Taču viņas jūsmīgajam noskaņojumam nebija lemts ilgs mūžs, jauno iespaidu izraisītais satraukums norima. Jādama pa puķēm nokaisīto prēriju, Luīza sāka pārcilāt atmiņā iespaidus. Un tad uzradās doma, kas aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem.
Vai Luīžu mocīja pašpārmetums, ka viņa likusi tēvam, brālim un draugiem tik ilgi gaidīt un raizēties par viņas drošību? Varbūt viņa juta, ka izturējusies tā, kā sievietei nepieklātos?
Nē, tādas domas Luīžu nemocīja. Garastāvokli aptumšoja pavisam citas, daudz sāpīgākas atmiņas. Visu dienu, ceļā no forta, tiekoties iežogojumā, bēgot no ērzeļiem, kad Moriss Džeralds bija viņas aizstāvis, atpūšoties pie ezeriņa, jājot atpakaļ pa prēriju, zem viņa paša jumta — īsi sakot, visur viņas ceļabiedrs bija izturējies pieklājīgi, bija uzvedies kā džentlmenis!
XVIII NODAĻA
GREIZSIRDĪBA MIN UZ PAPĒŽIEM
No četrdesmit jātniekiem, kas bija metušies glābt Luīžu, tikai dažiem pietika izturības sekot ilgāk. Izlaiduši no acīm zirgu baru, mustangu un mustangu mednieku, viņi sāka zaudēt cits citu un drīz klimta, izkaisīti pa prēriju pa vienam, pa diviem vai grupās pa trim un četriem. Vairums no viņiem, neprazdami orientēties, drīz
pazaudēja manadas pēdas. Viņi nomaldījās uz citām pēdām, kuras varbūt agrāk bija atstājusi tā pati manada.
Dragūni, kurus vadīja jauns virsnieciņš — zaļknābis no Vest- pointas —, ar saviem padotajiem jāja tieši pa tādu atzarojumu.
Meklēšana notika paugurainā prērijā, kurā pārvidiem auga krūmi. Tie drīz jo drīz paslēpa meklētāju grupas citu no citas, un pēc divdesmit minūtēm putns no sava lidojuma augstumiem varēja redzēt gandrīz pussimt jātnieku, kas katrs, cik jaudas, steidzās uz savu debess pusi.
Tikai viens ieturēja pareizu virzienu — jātnieks spēcīgā kas- taņbrūnā zirgā, kas gan neizcēlās ar eleganci, toties bija izturīgs un ātrs. Zilais armijas piegriezuma apģērbs un zilā cepure lieci* nāja, ka šis cilvēks nav nekas cits kā atvaļinātais brīvprātīgo kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns. Viņš vadīja zirgu pa pareizajām pēdām, skubinādams gan ar pātagu, gan ar piešiem. Viņu pašu dzina uz priekšu doma, asa kā pieši.
Kā izbadējies suns Kolhauns pielieca galvu, iznākumā cerēdams ieraudzīt pēdas, kas atalgotu viņa pūles.
Kapteinis jau neskaidri apjauta, kāds būs iznākums, bet nejaušs skatiens uz revolveru makstīm, no kurām laukā rēgojās spali, atklāja, ka viņš perina ļaunu nodomu.
Kolhauns, tāpat kā citi, bija nomaldījies. Taču salīdzinājumā ar citiem viņam bija viena priekšrocība — viņš vadījās pēc divām agrāk redzētām pakavu sliedēm. Vienu, lielāko, viņš atcerējās sevišķi labi. Šīs pēdas viņš bija redzējis iespiestas pārog- ļotajā zemes virskārtā izdegušajā prērijā. Paklausot instinktam, viņš bija paturējis tās prātā un tagad atcerējās.
Pa šīm pēdām ci-devant[22] kapteinis nonāca līdz krūmiem un izjāja klajumā, kur tik negaidīti bija apstājies lāsumainais mus-, tangs. Nokļūt līdz šejienei viņam nebija nācies grūti. Tagad viņš atradās strupceļā. Starp savvaļas ķēvju pēdām vēl varēja izšķirt pakavu nospiedumus, taču tālāk zirgi vairs nebija auļojuši. Tātad tie bija apstājušies un stāvējuši viens otram blakām.
Kurp tālāk? Starp manadas pēdām vairs nemanīja pakavu nospiedumus, nekur. Zeme viscaur bija cieta un oļaina. Auļojošs zirgs būtu izsvaidījis oļus, tomēr zeme izskatījās neskarta.
Tātad šajā vietā lāsumainais mustangs un bērais bija izšķīrušies. Pārdesmit jardus tie bija nogājuši soļos un tad aulekšiem drāzušies uz mustangu lamatām.
Nepacietīgais meklētājs bija apjucis. Viņš izpētīja savvaļas ķēvju pēdas krustām šķērsām, bet neparko nevarēja izdibināt, uz kuru pusi devies katrs zirgs.
Sev par lielu brīnumu, Kolhauns ieraudzīja jāšus tuvojamies kādu cilvēku. Milzīgais stāvs raupjā apģērbā uz visnožēlojamākā zirga, kāds vien atrodams simts jūdžu plašā apkaimē, nebija nekāds svešinieks. Kasijs Kolhauns pazina Zebulonu Stampu, un Zebs Stamps pazina Kasiju Kolhaunu jau sen pirms ierašanās Teksasā.
— Vai jūs neesat matījis jauno lēdiju, mister Kolhūn? — piejājis tuvāk, neparasti moži jautāja mednieks. — Nē, neesat, — viņš turpināja, paskatījies uz Kolhaunu un izdarījis attiecīgu secinājumu. — Lai velns par stenderi! Sazin, kur tā ķēve viņu aiznesusi! Tādu jātnieci kā viņa! Nu, nekas, sevišķas briesmas, viņai nedraud. Mustangu mednieks droši vien noķers ķēvi ar laso un darīs galu tās niķiem. Kāpēc jūs te stāvat?
— Nevaru saprast, uz kuru pusi viņi aizjājuši. Spriežot pēc pēdām, viņi te apstājušies, bet es neredzu, kurp pēdas ved tālāk.
— Uhu, jums taisnība, mister Kasij. Te viņi ir stāvējuši, pie tam cieši blakus. Tālāk viņi nav jājuši pa savvaļas ķēvju pēdām. Tas ir kā āmen baznīcā. Bet uz kurieni tad viņi aizjājuši?
Zebs Stamps uzmanīgi palūkojās lejup, it kā gaidītu atbildi nevis no Kasija Kolhauna, bet no zemes.
— Es nekur nevaru uziet viņu pēdas, — teica kapteinis.
— Ak tā? Es gan varu. Paraugieties šurp. Vai jūs neredzat piemītu zāli?
— Nē.
— Te nu bija! Ieskatieties vērīgi. Liels pakavs, bet blakus; mazāks. Viņi aizjājuši uz to pusi, tātad nav dzinušies pakaļ savvaļas ķēvēm tālāk par šo vietu. Mēģināsim pasekot?