— Šurp! — iesaucās Moriss un iecirta zirgam sānos piešus,
dodamies uz bara aizmuguri. — Ak dievs, tie tomēr pamanījuši mūs! Ātrāk, ātrāk! Mis Poindekstere, neaizmirstiet, ka jūs glābjat savu dzīvību!
Vārdi bija lieki. Ērzeļu izturēšanās lika secināt, ka lāsumainā mustanga un tā jātnieces vienīgais glābiņš ir ātrums.
Izskrējuši atklātā vietā un ieraudzījuši jātniekus, savvaļas ērzeļi piepeši bija mitējušies plosīties un, it kā paklausot piedzīvojuša barveža pavēlei, nostājušies vienā līnijā gatavi uzbrukumam.
Brīdi dzīvnieku vispārējais naids likās aizmirsts, it kā būtu jāatvaira parasts ienaidnieks vai jānovērš parastas briesmas.
Klusuma brīdi varēja izskaidrot ar pārsteigumu, taču, lai nu kā, bēgļiem tas bija izdevīgi. Divdesmit sekundēs apmetuši līkumu, viņi atradās ienaidniekam aiz muguras un varēja domāt par glābšanos.
Briesmas tomēr vēl nebija garām, jo ērzeļi, uzminējuši bēgļu
nodomu, spēji apsviedās un, apņēmīgi krākdami un sprauslādami, auļoja viņiem pakaļ.
Ar šo brīdi sākās izmisīga skriešanās sacensība starp zirgiem bez jātniekiem un zirgiem ar jātniekiem.
Laiku pa laikam Moriss paraudzījās atpakaļ, un, kaut gan attālums, ko viņiem bija izdevies iegūt sākumā, neruka, Moriss joprojām izskatījās noraizējies.
Būtu viņš viens, viņš pasmietos par saviem vajātājiem. Viņš zināja, ka bērais — pats izbijis prēriju iemītnieks — pārspēta jebkuru savu ciltsbrāli. Bažas viesa ķēve. Tā skrēja lēnāk nekā jebkad agrāk, it kā negribētu izbēgt, kā dzīvnieks, kas to vien gudro, kā tikt prom no mājām.
— Ko tas varētu nozīmēt? — murmināja mustangu mednieks, pieturēdams zirgu, lai jātu blakām savai ceļabiedrei. — Ja pagadīsies kāds šķērslis, mēs esam pagalam. Dārga ir katra sekunde.
— Viņi taču nepanāks mūs, vai ne?
— Pagaidām vēl ne. Par nelaimi, priekšā ir šķērslis. Redzēsim,.
kā mēs tiksim tam pāri. Es zinu, ka esat laba jātniece un varat lēkt augstu. Bet jūsu zirgs? Par ķēvi es neesmu drošs. Jūs to pazīstat labāk. Vai tā var pārlēkt…
— Pāri kam, ser?
— Tūliņ redzēsiet. Tā vieta drīz būs klāt.
Tā viņi sarunājās, auļodami viens otram blakām un veikdami gandrīz jūdzi minūtē.
Kā Moriss bija pareģojis, drīz viņi atdūrās pret šķērsli — kaut ko līdzīgu upes gultnei, piecpadsmit pēdu platu un tikpat dziļu gravu, kas aizstiepās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedza skatiens.
Nogriezties sāņus, vienalga, vai pa labi vai pa kreisi, nozīmētu sagādāt vajātājiem iespēju aizsteigties priekšā, bet to nedrīkstēja pieļaut. Bezdibenis bija jāpārvar, citādi viņiem no ērzeļiem neizbēgt. Lēcienam vajadzēja būt vismaz piecpadsmit pēdas tālam. Moriss zināja, ka bērais to veiks, nebija jau pirmā reize. Bet ķēve?
— Vai jūsu mustangs tiks pāri? — Moriss norūpējies jautāja, piejādams pie gravas malas.
