vilnas svārkos ģērbies «uzraugs»; kur agrāk, aitādās ietinušies, sēri svinīgā klusumā bija klaidojuši mazie, sarkanādainie acteku un anahuaku pēcteči, tagad dzirdēja klaigājam melnos Etiopijas dēlus un meitas, kas no rīta līdz vakaram mundri čaloja vai arī dziedāja un dejoja, kā
negribēdami atzīt, ka verdzība ir nelaimes māte.
* *
Luīza Poindekstere, atlaizdamās krēslā pie spoguļa un likdama savai kalponei Florindai sapost viņu drīzajai viesu sagaidīšanai, domāja pavisam par ko citu.
Līdz pusdienām, kas tika rīkotas sakarā ar mājas iesvētībām, bija atlikusi apmēram stunda. Varbūt ar to bija izskaidrojams jaunās kreolietes nemiers, kuru Florindai būtu vajadzējis pamanīt katrā ziņā. Taču viņa to neievēroja. Kā liecināja abu sieviešu saruna, kalpone iztulkoja kundzes satraukumu pēc sava prāta.
Diezin vai to varēja saukt par sarunu. Drīzāk Luīza skaļi domāja, bet kalpone kā atbalss atsaucās. Kreoliete bija radusi visu mūžu raudzīties uz savu melno verdzeni kā uz lietu, no kuras var neslēpt domas, tāpat kā no krēsliem, galda, sofas vai citām mēbelēm. Starpība bija tā, ka Florinda bija dzīva būtne un spēja atbildēt uz jautājumiem. *
Pirmās desmit minūtes pēc ienākšanas istabā Florinda bija vienā laidā tērgājusi par visādiem sīkumiem, bet viņas kundze tikai dažureiz iebildusi pa vārdam.
— O, mis Luī, —. teica nēģeriete, ļaudama pirkstiem maigi slīdēt pār jaunās kundzes matu laistīgajām sprogām, — cik jums skaisti mati! Kā garā spāņu sūna, kas nokarājas no cipreses. Tikai mati jums citā krāsā un spīd kā cukursīrups.
Kā jau minējām, Luīza Poindekstere bija kreoliete, tādēļ diezin vai ir vērts atgādināt, ka mati viņai bija tumši un, kā nēģeriete bija naivi izteikusies, spīdīgi kā spāņu sūna. Tie bija nevis melni, bet kastaņbrūni kā dažkārt bruņurupucis vai ziemā nomedīta cauna.
— Ak, — Florinda turpināja, izplādama šķipsnu, kas vizēja uz viņas tumsnējās delnas kā kastanis, — būtu man jūsu brīnišķīgie mati un nevis šis nepaklausīgais ērkulis, tie visi līdz pēdējam gulētu pie manām kājām.
— Par ko tu runā? — iejautājās jaunā kreoliete, it kā atmo dusies no sapņiem. — Ko tu teici? Gulētu pie tavām kājām? Kas?
— Ejiet nu, vai tad jūs mani nesaprotat?
— Goda vārds, nē.
— Es liktu viņiem iemīlēties manī. To es gribēju teikt.
— Bet kam?
— Visiem baltajiem džentlmeņiem. Jaunajam plantatoram, forta virsniekiem — visiem, visiem. Ar jūsu matiem, mis Luī, es viņus visus apburtu.
— Ha-ha-ha! — iesmējās meitene, iedomādamās, kāda izskatītos Florinda ar šo krāšņo rotu. — Tu domā, ka vīrieši nebūtu spējīgi turēties pretī, ja tev būtu mani mati?
— Nē, ne jau mati vien … arī jūsu piemīlīgā sejiņa, jūsu alabastra baltā āda, smuidrais augums.. . cēlais izskats. Ak, mis Luī, jūs esat tik skaista! Es dzirdēju baltos džentlmeņus tā sakām. Bet man nemaz nav jādzird, ko viņi saka. Es pati redzu.
— Tu esi iemācījusies glaimot, Florinda.
— Nē, mis, nudien ne. Zvēru, ka šajos vārdos nav glaimu. Zvēru pie apustuļiem!
Tam, kas pamestu skatienu uz Luīžu, kalpones zvēresti liktos lieki, lai cik pārspīlēti tie arī izklausītos. Apgalvot, ka Luīza Poindekstere ir skaista, nozīmēja atkārtot apkartējās sabiedrības vispārējo spriedumu. Pietika ar vienu skatienu, lai par to pārliecinātos kā svešs, tā pazīstams. Tāds skaistums nav jaatklāj, un tomēr to grūti aprakstīt. Spalva šādos gadījumos neklausa. Pat zīmulis dotu vienīgi bālu priekšstatu par šo seju, jo nav tāda gleznotāja, lai cik liels meistars -viņš būtu, kas prastu uz nedzivā audekla attēlot mirdzumu, ko izstaroja meitenes acis un kas šķita apspulgojam viņas sejuf Luīzas vaibsti bija absolūti klasiski: tie atsauca atmiņā Fīdija un Prāksitela sieviešu statujas. Un tomēr diezin vai visā grieķu Panteonā atrastos līdzīga seja, jo tā bija nevis salta akmens tēla, bet dzīvas, valdzinošas sievietes seja.
Juteklīgais apakšlūpas izliekums nelaupīja sejai tās apgarotību. li vīrieši, kas šajā atvirzē no dievišķā tipa saskata vislielāko pievilcību. Viņi arī Luīzā Poindeksterē saskatītu nevis pielūdzamu dievību, bet milamu sievieti.
Uz Florindas nopietnajiem apgalvojumiem viņa iecietīgi atbildēja ar smiekliem. Tie bija bezbēdīgi, bez šaubu pieskaņas. Jaunajai kreolietei nebija vajadzigs atgādinājums, ka viņa ir skaista. Viņa pati to apzinājās, jo sēdēja spoguļa priekšā. Nēģerietes glaimi Luīzai bija vienaldzīgi kā izlutināta klēpja sunīša lunci- nāšanās, un viņa atkal lavās pārdomām.
Florindu tas nemulsināja. Acīmredzot meitenei bija kāds noslēpums, un to vajadzēja izdibināt