Ja meitene arī būtu beigusi runāt ātrāk, uzreiz atbildi viņa nebūtu saņēmusi. Pat tagad pagāja dažas sekundes, iekams Zebs sāka runāt. Kā valodu zaudējis, viņš stāvēja un nenolaida acu no meitenes.
— Ak kungs, mis Luīza! — viņš beidzot izdvesa. — Kad redzēju jūs Misisipi, man likās, ka esat visskaistākā būtne zemes virsū. Bet tagad es domāju, ka jūs esat skaistākā gan zemes virsū, gan debesīs.
Vecā mednieka cildinājumā nebija nekāda pārspīlējuma. Tikko sasukātie krāšņie mati spoži vizēja, vaigi pēc aukstā ūdens kvēlot kvēloja, iznesīgo augumu sedza viegls balta indiešu mus- lina tērps. Skaistāka būtne par Luīžu Poindeksteri pasaulē laikam nudien nebūtu atrodama
— Esmu savā mūžā redzējis daudz daiļavu, — mednieks turpināja, — ari mana veča nebija zemē metama, kad pirmo reizi ieraudzīju viņu Kentuki. Bet jums, mis Luīza, es sacīšu, rau, ko: ja visas šīs skaistules saliktu kopā, neiznāktu ne tūkstošā daļa no tāda eņģeļa kā jūs.
— Nu, nu, nu, mister Stamp! Esmu pārsteigta, kā jūs tā runājat. Teksasa ir padarījusi jūs par galminieku. Ja turpināsiet tādā pašā gara, es baidos, ka jūs aizmirsīsiet runāt vienkārši, kā runājāt agrāk. Es domāju, ka pēc tādiem komplimentiem jums kārtīgi jāiedzer. Ko tu gaidi, Florinda! Jūs laikam teicāt, ka dodot priekšroku viskijam?
— Ja es arī tā nebūtu teicis, tad es būtu tā domājis, un tas ir gandrīz viens un tas pats. Jums taisnība, mis, es dodu priekšroku amenkaņu dzērienam un nevis ārzemju vīniem, un, kur vien varu, turos pie tā. Teksasa dzeršanas ziņā nav mani pāraudzinājusi.
— Mister Stamp, vai jūs atšķaidāt viskiju ar ūdeni? — jautāja Florinda, rādīdama glāzi, kas bija līdz pusei pielieta ar mo- nongahelieti.
— Nē, meitiņ. Negribu ne acīs redzēt ūdeni. Šodien tas man jau ir līdz kaklam. Kopš paša rīta neesmu ņēmis mutē ne lāsīti vīna.
— Dārgo mister Stamp, vai nu tā var dzert? Viskijs apdedzinās jums rīkli! Vai jūs nepaņemtu klāt mazliet cukura vai mpdus?
— Nosviest mantu zemē? Viskijs ir lielisks dzēriens arī bez šīm zālēm, it īpaši, ja esi uz to paskatīiies. Tūlīt jūs redzēsiet, vai es varu iedzert to neatšķaidītu. Pamēģināsim.
Vecais mednieks pielika glāzi pie lupām un, nepilnos četros malkos izdzēris tukšu, atdeva Florindai. Skalo čāpstināšanu gandrīz nomāca jaunās kreolietes un viņas kalpones pārsteiguma saucieni.
— Jūs teicāt, ka man apdedzinās rīkli? Lika pagaidīt! Tas. man tikai izskaloja rīkli, un tagad es esmu gatavs runāt ar jūsu tēvu . . . par lāsumaino mustangu.
— Ak, jā, es biju piemirsusi . . . Nē, to es negribēju teikt. Bet es nedomāju, ka jūs būsiet kaut ko par to uzzinājis. Vai tad jums ir kādi jaunumi par šo skaistuli?
— Skaistuli — tas pareizi teikts. Tā tiešām ir. Bez tam tā ir ķēve.
— Ķē-ve! Ko tas nozīmē, mister Stamp? Es nesaprotu..
— Ķēve, es teicu. Jūs droši vien zināt, kas ir ķēve.
— Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par šo mustangu kopš pēdējās reizes, kad bijāt pie mums?
— Esmu ne tikai dzirdējis par šo mustangu, bet arī to redzējis un pat aptaustījis.
— Vai patiešām?
— Mustangs ir noķerts.
— Noķerts? Cik brīnišķīgi jaunumi! Kāds man būs prieks redzēt šo skaisto dzīvnieku un jāt ar to! Kopš esmu Teksasā, man nav bijis zirga, kas būtu apelsīna mizas vērts. Tētis apsolīja man nopirkt šo mustangu, lai tas maksātu ko maksādams. Bet kurš ir tas laimīgais, kas viņu sāgūstījis?
— Kas noķēris ķēvi?
— Nūja, nūja, kurš?
— Mustangu mednieks, protams.
— Mustangu mednieks?
— Jā, pie tam tāds, kāda otra nav visā prērijā. Neviens nevar sacensties ar viņu ne jāšanā, ne laso mešanā. Ko jūs man teiksiet par saviem meksikāņiem? Es vēl neesmu redzējis nevienu meksikāni, kas tā prastu apieties ar zirgiem kā šis jauneklis.
— Kā vīnu sauc?
— Kā viņu sauc? Jāatzīstas, ka viņa famīlijās vārdu es nekad neesmu dzirdējis. Viņa kristīts vārds ir Moriss. Forta apkaimē viņš ir pazīstams kā mustangu mednieks Moriss.
Vecais mednieks nebija pietiekami vērīgs, lai pēdējā jautājumā uztvertu sakāpinātu interesi un pamanītu jautātāju pietvīkstam, izdzirdot atbildi.
Toties Florindai tas nebija paslīdējis garām.
— A, mis Luī, — viņa iesaucās, — tas taču būs tas pats drošsirdīgais jaunais džentlmenis, kas izglāba mūs izdegušajā prērijā!
— Kā tad, kā tad, — pasteidzās atbildēt mednieks. — Tagad es atceros — šorīt pirms izjāšanas viņš atstāstīja man šo notikumu. Tas ir tas pats jauneklis, kas noķēris lāsumamo. Viņš ar saviem gūstekņiem jau ir ceļā uz šejieni. Viņam jābūt klāt pirms saulrieta. Es paskubināju savu veco ķēvi, lai brīdinātu jūsu tēvu un viņš apsvērtu, pirkt vai nepirkt. Es darīju to jūsu labā, mis Luīza. Jums tagad atliek izvēlēties. Tagad jūs varat būt mierīga, mustangs būs jūsu. Vecais Zebs Stamps par to liek galvu ķīlā.
— O, mister Stamp, cik jūs esat laipns! Esmu loti, loti pateicīga. Bet tagad atvainojiet mani, es jūs uz brītiņu atstāšu. Tēvs drīz būs mājās. Šodien mums ir goda mielasts, un man jāsagatavojas viesu uzņemšanai. Florinda, pasaki, lai iedod misteram Stam- pam uzkost. Ej žigli! Jā, vēl kas, mister Stamp, — pavirzījusies tuvāk medniekam, meitene turpināja klusākā balsī. — Ja jaunais … jaunais cilvēks atjās, kad te būs viesi — viņš tos droši vien nepazīst —, gādājiet, lai par viņu parūpējas. Te uz verandas stāv vīns, tepat ir arī uzkožamie. Jūs saprotat, par ko es runāju, mister Stamp?