— O, mister Stamp, jūs esat nelabojams glaimotājs! Paraugie- ties apkārt. Te netrūkst sieviešu, kas būtu pelnījušas jūsu komplimentus vairāk nekā es.
— Labi, labi, — Zebs atbildēja, pārlaizdams paviršu skatienu dāmām. — Nenoliedzu, ka te ir daudz skaistu sieviešu, sasodīti daudz skaistu sieviešu' Bet, kā mēdza teikt vecajā Luiziānā, Luīza Peintdekstere ir tikai viena.
Smieklu šalts, kurā varēja saklausīt pavisam nedaudzas sieviešu balsis, bija atbilde uz Zeba galanto runu.
— Man jāmaksā jums divi simti dolāru, — teica plantators Morisam, norādīdams uz lāsumaino mustangu. — Šķiet, par tādu summu ar jums vienojies misters Stamps.
— Es neslēdzu šo darījumu, — daudznozīmīgi smaidīdams, atbildēja mustangu mednieks. — Es nevaru pieņemt jūsu naudu. Šis zirgs netiek pārdots.
— Tiešām? — pakāpdamies atpakaļ, jautāja plantators, aizskarts savā lepnumā. Plantatora draugi un forta virsnieki neprata apslēpt izbrīnu, ka cilvēks var atteikties no tādas naudas. Divsimt dolāru par neiejātu mustangu,. kad parastā cena bija no desmit līdz divdesmit dolāriem! Vai tam mustangu medniekam viss bija mājā?
Moriss tūlīt pierādīja, ka ir pie pilna prāta.
— Mister Poindekster, — viņš turpināja, — jūs man esat tik labi samaksājis par citiem maniem gūstekņiem, pie tam pirms to saņemšanas, ka gribu lūgt jūs pieņemt šo dāvanu. Tāda ir īru paraža. Bez tam pie mums pieņemts apdāvināt nevis to, ar kuru noslēgts darījums, bet kādu no viņa ģimenes locekļiem. Vai jūs neatļautu man ieviest šo īru paražu arī Teksasā?
— Saprotams, par to nevar būt runas! — atbildēja dažas balsis, divas vai trīs neapšaubāmi ar īru akcentu.
— Es neiebilstu, mister Džerald, — izpildot sabiedrības gribu un apspiežot savu konservatīvismu, atteica plantators. — Kā jūs vēlaties.
— Pateicos, kungi, pateicos, — sacīja mustangu mednieks un palocījās cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par viņa saimniekiem.
— Šo mustangu es dabūju laimīgas nejaušības dēļ, un, ja mis Poindekstere būs ar mieru to pieņemt, es jutīšos vairāk nekā atalgots par triju dienu pakaļdzīšanos, ko man prasīja šis dzīvnieks. Pat visviltīgāko koķeti nebūtu bijis tik grūti savaldīt.
— Es pieņemu jūsu dāvanu, ser, un pieņemu ar pateicību,— atbildēja jaunā kreoliete, pirmo reizi paceldama balsi un nepiespiesti panākdamās uz priekšu. — Bet man liekas, — viņa turpināja, rādīdama uz mustangu un vienlaikus skatīdamās acīs mustangu medniekam, — man liekas, ka jūsu gūsteknis vēl nav pieradināts. Dzīvnieks dreb neziņā, kas nu būs. Tas var noraut iemauktus, kas var tam nepatikt, un ko tad lai es, nabadzīte, iesāku?
— Pareizi, Moris, — teica majors, lāgā neizpratis šo vārdu apslēpto jēgu un uzrunādams cilvēku, kas vienīgais no klātesošajiem bija to uztvēris. — Mis Poindeksterei taisnība. Šis mustangs vēl nav iejāts, tas katram redzams. Nāc, draudziņ, pamāci to. Lēdijas un džentlmeņi, — majors turpināja, uzrunādams sabiedrību, — tagad būs ko redzēt, īpaši tiem, kas neko tamlīdzīgu vēl nav redzējuši. Paklausieties, Moris, kāpiet mugurā mustangam un parādiet mums to prēriju mežoni. Viņa izskatās tā, it kā pati gribētu pārbaudīt jūsu māku.
