Выбрать главу

* *

Kopš pārtikas furgona aizbraukšanas nebija apritējušas ne divdesmit minūtes, kad tajā pašā vietā sāka pulcēties cita kom­pānija.

Jāšus parādījās dāmas, kuras pavadīja nevis zirgu puiši, kā parasts Anglijā, izjājot medībās, bet gan viņu tēvi, brāļi, līga­vaiņi un vīri. Drīz jo drīz te bija gandrīz visi Poindekstera viesi.

Ieradās arī pats plantators, viņa dēls Henrijs, māsasdēls Kasijs Kolhauns un meita Luīza uz lāsumainā mustanga, kas bija saposts par godu svinībām Kasadelkorvo.

Pikniks bija atbilde uz Poindekstera viesmīlību. Majors un virsnieki bija saimnieki, bet plantators un viņa draugi — lūgtie viesi. Ja arī pikniks nebija tik spožs, tad tomēr iecerēts ar zi­nāmu vērienu. Lai iepriecinātu kolonijas viesus, bija paredzēta reta izrāde — savvaļas zirgu medības.

Arēna šim sporta veidam varēja būt vienīgi prērija divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Indžas forta. Tāpēc vajadzēja ātrāk sa­posties un ņemt līdzi pietiekami daudz pārtikas.

Līdzko uz Leonas spoguļainās virsmas sāka rotāties saules stari, ekskursija divdesmit dragūnu apsardzībā bija gatava doties ceļā. Tāpat kā iepriekš aizbraukušajai grupai, arī tai bija ceļ­vedis, nevis vecs mežinieks nonēsātā filca cepurē un izbalējušos svārkos, bet labi ģērbies jātnieks staltā zirgā — īsti piemērots pavadonis tādai izmeklētai sabiedrībai.

—    Jājam, Moris! — uzsauca majors, redzēdams, ka visi ir kopā. — Lēdijas un džentlmeņi, šis jaunais cilvēks pazīst savva­ļas zirgu uzturēšanās vietas un ieražas kā savus piecus pirkstus. Ja Teksasā ir kāds, kas var parādīt, kā tie jāmedī, tad tas ir mus­tangu mednieks Moriss.

—    Jūs nepelnīti cildināt mani, major, — atsaucās jaunais īrs, pieklājīgi palocīdamies klātesošajiem. — Neko tamlīdzīgu es ne­esmu teicis. Varu tikai apsolīt, ka parādīšu jums, kur dzīvo mus­tangi.

«Cik pieticīgs!» nodomāja Luīza.

—    Tad ved mūs! — atkal uzsauca majors, un, rīta vējiņa plan­dītā karoga pavadīta, jautrā kavalkāde atstāja parādes laukumu,

* *

*

Teksasā vīriešiem, sievietēm un zirgiem divdesmit jūdžu jā- jiens pa prēriju pirms brokastīm ir tīrais nieks, nekas vairāk kā izprieca.

Šis attālums tika veikts nepilnās trijās stundās, un viss būtu bijis labi, ja beigās sevi nebūtu licis manīt izsalkums.

Par laimi, furgons ar pārtiku brauca cieši aiz jātniekiem un jau krietnu joni pirms pusdienlaika viņi bija apmetušies milzīga riekstu koka ēnā Riodenuesesas krastā.

Ceļā nekas ievērības cienīgs nebija atgadījies. Moriss jāja pa priekšu un reizēm parādīja savu izveicību, pārlēkdams pāri kādai upītei, nevis meklēdams braslu vai šaurāku vietu.

Daži tādā rīcībā saskatīja bravūru, vēlēšanos izcelties pārējo acīs. Vismaz Kasijs Kolhauns bija par to pārliecināts. Ej nu sa­zini, var jau būt, ka atvaļinātajam kapteinim bija taisnība.

