— Tieši tā. Un vai tagad, kad jūs to zināt, jums būtu grūti jāt atpakaļ pa ķēvju pēdām? Tā jūs nonāksiet pie furgona, kur atradīsiet savu māsīcu mis Peintdeksteri kopā ar draugiem dzeram to spranču dziru, ko sauc par šampiņieti. Ceru, ka mononga- helietis vēl nebūs cauri, kad atgriezīšos. To gan gribētos iebaudīt.
Kolhauns vairs nevilcinājās. Ieraudzījis pazīstamo koku, viņš iecirta savam bērim sānos piešus un auļoja prom, atstādams veco Zebu dīrājam iekāroto ādu.
— Ak jēziņ! — iesaucās mednieks, pacēlis galvu un redzēdams Kolhaunu aizjājam ar tādu nepieklājīgu skubu. — Nav jābūt sevišķi gudram, lai uzminētu, kur šis tā drāž kā apsvilis. Skaidrs kā diena, ka viņam greizsirdība min uz papēžiem.
Iespējams, ka tā arī būtu bijis, ja Kolhauns tik labi nepazītu Luīzas Poindeksteres raksturu. Bet, kopš bērnu dienām zinot, ka meitene cienī pilnīgu neatkarību un nepazīst nekādus šķēršļus, viņš nedeva ne pušplēsta graša par viņas smalko audzināšanu. Citām sievietēm tā kalpotu par barjeru ja ne pret nevienlīdzīgām laulībām, tad pret pārsteidzīgu rīcību, taču Kasija Kolhauna samaitātā iztēle nepiešķīra šim apstāklim ne mazāko nozīmi.
Skaizdamies par neizdevušos dienu, kas viņam šķita sevišķi nelabvēlīga, Kolhauns steidzās atpakaļ uz piknika vietu. Tornim līdzīgais koks uzveda viņu uz manadas pēdām, un tad jau vairs nebija jābaidās nomaldīties. Vajadzēja tikai turēties vecajās pēdās.
Kolhauns trenca nogurušo zirgu bez žēlastības. Viņu tirdīja skaudras domas, kas jau vairāk nekā stundu bija viņa vienīgās ceļabiedres. Domu skaudrumu vēl stiprāk lika izjust prērijas klusums.
Kolhauns kaut cik nomierinājās, ieraugot divus jātniekus, kas devās uz to pašu pusi, kur viņš. Kaut gan viņš redzēja tos no mugurpuses un viņus šķīra prāvs atstatums, nebija šaubu, kas tie tādi. Šie cilvēki bija viņa sāpīgo pārdzīvojumu vaininieki.
Tāpat kā Kolhauns, viņi jāja atpakaļ pa savvaļas ķēvju pēdām, tik cieši blakām viens otram, ka segli gandrīz saskārās. Abi acīmredzot bija aizrāvušies interesantā sarunā, tā ka nemanīja tuvojamies vientuļo jātnieku.
Viņi jāja mērenos rikšos, kā redzams, pretēji Kolhaunam pārāk nesteigdamies pievienoties sabiedrībai.
Abu tuvība, pozas, nevērība pret apkārtni, gliemeža gaita — tas viss saasināja Kolhauna aizdomas un sadzina viņam galvā asinis.
Pieauļot klāt un rupji izjaukt šo divvientulību — tāda bija bruņnieciskā dienvidnieka pirmā doma. Paklausot tai, viņš vēlreiz piespieda savu nomocīto zirgu pielikt soli.
Pēc dažām minūtēm Kolhauns tomēr sāka jāt lēnāk, it kā būtu grozījis savu lēmumu. Jātnieki vēl nedzirdēja Kolhauna zirga pakavu dipoņu, kaut gan viņš atradās tikai divsimt jardus aiz tiem. Viņš dzirdēja māsīcas sidrabaino balsi, kas bija dzirdama visvairāk. Cik saistošai vajadzēja būt sarunai, ja jātnieki nemanīja viņa tuvošanos!
