— Jūs vēlējāties būt viena? — vīlies jautāja mustangu mednieks. — Ļoti nožēloju, ka iztraucēju jūsu mieru. Ticiet man, mis Poindekstere, es jums sekoju tikai tādēļ, ka jums draudēja briesmas.
— Ārkārtīgi laipni no jūsu puses, ser. Zinot, ka man patiesi draudējušas briesmas, esmu jums no visas sirds pateicīga. Es uzminēju: droši vien jūs baidījāties no indiāņu uzbrukuma.
— Nē, par indiāņiem es nedomāju.
— Par ko tad? Sakiet man, lūdzu, lai turpmāk es būtu piesardzīgāka.
Moriss vilcinājās atbildēt. Viņš saklausīja skaņu, kas lika viņam pagriezties.
Kreoliete saprata, ka kaut kas pievērsis Morisa uzmanību. Viņa izdzirdēja vairākus griezīgus kliedzienus, tad dipoņu.
Zirgu mednieks pazina šīs skaņas. Vārdi, kas nāca no viņa mutes, bija tieša atbilde uz kreolietes jautājumu.
— Savvaļas ērzeļi! — viņš iesaucās satrauktā balsī. — Es zināju, ka tiem jābūt šajā apvidū, un tā patiešām ir.
— Vai tas ir tas briesmas, par kurām jūs runājat?
— Jā.
— Kāpēc no tiem jābaidās? Tie taču ir tikai mustangi!
— Jā gan, parasti no tiem nav ko baidīties. Bet tieši tagad, šajā gada laikā, tie kļūst mežonīgi un tikpat zvērīgi kā tīģeri. No tāda trakuma pārņemta ērzeļa ir jābaidās vairāk nekā no vilka, pantera vai lāča.
— Ko lai mēs darām? — jautāja meitene, šoreiz acīm redzami baiļu mākta. Viņa piejāja cieši klāt Morisam, kas reiz jau bija izglābis viņu no nelaimes, un, atbildi gaidot, lūkojās tam acīs.
— Ja tie mums uzbruks, — Moriss atbildēja, — mums ir divas iespējas, kā izvairīties. Pirmā — uzkāpt kokā un pamest zirgus, lai tos saplosa.
— Un otra? — mierīgi jautāja kreoliete. — Visu ko, tikai ne pamest mūsu zirgus! Tā būtu nožēlojama glābšanās.
— Mums tas nemaz nebūs jādara, jo, kā redzams, te nav neviena pietiekami liela kokaVJa mustangi uzbruks, mums atliek paļauties uz mūsu zirgu žiglajām kājām. Diemžēl, — viņš turpināja, uzmanīgi apskatījis lāsumaino ķēvi un pēc tam pats savu zirgu, — šorīt tie pārāk nodzīti. Abi ir pamatīgi nokausēti. No tā mums jābīstas visvairāk. Toties savvaļas zirgi ir spēka pilni.
— Vai jūs domājat, ka mums jau vajadzētu jāt prom?
— Pagaidām vēl ne. Jo ilgāk mēs ļausim saviem zirgiem atpūsties, jo labāk. Varbūt ērzeļi vispār neatskries šurp, bet, ja arī atskries, nav teikts, ka bruks mums virsū. Viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie ir. Ja tie plēsīsies paši savā starpā, arī mēs būsim apdraudēti. Tādās reizēs tie kļūst traki un metas virsū saviem brāļiem pat tad, ja tiem mugurā jātnieks. Ahā, tā arī ir — starp viņiem notiek cīņa. Par to es spriežu pēc viņu zviedzie- niem. Un viņi skrien šurp.
— Mister Džerald, kāpēc mēs nevarētu jāt uz otru pusi?
— Tam nav nozīmes. Tur nav kur paslēpties, priekšā ir līdzenums. Mēs nebūsim paguvuši nojāt ne pāris soļus, kad ērzeļi būs panākuši mūs. Mums jābēg citā virzienā, turp, kur ir piemērotāka vieta. Ja ausis mani neviļ, pašlaik tie virzās taisni. Ja sāksim jāt par ātru, mēs ieskriesim tiem rīklē. Mums jānogaida un jāmēģina zagties tiem nopakaļ. Ja tas izdosies un mēs varēsim noauļot divas jūdzes, mēs būsim glābti. Es zinu vietu, kur varēsim justies droši kā Kasadelkorvo aplokā. Vai esat pārliecināta, ka tiksiet galā ar mustangu?
— Noteikti, — bez vilcināšanās un izlikšanās atbildēja kreoliete.
XVI NODAĻA
MUSTANGU VAJĀTIE
Jātnieki palika sēžam seglos. Luīza uztraucās mazāk, jo paļāvās uz Morisu. Viņa saprata, ka draud lielas briesmas, kaut gan pilnīgi tās neapzinājās. Ja tāds cilvēks kā Moriss Džeralds ir uztraukts, tas nozīmē, ka vairs nav joki. Apziņa, ka viņa satraukums daļēji saistīts ar viņas drošību, viesa Luīzas sirdī prieku.
— Es domāju, ka mums tagad jāriskē, — īsu brīdi paausījies, teica Moriss. — Šķiet, ka tie jau ir garām ieplakai, pa kuru mums jāatkāpjas. Jājiet uzmanīgi, es jūs lūdzu! Turieties stingri seglos un neizlaidiet pavadu no rokām. Auļojiet man blakām, kur vien ir iespējams, un neatpalieciet vairāk par mana zirga astes garumu. Es jāšu pa priekšu un rādīšu ceļu. Re, viņi dodas tieši uz klajumu. Drīz būs pāri tam. Jāsim nu!
Prērijas sākotnējais svinīgais klusums bija iztraucēts. Tā vietā bangoja troksnis, kas atgādināja pārpildīta trako nama rēkoņu. Ērzeļu zviedzieni līdzinājās maniaku kliedzieniem, tikai šīs skaņas bija desmitreiz stiprākas. Tās .sajaucās ar pērkonīgu pakavu dimdoņu, ar zaru švīkstoņu un brīkšķiem, ar mežonīgu sprauslā- šanu un zobu klabināšanu, ar dobjiem būkšķiem, kas rodas, kājām atsitoties pret sāniem un gūžām, ar spīta un sāpju brēcieniem, kas visi kopā veidoja griezīgu skaņu kombināciju un lika zemei drebēt kā pirms izlēkšanas no orbītas.
Tas liecināja par drausmīgu cīņu starp savvaļas ērzeļiem, kas vēl nebija redzami, bet jau tuvojās.
Kad Moriss deva zīmi jāt, raibais bars parādījās spraugā starp divām saaudzēm. Vienā mirklī tas piepildīja eju un neapturami kā lavīna izlauzās līdzenumā.
Cilvēks nekad nav redzējis lieliskāku skatu par savvaļas ērzeļu kavalkādi, kas drasē pa prēriju, it īpaši laikā, kad tie savā trakumā gatavi cits citu iznīcināt. Skats ir vairāk kā lielisks — tas ir briesmīgs, pārāk briesmīgs, lai to vērotu vīrietis, kur nu vēl bikla sieviete. Jo vairāk, ja vērotājs nav paslēpies un līdz ar to ir apdraudēts.
Tādā situācijā patlaban bija bērā un lāsumainā mustanga jātnieki. Moriss zināja to no pieredzes, Luīza nekļūdīgi secināja no redzētā.