— Nē, nē, — smiedamies protestēja Moriss. — Zebs Stamps alojas, jo spriež par manu māku, par paraugu ņemdams pats savējo.
«Vai tā ir atturība?» prātoja kreoliete. «Bet varbūt šis cilvēks mani izsmej. Nē, tas nevar būt, citādi es sajukšu prātā.»
— Jums droši vien gribas atgriezties pie draugiem, — teica Moriss, ievērojis meitenē tādu kā izklaidību. — Jūsu tēvs būs uztraucies, ka jūs tik ilgi pazūdat. Jūsu brālis, jūsu brālēns…
— Jā, jums taisnība, — meitene skubīgi atbildēja tonī, kurā bija jaušams tāds kā aizvainojums, kā nožēla. — Man tas nebija ienācis prātā. Paldies, ser, ka atgādinājāt manus pienākumus. Jāsim atpakaļ!
Viņa uzlēca zirgā, pievilka pavadu un nošķindināja plānos piešus. To visu viņa darīja negribīgi, it kā mīļuprāt vēl būtu
uzkavējusies mustangu lamatās.
— Cik skaisti! — sajūsma iesaucās kreoliete, nevilšus apturēdama zirgu.
— Jums te patīk, mis Poindekstere?
— Patīk? Vēl vairāk, ser. Es redzu savā priekšā visu, kas dabā skaists, -— zaļu zāli, kokus, puķes, visu, ko cilvēks audzē ar tādām pūlēm. Un tomēr nav cilvēka spēkos radīt kaut ko līdzīgu. Šī glezna neprasās papildināma, tik pilnīga tā ir.
— Te trūkst māju.
— Mājas visu sabojātu. Es gribu ainavu bez mājām, šīfera, skursteņiem un kārniņiem, kas traucē uztvert koku kontūras. Šo koku paēnā man gribētos dzīvot, šo koku paēnā man gribētos…
Luīzai bija uz mēles vārds «mīlēt», bet viņa attapās un apmainīja'to ar pavisam citu vārdu — «mirt».
No jaunā īra puses bija nežēlīgi neatzīties, ka meitene izsaka viņa paša jūtas, ka šie vārdi ir viņa jūtu atbalss.
Mustangu mednieka atbilde izskanēja aprauti un sausi:
— Baidos, mis, ka jums drīz vien apniktu tāda dzīve — bez pajumtes, bez sabiedrības, bez …
— Bet jums, ser? Kā tad jums tā nav apnikusi? Ja man nav samelots — jūsu draugam misteram Stampam es ticu —, jūs tā dzīvojat nu jau vairākus gadus. Tā ir?
— Pilnīgi pareizi. Es arī nejūtu citu aicinājumu.
— Kaut es varētu teikt to pašu! Es apskaužu jūs un esmu pārliecināta, ka man nekad neapniktu dzīvot šajā skaistajā vietā.
— Vienai? Bez draugiem? Pat bez jumta virs galvas?
— To es neesmu teikusi. Bet jūs neesat pastāstījis man, kā jūs dzīvojat. Vai jums ir mājas?
— Mans miteklis nav pelnījis tik daiļskanīgu apzīmējumu, — smiedamies atbildēja mustangu mednieks. — Tā drīzāk ir būdiņa, pie tam viena no visneizskatīgākajām šajā novadā.
— Kur tā atrodas? Varbūt mēs šodien bijām netālu no tās?
— Netālu no šejienes, jūdzi, ne vairāk. Vai redzat rietumos koku galotnes? Tās pasargā manu būdu no saules un vētras.
— Ak tā? Kā man gribētos paskatīties uz to! īsta būda, jūs sakāt?
— Kad es jums saku.
— Stāv savrup?
— Es nezinu nevienu mītni desmit jūdžu attālumā.
— Kokos? Gleznaina?
— Kā kuram liekas.
— Man gribētos paskatīties uz to un pateikt savu vērtējumu. Tikai jūdzi no šejienes, jūs sakāt?