Kaut izdotos noklausīties, par ko viņi tērzē!
Te bija šim nolūkam visnepiemērotākā vieta. Un vai no tā kas iznāktu?
Sarunas biedri bija tā aizrāvušies, ka Kolhaunam noklausīšanās tomēr šķita iespējama. Zāle bija mīksta kā samts. Zirgs gāja pilnīgi bez trokšņa.
Pakavi slīdēja pār zāli, paceļoties labi ja collu virs zemes, tā ka viņš tuvojās ātri un klusi, tik ātri, ka pēc dažām sekundēm bija pavisam tuvu klāt lāsumainajam mustangam un Morisa bērajam.
Kolhauns pielāgojās abu jātnieku solim un, paliecies uz priekšu, alkatīgi klausījās. Viņa izskats liecināja, ka viņš gatavs uzbrukt tiem ar nekrietniem pārmetumiem vai arī, ja būtu vajadzīgs, ar nazi un revolveri.
Ja abi jātnieki bija kurli pret savu apkārtni, tad viņu zirgi nebija tik aizņemti. Kolhauna nogurušais bēris smagi lika soļus. Bēris un lāsumainais mustangs sasmailēja ausis, nopurināja galvas un iezviedzās.
Kolhauns bija atklāts.
— A, brālēns Kašs! — Luīza iesaucās drīzāk aizkaitināta nekā pārsteigta. — Tu te? Kur ir tēvs, Henrijs un pārējie?
— Kāpēc tu to jautā, Lū? Tu, jādomā, zini ne sliktāk par mani.
— Kā, vai tad tu neesi atjājis mums pretī? Tavs zirgs ir vienās putās. Tas izskatās tā, it kā tu būtu noauļojis tādu pašu gabalu kā mēs.
— Tā arī ir. Jau pašā sākumā es džinos tev pakaļ, cerēdams tev palīdzēt.
— Tiešām? Es nezināju, ka tu jāj aiz mums. Paldies, brālēn. Es nule pateicos šim laipnajam džentlmenim, kas arī jāja man pakaļ un izglāba mani un Lunu no ļoti lielām nepatikšanām, es pat teiktu — no bojā ejas. Zini, mūs vajāja bars savvaļas ērzeļu, un mums vārda tiešā nozīmē vajadzēja bēgt, lai glābtu savas dzīvības.
— To es zinu.
— Tātad tu redzēji pakaļdzīšanos?
— Nē. Es uzzināju par to pēc pēdām.
— Pēc pēdām! Un tu prati noteikt to pēc pēdām?
— Jā, pateicoties Zeba Stampa paskaidrojumiem.
— O, tu biji kopā ar viņu? Bet cik… cik tālu jūs mums izsekojāt?
— Līdz gravai. Zebs teica, ka jūs esot pārlēkuši tai pāri. Vai tā bija?
— Luna pārlēca.
— Kopā ar tevi?
— Kā gan citādi! Kas tas par jautājumu, Kaš! Kur tad lai es būtu bijusi? Ieķērusies tai astē? Ha-ha-ha! Vai tu ari pārlēci? —
Luīza apjautājās, piepeši mainījusi toni. — Vai tu jāji vēl tālāk pa mūsu pēdām?
— Nē, Lū. No gravas taisnā ceļā devos šurp, domādams, ka tu būsi atgriezusies agrāk. Tā es arī satiku jūs.
Šķita, ka meitene ir apmierināta ar atbildi.
— Priecājos, ka esam satikušies. Mēs jājām lēni. Luna ir bezgala nogurusi. Nabadzīte! Nezinu, kā mēs tiksim atpakaļ līdz Leonai.
Kopš tikšanās brīža mustangu mednieks nebija bildis ne pušplēsta vārda. Lai cik patīkama būtu bijusi domu apmaiņa ar jauno kreolieti, viņš bija to pārtraucis bez acīm redzamas nožēlas un tagad klusēdams jāja pa priekšu, it kā atkal uzņēmies pavadoņa lomu.