— Lai velns par stenderi, mis Luīza, ja es kaut ko saprotu! Es saprotu visu, kam sakars ar iedzeršanu un pārējo, bet par kādu jauno cilvēku jūs runājat, man nav ne mazākās sajēgas.
— Kā nu jūs nesaprotat! Par jauno džentlmeni, jauno cilvēku, kas ved šurp zirgus, kā jūs teicāt.
— Ak tā, par mustangu mednieku Morisu, vai ne? Jūs neesat kļūdījusies, nosaukdama viņu par džentlmeni. Nav pārāk daudz tādu mustangu mednieku, kas būtu pelnījuši šo tituli. Viņš caur un cauri ir tāds — dfcimis džentlmenis, kaut arī nodarbojas ar zirgu medībām, un piedevām vēl īrs.
Luīzas Poindeksteres acis iedzirkstījās, dzirdot, ka Zeba Stampa vārdi saskan ar viņas pašas novērojumiem.
— Man jūs tomēr jābrīdina, — mednieks turpināja, it kā viņam būtu radušās šaubas, — ka šis puisis jutīsies aizvainots, ja viņam viesmīlību parādīs kāds cits. Viņš, kā mēdz teikt pie mums Misisipi, ir lepns kā Peintdeksters. Piedodiet, mis Luīza, ka es tā runāju. Es aizmirsu, ka runāju ar Peintdeksteri — ja ne vislep nāko, tad ar visskaistāko šīs ģimenes locekli.
— O, mister Stamp, jūs drīkstat teikt man visu, ko gribat. Jūs taču zināt, ka es neturēšu ļaunu prātu uz jums, veco labo milzi!
— Viņš kļūtu ļaunāks par punduri, ja kāds jums, mis, pateiktu kaut ko aizskarošu vai nodarītu pāri.
— Paldies, paldies, es zinu, ka jums ir zelta dvēsele. Varbūt kādreiz… kādreiz, mister Stamp, — Luīza teica un gandrīz aprāvās, — man būs vajadzīga jūsu draudzīgā palīdzība.
— Tādā gadījumā ilgi jums tā nebūs jāgaida. To vecais Zebs- Stamps var apsolīt, mis Peintdekstere. Ja jums vajadzēs, viņš līdz pēdējam elpas vilcienam būs niknāks par skunksu un viltīgāks par koijotu.
— Tūkstoškārt paldies. Bet ko jūs gribējāt teikt, runādams, par viesmīlību?
— Es gribēju teikt, ka nebūtu jēgas man piedāvāt mustangu medniekam Morisam jūsu mājā iekost vai iedzert. Ja to nedarīs jūsu tēvs, jauneklis aizies, neko nepielicis pie mutes. Saprotiet, mis Luīza, viņš nav no tiem, kurus var sūtīt uz virtuvi.
Jaunā kreoliete neatbildēja. Šķita, ka viņa par kaut ko saspringti domā.
— Nekas, — viņa beidzot sacīja, it kā būtu kaut ko izlēmusi. — Nekas, mister Stamp. Jums viņš nebūs jācienā. Tikai padodiet man ziņu, kad viņš ieradīsies. Ja tas notiks pusdienu laikā, viņam, protams, neviens nebūs jāgaida. Bet, ja viņš atjāj ātrāk, aizturiet viņu. Jūs man to apsolāt?
— Jums es nespēju atteikt.
— Tātad jūs darīsiet man zināmu, kad viņš atjās. Es pati piedāvāšu viņam iekost.
— Ja jūs to darīsiet, mis, es baidos, ka jūs sabojāsiet viņam apetīti. Redzot jūs, dzirdot jūsu melodisko balsi, pat izbadējies vilks aizmirsīs savu tukšo vēderu. Kad ierados te, es biju tā izsalcis, ka biju gatavs aprīt jēlu tītaru. Bet tagad man ēšana nav ne prātā. Es varu veselu mēnesi iztikt bez gaļas.
Uz šiem eifēmismiem Luīza atbildēja ar skanīgiem smiekliem. Šajā brīdī virtuves durvīs parādījās kalpone ar vieglu paplāti, bet aiz viņas — Pluto ar lielāku un vairāk apkrautu paplāti.
Jautri izmetusi šos vārdus, Luīza Poindekstere vieglā solī aizgāja no verandas. Iegājusi savā istabā, viņa vienatnē ļāvās vēl dziļākām pārdomām, kuras izteica noslēpumainā čukstā:
— Tas ir mans liktenis. Es jūtu to, es zinu. Man bail iet tam pretī, bet nav spēka no tā izvairīties. Es nevaru un negribu izvairīties!
XII NODAĻA
SAVVAĻAS ZIRGA SAVALDĪŠANA
Meksikāņu mājas jaukākā daļa ir azote ja, kuras grīda ir hasiendas plakanais jumts, bet griesti — debesu jums. Labā laikā — bet šajā svētīgajā klimatā laiks vienmēr ir labs — priekšroku dod azotejai, nevis viesistabai, it īpaši pēcpusdienā, kad rietošā saule sārto Orizabas, Popokatepetlas, Talukas un «Dvīņu māsu» sniegotās virsotnes, kad izdzertais vīns sakarsējis Andalūzijas dēlu un meitu — konkvistadoru pēcnācēju — iztēli un liek viņiem pakāpties augstāk, lai pārredzētu visu pasauli.
Šo patīkamo ieražu pavadīt tuvojošās krēslas stundas uz jumta ievēro visi, kuriem vien iznāk apmesties meksikāņu mājā. Arī Luiziānas fermera ģimene, gluži dabiski, nebija atteikusies no šīs tradīcijas.
Arī tovakar, kad ēdamistaba bija kļuvusi tukša, visi salasījās nevis viesistabā, bet uz jumta. Rietošās saules slīpie stari apspīdēja tik bezbēdīgu un spožu sabiedrību^ kāda diezin vai kādreiz bija pulcējusies Kasadelkorvo. Pa rūtainajiem kārniņiem pastaigājās vai pie margām stāvēja tik skaistas sievietes un tik drosmīgi vīrieši, kādi te nebija redzēti pat vecos laikos, kad iepriekšējais saimnieks mēdza parādīt savu viesmīlību kaimiņu idalgo.
Šajā sabiedrībā, kas bija sapulcējusies, lai apsveiktu Vudliju Poindeksteru ar ierašanos Teksasā, bija viesi ne vien no kolonijas, bet arī no vēl tālākiem novadiem — no Gonzalesas, Kastro- vilas, pat no Sanantonio — veci plantatora draugi, kas, tāpat kā viņš, bija izvēlējušies par apmešanās vietu Dienvidrietumteksasu un jājuši — daži pat vairāk nekā simts jūdzes —, lai piedalītos pirmajā lielajā «pieņemšanā».
Plantators nebija žēlojis ne naudu, ne pūles, lai viss izdotos teicami. Ielūgto forta virsnieku greznie formas tērpi un uzpleči, kara orķestri, bagātie Kasadelkorvo vīna pagrabi, kas piederēja pie pirkuma, — tas viss piešķīra Poindekstera dzīrēm Leonas krastos līdz šim neredzētu vērienu.
Taču sabiedrības galvenā rota bija plantatora mīļotā meita Luīza, kādreizējā Luiziānas pirmā skaistule, kas staigāja starp viesiem smaidoša kā karaliene un piemīlīga kā dieviete.
Šodien Luīza bija kā zvaigzne, kurai pievērsti simtiem acu pāru. Daži šo skaistumu vēroja ar apbrīnu, citus mocīja skaudība.
Vai viņa pati jutās laimīga?