Savvaļas zirgi, mustangs ar savu jātnieci un bērais ar jātnieku bija palikuši plašajā savannā vieni.
XV NODAĻA
BēGLE IR PANĀKTA
Vēl kādu jūdzi skriešanās turpinājās bez pārmaiņām.
Savvaļas ķēves joprojām drāzās ātri, tomēr ne vairs baiļu dzītas. Aizmugurē bija dzirdami lāsumainā mustanga aprautie krācieni, bet vecie biedri tos it kā nedzirdēja.
Jātnieks bērajā zirgā bija ļoti satraukts, viņa izturēšanās pauda izmisumu un bezcerību.
— Aiziet, Kastro! — nepacietīgi uzsauca Moriss. — Kas ar tevi šodien ir? Neaizmirsti, ka iepriekšējo reizi tu to panāci, kaut arī ar pūlēm. Bet tagad tā taču ir ar jātnieku. Ar jātnieku, kas man dārgāks par visu pasaulē, par kuru es atdotu savu un tavu dzīvību. Nu, ātrāk, ātrāk! …
Un Moriss traucās, nenolaizdams acu no jātnieces, kas attālinājās aizvien vairāk. Reizēm viņa skatiens izmērīja attālumu, kas šķīra abus.
«Vai neuzkliegt?» piepeši Morisam iekrita prātā. «Balss skaņas viņu varbūt sasniegs, bet vai viņa sadzirdēs vārdus un sapratīs brīdinājumus un padomus? Diez vai no tā kaut kas iznāks.»
Un Moriss atteicās no šīs domas, pa daļai tāpēc, ka šajā brīdī viņā atdzīvojās cerība panākt bēgli, pa daļai tāpēc, ka viņš zināja — mustangs ir apstādināms ar rīcību, nevis ar vārdiem.
Visu laiku viņš loloja cerību, ka piejās tik tuvu, lai varētu uzmest mustangam kaklā laso un piespiest dzīvnieku paklausīt. Taču šī cerība palēnām izplēnēja.
Pašreiz manada zibēja starp birzīm, kas auga te no vienas vietas; šur un tur birzis saplūda nepārtrauktā zaļā blīvā.
Mustangu mednieku pārņēma jaunas bažas. Jātniece varēja nonākt biežņā, kuru katru mirkli izzust no redzesloka uz līkumotajām takām.
Jaunekļa satrauktā iztēle zīmēja šaušalīgas ainas, citu par citu drūmāku — bojā ejas un katastrofas ainas.
— Ak dievs! — viņš izsaucās. — Ja nu te ieklīst ērzeļi! Tās taču ir viņu iemīļotās vietas. Dzīvnieki bijuši te pirms nedēļas, un šis … jā, šis ir tieši tas mēnesis, kad tie trako!
Mustangu mednieka pieši iecirtās zirgam sānos tā, ka uz tiem parādījās asinis. Kastro, kas skrēja pilnos auļos, pārmetoši pa- blenza atpakaļ uz saimnieku.
Šajā brīdī manada pazuda no redzesloka. Tur nebija nekā mistiska: ķēves bija iesprukušas starp diviem krūmu puduriem.
Tas maģiski iedarbojās uz lāsumaino mustangu. It kā saņēmis zīmi izbeigt pakaļdzīšanos, dzīvnieks piepeši palēnināja soli un tad apstājās pavisam.
Kad Moriss izauļoja pļaviņas vidū, viņš ieraudzīja Luīžu mierīgi sēžam seglos kā marmora tēlu un it kā gaidām, ka viņš piejās klāt.
— Mis Poindekstere! — Moriss izdvesa. — Priecājos, ka šis mežonīgais radījums atkal jums klausa. Es biju ļoti noraizējies …
— Par ko, ser? — neizpratnē jautāja meitene.
— Par jūsu drošību, par ko gan citu, — viņš nedroši atbildēja..
— Pateicos, mister Džerald, bet es nekādas briesmas nemanīju. Vai tiešām man draudēja briesmas?
—' Nemanījāt briesmas! — pieaugošā izbrīnā iesaucās īrs. — Jāšus uz mustanga, kas nes jūs pa prēriju!
— Un kas tur sevišķs? Viņš nevarēja nosviest mani zemē. Seglos es jūtos pārāk labi, ser.
— To es zinu gan, bet daudz netrūka, un jūs būtu apmaldījusies brikšņos, kur pat visvecākie teksasieši ar grūtībām atrod ceļu.
— Apmaldījusies? Ak, tādas briesmas man draudēja!
— Vai maz kas vēl varēja atgadīties. Pieņemsim, ka jūs varējāt ieskriet krūtīs …
— Indiāņiem? — Luīza pārtrauca, neļaudama mustangu medniekam pabeigt teikumu. — Un kas tad būtu? Vai pašlaik starp mums un komančiem nevalda miers? Viņi taču ir pieklājīgi un neaizskartu mani, kā teica majors, kad jājām šurp. Goda vārds, ser, es priecātos par tādu izdevību, vismaz nevairītos no tās. Man gribētos redzēt šos cēlos mežoņus auļojam pa dzimto prēriju. Līdz šim esmu tos redzējusi tikai koloniju tuvumā, pie tam ar mūsu viskiju apdzirdītus.
— Es apbrīnoju jūsu drosmi, bet, tā kā man ir tas gods būt vienam no jūsu draugiem, tad atļaušos jūs brīdināt. «Cēlie mežoņi», kā jūs tos dēvējat, ne vienmēr ir prātīgi un tik pieklājīgi, kā jūs domājat. Ja jūs tos būtu sastapusi…
— Ja es būtu tos sastapusi un viņi būtu mēģinājuši man uzbrukt, es kā bulta būtu aizšāvusies viņiem garām un atgriezusies pie draugiem. Maz ticams, vai kādam izdotos panākt tik ātru
būtni kā mans mustangs. Jums taču nebija viegli, vai tā nav?
Jaunais īrs skatījās uz kreolieti platām acīm, kas bija apbrīnas un sajūsmas pilnas.
— Bet, — viņš atsāka pēc garākas pauzes, — jūs taču negribat teikt, ka varējāt apstādināt mustangu pēc savas vēlēšanās? Es biju pārliecināts …
— Nē, nē, nē! — mazliet apmulsusi, atbildēja skaistā jātniece. — Sākumā ķēve tiešām nesa mani, bet tad es sapratu, ka varu to apturēt. Tā es arī izdarīju, jūs taču redzējāt.
— Bet vai jūs varējāt izdarīt to agrāk?
Šis jautājums Morisam paspruka nevilšus, un viņš nepacietīgi gaidīja atbildi.
— Varbūt… varbūt… Droši vien, ja es būtu stingrāk pievilkusi pavadu. Bet jāatzīstas, ser, ka man ļoti patīk auļot, it īpaši pa prēriju, kur nav jābaidās samīt kādu cūku, vistu vai cilvēku.
Moriss izskatījās pārsteigts. Pat savā dzimtenē, kur sievietes izcēlās ar drošprātību, viņš nebija sastapis nevienu šai jātniecei kaut cik līdzīgu.
— Taisnību sakot, — meitene turpināja neviltotā vienkāršībā, — es nenožēloju, ka mustangs aiznesa mani prom. Pārlieku garas un tukšas runas dažreiz nogurdina. Gribējās ieelpot svaigu gaisu un pabūt vienai. Galu galā, mister Džerald, viss ir iznācis ļoti labi: ir atkritušas izskaidrošanās un atsveicināšanās.