— Jums taisnība, major, viņa tiešām to grib, — atbildēja mustangu mednieks, žigli paskatījies nevis uz četrkājaino gūstekni, bet gan uz jauno kreolieti, kas, par spīti izrādītajai drosmei, bija iejukusi viesu pūlī.
— Nekas, manu zēn, — majors nomierinošā tonī kala savu,
— lai gan acis tai zvēro kā pašam nelabajam, es lieku desmit pret vienu, ka jūs izdzīsiet no tās visas aušības. Pamēģiniet!
Nepieņemt majora piedāvājumu mustangu medniekam nozīmētu aptraipīt savu labo slavu. Tas bija aicinājums parādīt savu izmaņu un drosmi, kas Teksasā tika turēta lielā cieņā.
Savu piekrišanu Moriss izteica tādējādi, ka ātri izlēca no segliem, pasniedza pavadu Zebam Stampam un sāka ņemties gar lāsumaino.
Tad viņš palūdza atbrīvot vietu. Tas tika izdarīts vienā acumirklī — lielākā daļa viesu, tajā skaitā visas dāmas, sakāpa atpakaļ azotejā.
Apmetis laso ap dzīvnieka apakšžokli un virves galus sasējis kā iemauktus uz galvas, Moriss uzlēca ķēvei mugurā.
Dzīvnieks pirmo reizi sajuta cilvēka svaru un uzņēma to kā apvainojumu.
Griezīgie, naidīgie zviedzieni pauda nepārprotamu protestu. Mustangu mēģinās pazemot un padarīt par vergu!
Dzīvnieks saslējās uz pakaļkājām un kādu brīdi palika šādā stāvoklī. Jātnieks neapjuka un abām rokām apķērās mustangam ap kaklu. Ar visu spēku aizžņaudzis mustangam rīkli, viņš turējās pie tā kā pieaudzis. Citādi mustangs būtu vēlies atmuguriski un nospiedis jātnieku.
Tad mustangs izmēģināja nākamo «paņēmienu» — sāka mest gaisā pakaļkājas. Nebija viegli noturēties tam mugurā. Pārliecināts par savu izveicību, jātnieks bija atteicies no segliem un pavadas, kas tagad būtu lieti noderējuši. Taču, lietojot tos, viņš nevarētu lepni saukties par prēriju varoni, kas spēj savaldīt ne- apseglotu mustangu.
Un viņš tika galā bez šiem piederumiem. Līdzko ķēve pasvieda gaisā pakaļkājas, jātnieks ātri apgriezās tai uz muguras un ar rokām aptvēra zirga ķermeni, tādējādi neļaudams mustangam nolidināt viņu zemē.
Mustangs atkārtoja šo mēģinājumu divas vai trīs reizes, tomēr jātnieks veiklībā bija pārāks. Piepeši, it kā atskārtis, ka pretoties ir bezjēdzīgi, satracinātais dzīvnieks mitējās spārdīties un kā plēsts likās prom pa prēriju.
Šim skrējienam kaut kur tomēr vajadzēja beigties, un viesi palika gaidām Morisu atgriežamies. ,,
Azotejā sēdošie vairākkārt ieminējās, ka viņš varētu būt nogalināts vai vismaz sakropļots. Viens no klātesošajiem to arī vēlējās, bet otrs baiļojās par Morisa dzīvību kā par savējo. Kādēļ Luīza Poindekstere, lepnā cukurniedru plantāciju īpašnieka meita, tālu izdaudzinātā skaistule, kurai pietiktu pamest ar pirkstiņu, lai dabūtu par vīru visbagātāko un visdižciltīgāko štata cilvēku, — kādēļ viņa bija aizrāvusies ar nabadzīgu Teksasas mednieku, tas viņai pašai nebija skaidrs. Viņa juta dīvainu interesi pret šo neparasto cilvēku, kas stipri atšķīrās no apkārtējās izmeklētās sabiedrības. Luīza arī apzinājās, ka šī interese, ko izdegušajā prērijā bija ierosinājuši daži vārdi, skatieni un žesti, nevis plok, bet nemitīgi pieņemas spēkā.