Un tomēr kapteinis nenovērsa no viņa s^vu stingo skatienu, kurā reizumis uzzibsnīja velnišķa uguntiņa, redzot, ka Luīza jūsmīgi lūkojas uz to pašu pusi.
Trīs jātnieku ilgais ceļojums varēja novest pie traģiskām beigām. Tomēr šāds fināls pagāja secen, jo parādījās piknika dalībnieki, kas ielenca un vienā balsī apsveica bēgli, izkliedējot visas pārējās domas.
XIX N O D A Ļ A
VISKIJS AR ŪDENI
VI etālu no Indžas forta nodibinātajā mazajā pilsētiņā «viesnīca» bija visievērojamākā ēka. Tā tas ir jebkurā Teksasas pilsētā, vienalga, vai tā ir jauna vai radusies pirms četrdesmit gadiem. Izņēmumi ir nedaudzas spāņu un meksikāņu izcelsmes pilsētas, kur pār citām ēkām paceļas cietoksnis un sieviešu klosteris, bet arī šīs pagātnes relikvijas lielāko tiesu ir pārvērstas par krodziņiem.
Kaut gan Indžas forta krogs bija vislielākā celtne pilsētā, sevišķi cēla un iespaidīga tā neizskatījās. Tās āriene nepārstāvēja nekādu arhitektūras stilu. Tā bija burta T veidā celta koka ēka. Spārnu, kas veidoja burta vertikālo daļu, aizņēma ēdamistabas un guļamistabas, bet augšējā daļa bija liela telpa, kur varēja dzert, smēķēt un pat spļaut uz grīdas. Šo telpu sauca par bāru jeb bufeti.
Durvju priekšā ozolā, kas pārdesmit pēdu augstumā bija apzāģēts, karājās pazīstamā vietējā varoņa ģenerāļa Zaharija Tei- lora[23] attēls. Nebija nekādas vajadzības lasīt uzrakstu zem tā, lai uzzinātu, kā sauc viesnīcu. Zem tāda portreta nevarēja būt rakstīts nekas cits kā «Uz ātru roku».
Šim nosaukumam bija sava pieskaņa. Ja ārpusē nebija nekā pievilcīga, tad iekšā, īpaši bārā, jūs sagaidīja piparmētru degvīns, augļu dzēriens, ruma un džina vai vēl kāds cits maisījums, ko labi pazīst pudeles brāļi viņpus Misisipi, protams, ja vien jums ir pietiekami biezs maks.
Ja esat ceļojis pa Amerikas dienvidu vai dienvidrietumu štatiem, nav vērts sīki aprakstīt bāru. Tad nekas nevar izdzēst no jūsu atmiņas viesnīcas bāru vai krodziņu, kurā jums bijusi tā nelaime iekulties. Gar telpas malu stiepjas lete, aiz tās pie sienas plaukti ar rindās nostatītām karafēm un pudelēm; dzērieniem tajās nav pieticis ar visām varavīksnes krāsām — tiem bijuši vajadzīgi arī visdažādākie šo krāsu sajaukumi; starp leti un plauktiem stāv vai sāniski staigā elegants puisis, ko sauc par bārmeni — nesauciet viņu par krodzinieku, citādi dabūsiet ar pudeli pa zobiem —, elegants jauns puisis zilā kokvilnas blūzē vai baltos audekla svārkos, vai arī kreklā ar dievs zina kad kro- kotām mežģīnēm. Šis cilvēks, gatavodams dzeramo, var lūkoties jums tieši acīs un runāt par dienas jaunākajiem notikumiem, kamēr ledus, vīns un ūdens, līstot no vienas glāzes otrā, pārvēršas par oreolu, kas apvij viņa sasmaržoto galvu. Jūs, kas esat braukājis pa Amerikas dienvidu štatiem, protams, neesat viņu aizmirsis?
Ja esat aizmirsis, mani vārdi atsauks atmiņā visu — bāru ar pārzini, ar plauktiem un krāsainajām karafēm, leti, ar baltām smiltīm nokaisīto grīdu, uz kuras redz cigāru galus un brūnus spļaudekļus, piparmētru smaržu, citronu mizas, pa kurām čāpo parastās melnās mušas, gaļas mušas un sāpīgi dzeļošais moskīts. Tam visam spilgti jāatdzīvojas jūsu atmiņā.
Kaut gan «Uz ātru roku» bija daudz kopīga ar citām Teksasas viesnīcām, tai bija dažas īpatnības. Tās īpašnieks bija nevis apsviedīgs jenkijs,c bet vācietis, kuru visur uzskata par labāko produktu piegādātāju. Viņam piederēja pašam savs bārs, tādēļ jūs apkalpoja nevis elegants jauns cilvēks ar kruzuļotu kreklu un sasmaržotu frizūru, bet gan mierīgs vācietis, kas, par spīti kārdinājumam, izskatījās tik atturīgs, it kā savu mūžu nebūtu nobaudījis gardos dzērienus, kurus viņš pasniedza saviem apmeklētājiem. Dzimteni viņš bija atstājis kā Oberdofers, bet teksasieši bija iesaukuši viņu par veco Daferu.
Viesnīcas «Uz ātru roku» bāram piemita vēl viena īpatnība, ja tikai tā pelnījusi šādu apzīmējumu. Kā jau minēts, ēka bija celta burta T veidā. Bārs atradās burta augšējā daļā. Gar vienu sienu stiepās lete, bet abos galos bija durvis, kas vērās uz topošās pilsētas laukumu.
Šādam iekārtojumam vajadzēja veicināt gaisa cirkulāciju, kas bija sevišķi svarīgi te, kur termometrs pusgadu rādīja deviņdesmit grādus ēnā.
Viesnīcas Teksasā, tāpat kā visā Amerikā, bija vienlaikus biržas un klubi. Pat Atlantijas piekrastes lielākajās pilsētās klubi nav nepieciešami. Viesnīcu mērenās cenas, lieliskās virtuves un ērtības kavē šo iestādījumu izplatīšanos. Šī piezīme vēl aizvien ir spēkā attiecībā uz dienvidu un dienvidrietumu štatu pilsētām, kur bāri ir galvenās sapulču un satikšanās vietas.
Arī sabiedrība tajos ir raibāka. Lepnais plantators, degunu nesaraucis — viņš nemaz neiedrošinās to darīt —, cilā glāzi tajā pašā telpā, kur «nabaga baltie salašņas», kas nereti ir tikpat lepni kā viņš.
Te nav zemnieku; vismazāk to ir štatā, kuru sauc par Tek- sasu, tādēļ viesnīcas «Uz ātru roku» bārā bieži pārstāvētas visas šķiras un profesijas, kas sastopamas kolonijā.
Droši vien kopš pastāvēšanas sākuma vecā Dafera krodziņā nebija redzēts tik kupls skaits apmeklētāju, kā tajā vakarā, kad Indžas fortā atgriezās zirgu mednieki.
Bezmaz visi ekskursijas dalībnieki, izņemot dāmas, uzskatīja, ka vakaru nepieciešams pavadīt bārā. Holandiešu pulkstenis, kas tikšķēja starp krāsainajām karafēm, rādīja vienpadsmit, kad bārs sanāca pilns ar forta virsniekiem, tuvumā dzīvojošajiem planta- toriem, armijas sagādniekiem, uzņēmējiem, avantūristiem un dažnedažādiem dīvaiņiem. Katrs devās tieši pie letes, pasūtīja savu iemīļoto dzērienu un atkal pievienojās pārējiem.