Meitenes sirds sāka pukstēt straujāk, kad atkal parādījās mustangu mednieks Moriss uz zirga, šoreiz nevis uz mežonīga, bet uz savaldīta zirga, kas vairs nemēģināja nokratīt jātnieku un padevīgi apliecināja pasaulei, ka atzīst to par savu saimnieku.
Jaunā kreoliete gan neizrādīja to citiem, taču atzina jātnieku par savas sirds pavēlnieku.
— Mis Poindekstere, — sacīja mustangu mednieks, nolēkdams zemē un izlikdamies nedzirdam viņam veltītos aplausus, — vai drīkstu lūgt jūs pienākt pie zirga, apmest tam ap kaklu laso un aizvest uz stalli? Ja jūs to izdarīsiet, dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.
Klīrīga sieviete tielētos, koķete noraidītu tādu priekšlikumu, bet kautrīga meitene gluži vienkārši sabītos.
Luīza Poindekstere ne mirkli nešaubījās, neizrādīja ne mazākās bailes vai vēlēšanos izlocīties. Viņa atstāja savus aristokrātiskos sarunu biedrus, kā Moriss bija ieteicis, satvēra astru virvi, apmeta to pieradinātajam mustangam ap kaklu un veda gūstekni uz Kasadelkorvo zirgu stalli.
Pravietīgi atbalsojoties sirdī, viņai ausīs nepārtraukti skanēja mustangu mednieka vārdi:
«Dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.»
XIII N O D A Ļ A
PIKNIKS PRĒRIJA
Austošās saules pirmie rožainie stari apgaismoja priekšmetus, kas stāvēja Indžas forta virsnieku dzīvokļu priekšā.
Grupas centrā atradās neliels furgoniņš, kurā bija iejūgts meksikāņu mūļu pāris. Spriežot pēc tā, kā dzīvnieki dīdījās, nikni vicināja astes un grozīja ausis, tie kādu laiku bija nostāvējuši iejūgti un gaidīdami nevarēja sagaidīt, kad varēs doties ceļā. Ar savu izturēšanos mūļi brīdināja dīkdieņus, lai tie nepienāk pa spērienam.
Patiesību sakot, nekādu dīkdieņu tur nebija, ja neskaita milzīga auguma cilvēku filca cepurē. Pat krēslā šajā cilvēkā varēja pazīt mednieku Zebu Stampu. Viņš sēdēja uz savas «vecās grabažas», kas, pretēji mūļiem, stāvēja kā sālsstabs.
Toties apkārt valdīja rosība. Ļaudis skraidīja šurp un turp, no furgona uz virsnieku dzīvokļiem un atpakaļ pie braucamā.
Tur bija apmēram desmit cilvēku, kas atšķīrās kā ar apģērbu, tā ar ādas krāsu. Vairums bija ārrindas kareivju, divi, jādomā, pavāri, bet pārējie — virsnieku raitnieki.
Starp pēdējiem sevišķi izcēlās kāds labi ģērbies nēģeris, kas cienīgi staigāja turp un atpakaļ un kalpoja par sulaini pie forta komandanta. Šīs raibās sabiedrības vadītāja lomu izpildīja seržants, kas deva rīkojumu likt furgonā ēdamo un dzeramo — īsi sakot, visu piknikam nepieciešamo.
Ka paredzēts plaši uzdzīvot, to liecināja bagātīgi piekrautais vezums. Tajā bija Teksasai neparasti dažāda lieluma un formas grozi, kārbas un trauki.
Lai cik izsmalcināti un daudzveidīgi būtu pārtikas krājumi, ne visi piknika sagatavošarias dalībnieki bija apmierināti. Šis nepiepildāmais Lukulls bija Zebs Stamps.
— Paklau, seržant, — viņš teica, — es nejūtu smaržojam kukurūzu un neesmu manījis, ka tu būtu to iekrāvis furgonā. Bet man šķiet, ka tur, prērijā, daži priekšroku dos kukurūzai, nevis kaut kādai spranču.suslai. Jūs laikam saucat to par šam- piņieti?
— Dot priekšroku kukurūzai un nevis šampanietim! Jūs runājat par zirgiem? >
— Pie velna zirgus! Es runāju nevis par zirgu kukurūzu, bet par Monongahelas viskiju.
— A, nu es saprotu. Jums taisnība, mister Stamp. Viskiju nedrīkst aizmirst, Pump. Man šķiet, ka es redzēju izbraucienam piemērotu pudeli.
— Jā, seržant, — atsaucās melnais dieninieks. — Te tā ir, — viņš piebilda, nesdams uz furgonu prāvu pudeli.
Uzskatīdams, ka gatavošanās pabeigta, vecais Zebs Stamps sāka rosīties.
— Vai viss kārtībā, seržant? — viņš jautāja, nemierīgi šūpodamies kāpšļos.
— Ne gluži, mister Stamp. Pavārs saka, ka cāļi vēl jāpacep.
— Velns parāvis tos cāļus līdz ar visu pavāru! Kur tie der salīdzinājumā ar prērijas tītaru? Majors piekodināja, lai es vienu nošaujot. Nav joka lieta nošaut tītaru, kad saule nogājusi savas desmit jūdzes un pa pēdām velkas šitādi rati. Nedomā, seržant, ka putns ir tik dumjš kā forta kareivis. No visiem prērijas iemīt-' niekiem tītars ir visslīpētākais, un, ja tu gribi viņu apšmaukt, tev jābūt kājās līdz ar sauli, ja ne agrāk.
— Kas tiesa, tas tiesa, mister Stamp. Es zinu, ka majors kāro meža tītaru. Viņš teica, ka paļaujoties uz jūsu māku.
— Kā tad, kā tad. Kazi viņš gaida arī, ka celšu viņam galdā bizoņa mēli un šķiņķi, kaut gan šo dzīvnieku Dienvidteksasas prērijās vairs nav un nav bijis jau gadu divdesmit. Eiropiešu rakstnieki savās grāmatās gan skrīvē pavisam ko citu, cik esmu dzirdējis, sevišķi grēkojot spranči. Te vairs nav ne smakas no bizoņiem. Ir sastopami lāči, brieži, kalnu kazas, ir daudz meža tītaru, bet, lai nošautu kādu no tiem pusdienām, jums jāietur brokastis pietiekami agri. Ja man jāmīdās uz vietas, es nevaru apsolīt tītaru. Tātad, ja tu, seržant, gribi, lai tavi augstie viesi šodien gremotū'tītaru, visprātīgākais būtu dot rīkojumu kustēties.
Mednieka pārliecinošā runa ietekmēja seržantu, un viņš pavēlēja saviem ļaudīm doties ceļā. Zebs Stamps jāja pa priekšu,
Tai šķērsotu plašo līdzenumu starp Leonu un Riekstu upi.