— Galvoju, ka tiks, — pārliecināta atbildēja Luīza. J
— Bet vai jūs galvojat, ka noturēsieties tai mugurā?
— Ha-ha-ha! — nicinoši iesmējās kreoliete. — Kā nu īrs tā var jautāt! Jūsu tautiete noteikti ņemtu ļaunā tādu runāšanu. Pat es, purvainās Luiziānas iedzimtā, neuzskatu, ka tā būtu sevišķi galanta. Vai es noturēšoties tai mugurā! Es noturēšos vienmēr, lai ķēve nes mani kurp nesdama.
— Bet, mis Poindekstere, — nedroši turpināja Moriss, joprojām šaubīdamies par lāsumainā mustanga spējām, — ja nu tas nepārlec? Ja jums ir kaut kripatiņa šaubu, vai labāk nebūtu to pamest? Es zinu, ka mans zirgs nogādās otrā pusē mūs abus, pie tam tas ir pilnīgi droši. Ja upurēsim mustangu, ļoti iespējams, ka mēs tiksim vaļā no tālākas vajāšanas. Savvaļas ērzeļi…
— Pamest Lunu! Pamest, lai to saplosa gabalos! Nē, nē, mister Džerald. Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu. Mēs mēģināsim pārvarēt bezdibeni. Nu, manu mīluli! Tas ir cilvēks, kas tevi vajāja, sagūstīja un pieveica. Parādi viņam, ka, vajadzības spiesta, tu spēj izbēgt kā draugiem, tā ienaidniekiem. Parādi viņam vienu no saviem labākajiem lēcieniem. Lido!
Drosmīgā kreoliete mierīgi tuvojās gravai, un mustangs tiešām parādīja vienu no saviem labākajiem lēcieniem.
Vērojot notiekošo, mustangu mednieku pārņēma trejādas jūtas. Pirmās bija vienkāršs pārsteigums, otras — apbrīna. Trešās nebija tik viegli definējamas. Tām pamatā bija Lulzas vārdi: «Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu.»
«Kāpēc?» viņš prātoja, iecirzdams bērajam sānos piešus.
Lai cik veiksmīgi bija izdevies šķērsot gravu, bēgļi vēl nejutās pilnīgā drošībā. Grava nevarēja būt šķērslis savvaļas ērzeļiem. Moriss lūkojās atpakaļ ar neslēptām bažām.
Briesmas bija kļuvušas vēl lielākas. Lai cik ilgi, viņi tomēr bija aizkavējušies un zaudējuši laiku. Vajātāji bija tuvāk nekā jebkad! Tie nekavēsies ne mirkli un būs pāri gravai vienā stie- pienā.
Un tad, kas notiks tad?
To mustangu mednieks vaicāja pats sev. Viņš nobālēja, jo atbilde bija satriecoša.
Pārlēcis pāri gravai, Moriss auļoja tālāk līdzās otram bēglim. Tomēr viņš pamazām atpalika. Šķita, ka viņu vai nu moka neziņa, vai kavē kāds pusgatavs lēmums.
Piepeši Moriss apstādināja zirgu un pagriezās, it kā būtu nolēmis jāt atpakaļ.
— Mis Poindekstere, — viņš uzrunāja meiteni, — jājiet tālāk viena.
— Kāpēc, ser? — Luīza jautāja, strauji apstādinādama mustangu.
— Ja turēsimies kopā, ērzeļi mūs panāks. Kaut kas ir jādara, lai aizkavētu šos mežonīgos radījumus. Vēl ir iespēja. Tikai bez jautājumiem! Vēl desmit sekundes, un viss būs pagalam. Parau- gieties uz priekšu. Vai redzat spīguļojam ūdeni? Tas ir dīķis. Jājiet tieši uz .turieni. Jūs nonāksiet starp diviem žogiem. Pie dīķa tie saiet kopā. Jūs ieraudzīsiet ar kārtīm aizkrautu robu. Ja es nepagūšu, jājiet iekšā, nokāpiet no zirga un aizsprostojiet caurumu ar kārtīm.