— Jūdze turp, jūdze atpakaļ, kopā divas.
— Tas nekas. Ar divdesmit minūtēm mums pietiks.
— Vai tas nebūs pārāk liels pārbaudījums jūsu tuvinieku pacietībai?
— Varbūt jūs gribat teikt — jūsu viesmīlībai? Piedodiet, mister Džerald, — meitene turpināja, un pār viņas seju aizslīdēja skumju ēna, — to es neiedomājos. Varbūt jūs nedzīvojat viens? Vai jūsu būdiņā dzīvo vēl kāds?
, — O, jā. Man ir draugs, ar kuru es turos kopā …
Ena kļuva vēl tumšāka.
Mustangu mednieks nebija beidzis runāt, kad viņa klausītāja domās jau skatīja Morisa drauga tēlu: meitene viņas vecumā, varbūt ar stiprāku noslieci uz tuklumu, āda bronzas brūnumā, ieslīpas mandeļveida acis, vaigi sārti, zobi baltāki par pērlēm, mati garāki par Kastro asti, ap kaklu, rokām un kājām krelles un sprādzes, skaisti izšūti īsi svārciņi, mazajās kājiņās mokasini, ap kājām bārkstaini stulpiņi. Tāda izskatījās mustangu mednieka draudzene, kuru bija uzbūrusi Luīzas Poindeksteres iztēle.
— Jūsu draugam varbūt nepatiks viesi, īpaši sveši?
— Gluži-otrādi — apmeklētāji viņam vienmēr sagādā prieku, vienalga, sveši vai pazīstami. Manam audžu brālim patīk grozīties sabiedrībā, bet tagad viņam, nabadziņam, reti ar kādu iznāk tikties.
— Jūsu audžu brālim?
— Jā, Felimam O'Nīlam. Viņš arī ir īrs, no Smaragda Salas[21], Galvejas grāfistes. Tikai viņš varbūt runā ar vēl briesmīgāku akcentu nekā es.
— Ar īru akcentu? Man gribētos paklausīties, kā runā īsts galvejietis. Esot interesanti. Vai tas taisnība, mister Džerald?
— Tā kā es pats esmu galvejietis, man grūti par to spriest, bet, ja jūs būtu ar mieru pusstundu izmantot Felima viesmīlību, jūs, bez šaubām, varētu spriest par to pati.
— Esmu sajūsmā. Tas būs kaut kas jauns. Lai tētis un pārējie pagaida. Tur dāmu tāpat pietiek, bet vīrieši lai papūlas uzmeklēt mūsu pēdas. Tas būs ne sliktāk par zirgu medībām. Es labprāt izmantošu jūsu viesmīlību, ser.
— Baidos, ka neko sevišķu piedāvāt jums nevarēšu. Felims vairākas dienas bija palicis viens, un, tā kā viņš nav nekāds mednieks, pieliekamais droši vien ir tukšs kā izslaucīts. Labi, ka patapāt iekost pirms bēgšanas.
Ne jau Felima pieliekamais vai vēlēšanās dzirdēt viņa izrunu bija likuši Luīzai Poindeksterei mainīt virzienu. Tā nebija ari ziņkāre aplūkot mustangu mednieka būdiņu: meiteni vadīja
daudz stiprākas jūtas, kurām viņa nespēja pretoties.
* *
*
Luīza apmeklēja vientuļo būdiņu Alamo, pabija zem tās jumta, ar šķietamu interesi aplūkoja tās trūcīgo iedzīvi un, patīkami pārsteigta, ieraudzīja grāmatas, papīru un citas lietas, kas raksturoja būdiņas saimnieku kā kulturālu cilvēku. Ar manāmu interesi viņa klausījās Felima pļāpāšanā, nogaršoja visu, ko viņš piedāvāja, izņemot galvejieša iemīļoto dzērienu, un beidzot bezgala iepriecināta aizjāja.