Bet, ja tā, tad bija arī attaisnojums. Vai esat kādreiz pieda­lījies medībās, kad jums visapkārt lepni līgojas ar spalvām izro­tātas cepures? Esat? Tādā gadījumā nesteidzieties nosodīt Teksa- sas mustangu mednieku. Iegaumējiet, ka viņu vēroja ne viens vien spožs acu pāris un to skaitā bija arī Luīzas Poindeksteres acis. Padomājiet par to, un diezin vai jūs pārsteigs vēlēšanās «paspīdēt».

Bija arī citi, kas vēlējās izcelties ar savu drosmi. Jaunais dragūns Henkoks bieži raudzīja pierādīt, ka nav nekāds iesācējs uz zirga. Strēlnieku leitnants ik pa brīdim pajāja tālāk no inten­danta radinieces, lai izpildītu kādu jāšanas triku, neskatoties uz viņu, savu iecerēto, tikai gaidot klusos aplausos izteiktu atzinību.

Ak, Poindekstera meita! Lai kur tu būtu, civilizētās Luiziānas salonos, vai mežonīgās Teksasas prērijās, tavā klātbūtnē velti meklēt mieru! Ej kur iedama, visur tu liec dzimt romantiskām domām.

XIV NODAĻA

MANADA

Te bija iespējams izvēlēties mustangu  medībām piemērotāku vietu par to, kādā ceļiniekus bija atvedis Moriss Džeralds.

Līdzko Sanantonio vīna pagrabos pirktais dzirkstošais joha- nesburgietis bija padarījis debesis zilākas un zāli zaļāku, atska­nēja sauciens:

—    Mustenos!

Saucējs bija meksikāņu vakero1 , kas bija nolikts par novēro­tāju.

Moriss, zibenīgi iztukšojis glāzi, ielēca seglos un uzsauca:

—    Nē, — atbildēja meksikānis, — manada.

—    Ko viņi tur pļāpā? — jautāja kapteinis Kolhauns.

-— Mustetios — tā meksikāņi sauc mustangus, •— paskaidroja majors, — bet par manadu viņi sauc savvaļas ķēvju baru. Sai laikā ķēves turas kopā, atsevišķi no ērzeļiem, ja vien . ,.

—    Ja vien? … — nepacietīgi jautāja kapteinis, pārtraukdams skaidrojumu.

—    Ja vien tām neuzbrūk ēzeļi, — nevainīgi atbildēja majors.

Visi iesmējās, un tas lika apšaubīt majora atbildes naivitāti.

Brīdi Kolhaunu mocīja nepatiKa par tādu aplamu uztveri, bet

tikai brīdi. Viņš nepiederēja pie tiem vīriem, kurus tādi klu- pieni spēj izsist no līdzsvara.

—   Jā, nudien, — viņš sacīja, nevienu īpaši neuzrunādams, — es nezināju, ka tāds bars šajā apvidū var būt tik bīstams.

Manada pa to laiku tuvojās.

—    Seglos! — visi kā viens iesaucās.

Zirgiem, kas cītīgi mala dzeltenos graudus, zobos steigšus tika ielikti laužņi, uz mugurām, kas vēl kūpēja pēc ātrā jājiena tropiski tveicīgajā rītā, uzmestas pavadas, un drīz dāmas un kungi jau sēdēja seglos.

Savvaļas zirgu bars acīmredzot joņoja pār uzkalna kori, uz kuras stāvēja novērotājs. Arī viņš jau sēdēja seglos un pēc mirkļa atradās bara vidū ar laso rokā. Dzīvnieki brāzās neprā­tīgos auļos, it kā tos vajātu kāds briesmīgs radījums. Skatīda­mies atpakaļ, tie neredzēja ne grezno furgonu, ne ap to saspie­dušos jātniekus.

—    Tiem dzenas pakaļ, — ieteicās Moriss, vērodams satrauk­tos dzīvniekus. — Kas tur notiek, Krespīno? — viņš jautāja mek­sikānim, kuram no savas vietas vajadzēja redzēt vajātāju.