— Bet jūs, ser? Vai jums nedraud briesmas?
— Par mani neuztraucieties. Es sevišķi neriskēju. Tas taču ir mustangs . .. Bet tagad — uz priekšu! Neizlaidiet no acīm dīķi. Lai tasjioder jums par bāku. Neaizmirstiet aiztaisīt caurumu. Ātrāk! Ātrāk!
Meitene svārstījās, kā negribēdama šķirties no cilvēka, kas, glābdams viņu, varbūt riskēja ar savu dzīvību.
Par laimi, viņa nepiederēja pie tām gļēvajām meitenēm, kas grūtā brīdī pazaudē galvu un noslīcina savu glābēju. Viņa ticēja sava padomdevēja spēkiem, ticēja, ka viņš zina, ko dara, un, paskubinājusi ķēvi, auļoja tieši uz dīķi.
Vienlaikus arī Moriss pierāva pavadu un jāja uz pretējo pusi — uz to vietu, kur viņi bija pārlēkuši pāri gravai.
Moriss izvilka 110 seglu somas lieliskāko ieroci, kāds jebkad pacelts pret prērijas iemītnieku, vienalga,"uzbrūkot vai aizstāvoties, pret indiāņiem, bizoņiem vai lāčiem. Tas bija pulkveža Kolta sešpatronu magazīnas revolveris. Nevis kaut kāds lēts Dīna Adamsa un citu firmu atdarinājums, bet īsts «muskatriekstu zemes»[20] ražojums ar zīmi «Hartfords» uz stobra pakaļējās daļas.
«Viņi lēks pāri tai pašā šaurajā vietā, kur mēs,» sprieda Moriss, skatīdamies uz ērzeļiem, kas vēl aizvien atradās otrpus gravas. «Ja man izdosies noguldīt kaut vienu no tiem, tas var atturēt pārējos no lēkšanas vai vismaz novilcināt lēkšanu. Mustangs pa to laiku paspēs aizbēgt. Liels bēris skrien pa priekšu. Tas lēks pirmais. Tā, tagad var šaut.»
Nosprakstēja šāviens. Vislielākais no ērzeļiem nogāzās zemē, ar savu ķermeni aizsprostojot ceļu.
Vairāki mustangi, kas drāzās aiz tā, tūlīt apstājās, bet. pēc tam arī visi pārējie.
Mustangu mednieks nevilcinājās. Izmantojot apjukumu, ko bija izraisījis ērzeļu barveža kritiens, viņš vairs nešāva, bet pagriezās uz rietumiem un auļoja pakaļ lāsumainajam mustangam uz tālumā spīguļojošā dīķa pusi.
Vai nu barveža bojā eja bija atņēmusi drosmi, vai arī tā līķis bija aizšķērsojis ceļu vienīgajā vietā, kur bija iespējams tikt pāri gravai, bet ērzeļi izbeidza vajāšanu.
Moriss atrada Luīžu dīķmalā aiz žoga. Viņa bija izpildījusi visus norādījumus, izņemot vienu, — aiztaisīt ciet caurumu. Ieeja bija vaļā, kārtis mētājās zemē. Luīza joprojām sēdēja seglos un bija tā uztraukusies, ka neprata izteikt savu dziļo pateicību.
Briesmas bija garām.
XVII NODAĻA
MUSTANGU LAMATAS
Tagad, kad vairs nedraudēja briesmas, jaunā kreoliete ziņkāri skatījās apkārt. Viņa ieraudzīja nelielu ezeriņu — Teksasā to sauc par dīķi — ar savvaļas zirgu izdangātiem krastiem. Acīmredzot te
tiem bija iemīļota dzeršanas vieta. Ezeru iejoza augsts vabu žogs, kura abi gali kā izplesti spārni ietiecās prērijā, veidojot piltuvei līdzīgu gaiteni uz lamatām.
— Kas tas? — jautāja meitene, rādīdama uz žogu.
— Mustangu lamatas, — Moriss atbildēja.
— Mustangu lamatas?
— Ierīce savvaļas zirgu ķeršanai. Tie klaiņo starp spārniem, kas, kā redzat, aiziet tālu līdzenumā. Tos vilina ūdens vai arī dzen šurp mustangu mednieku bars. Tā tie iekļūst lamatās. Kad dzīvnieki ir iekšā, vairs nav grūti dabūt tos rokā. Tos itin viegli noķer ar laso.
— Nabadziņi! Vai tās ir jūsu lamatas? Jūs taču esat mustangu mednieks. Jūs mums tā teicāt?-
— Jā, es esmu mustangu mednieks, taču es nemedīju tā. Es labprātāk medīju viens un reti kad tiekos ar savas profesijas ļaudīm. Tādēļ arī es nevaru lietot šo ierīci, kurai vajadzīgi vismaz savi divdesmit dzinēji. Mans ierocis, ja vien to tā var nosaukt, ir laso.
— Jūs rīkojaties ar to ārkārtīgi izveicīgi. Esmu par to dzir-* dējusi, un man pašai arī bija izdevība redzēt.
— Jūs esat ļoti laipna, taču maldāties. Šajās prērijās ir dzimuši laso metēji — meksikāņi. To, kas jums ir šķitis māksla, viņi nosauktu par tīru neveiklību.
— Vai jūsu pieticība, mister Džerald, neliek novērtēt jūsu sāncenšus par augstu? Es esmu dzirdējusi tieši pretējo.
— No kā? '
— No jusu drauga mistera Zebulona Stampa.
— Ha-ha! Vecais Zebs ir vāja autoritāte laso jautājumos.
— Man gribētos iemācīties mest laso, — teica jaunā kreoliete. — Saka gan, ka tas neesot sieviešu darbs. Un kas par to, ja tas sagādā prieku?
— Neesot sieviešu darbs! Vai tas nav tāds pats sports kā šaušana ar loku vai slidošana? Es pazīstu meiteni, kas to lieliski pieprot.
— Viņa ir amerikāniete?
— Nē, meksikāniete un dzīvo pie Riograndes. Dažreiz viņa atbrauc uz Leonu — tur dzīvo viņas radi.
— Viņa ir jauna?
— Jā. Manuprāt, jūsu gados, mis Poindekstere.
— Gara?
— Mazāka par jums.
— Bet droši vien skaistāka? Esmu dzirdējusi, ka meksikāņu sievietes esot daudz skaistākas par mums, amerikānietēm.
— Man šķiet, ka kreolietes nepieder pie šīs kategorijas, — diplomātiski atbildēja Moriss.
— Interesanti, vai es varētu apgūt šo mākslu? — jaunā kreoliete Jautāja, it kā nebūtu dzirdējusi komplimentu. — Vai neesmu tam par vecu? Man stāstīja, ka meksikāņi pierodot pie tā jau no bērna kājas. Tāpēc laikam viņi arī ir tik brīnum izveicīgi.
— Nē, vēl nav par vēlu, — iedrošinoši atbildēja Moriss. — Gadu vai divus gadus jāpavingrinās, un jūs būsiet lietpratīga laso metēja. Es, piemēram, nodarbojos ar to trīs gadus un…
Viņš aprāvās, baidīdamies izlikties par lielībnieku.
— Un tagad esat visizveicīgākais laso metējs visā Teksasā? — nobeidza sarunu biedre, uzminējusi līdz galam neizteikto domu.