Viena grupa sevišķi piesaistīja uzmanību. Tajā bija astoņi vai desmit cilvēki, puse no tiem formas tērpos. Trīs virsniekus lasītājs jau pazīst: kājnieku kapteini un divus leitnantus — dragūnu Henkoku un strēlnieku Krosmenu. Šajā grupā bija vēl kāds vecāks virsnieks, pēc uzplečiem spriežot, majors, tātad forta komandants.
Šie cilvēki sarunājās kā līdzīgi, sarunas tēma bija aizvadītās dienas notikumi.
— Sakiet, lūdzu, major, — jautāja Henkoks, — vai jūs zināt, kur bija aizjājusi meitene?
— Kā lai es to zinātu? —- uzrunātais atteica. — Pajautājiet viņas brālēnam misteram Kasijam Kolhaunam.
— Mēs jautājām, bet nekā prātīga neuzzinājām. Skaidrs, ka viņš zina ne vairāk par mums. Viņš saticis tos atceļā un netālu no tās vietas, kur mēs bijām apmetušies. Viņi bija projām ļoti ilgi un, spriežot pēc sasvīdušajiem zirgiem, bija jājuši kaut kur tālu. Pa to laiku viņi varēja aizjāt līdz Riograndei un vēl tālāk.
— Vai ievērojāt, kāds izskatījās Kolhauns, kad viņš atgriezās? — jautāja kājnieku kapteinis. — Viņš bija drūms kā mākonis, laikam kaut kas nospieda sirdi.
— Viņš tiešām izskatījās nelaimīgs, — atbildēja majors.
— Bet jūs, kapteini Slomen, taču nesaistāt to ar …
— Greizsirdību? Nekā cita nevar būt.
— Uz mustangu mednieku Morisu? Neiespējami! Katrā ziņā maz ticams.
— Kāpēc ne, major?
— Manu dārgo Slomen, Luīza Poindekstere ir lēdija, bet Moriss Džeralds…
— Varbūt arī džentlmenis, jo mēs taču nekā par viņu nezinām. •
— Phe! — nicīgi izsaucās Krosmens. — Zirgu tirgotājs! Majoram taisnība — tas ir neticami, neiespējami.
— Džentlmeņi, — teica kājnieku virsnieks, zīmīgi nošūpojis galvu, — jūs nepazīstat Luīžu Poindeksteri tik labi kā es. Ekscentriska jauna sieviete, lai neteiktu vairāk. Jums pašiem bija izdevība par to pārliecināties.
— Turpiniet, turpiniet, Slomen, — zobgalīgi ieteicās majors.
— Baidos, ka jūs grasāties patrīt mēli. Varbūt jūs pats neesat vienaldzīgs pret mis Poindeksteri, lai gan tēlojat sieviešu ienaidnieku? Es varētu saprast, ja jūs būtu greizsirdīgs uz laipno Hen- koku vai Krosmenu, bet uz vienkāršu mustangu mednieku…
— Viņš ir īrs, major, un, ja viņš ir tas, par ko es viņu turu …
— Lai viņš būtu kas būdams, — majors pārtrauca, pametis acis uz durvju pusi, — viņš ir klāt, lai pats atbildētu. Un, tā kā viņš ir atklāts cilvēks, jūs varat uzzināt no viņa it visu, kas jūs interesē.
— Diez vai jūs to darīsiet, — nomurmināja Slomens, kad Henkoks un vēl daži pagriezās pret ienākušo, lai darītu, kā majors bija teicis.
Klusēdams piegājis pie letes, mustangu mednieks ieņēma brīvo vietu.
— Glāzi viskija ar ūdeni, lūdzu, — viņš pieklājīgi uzrunāja bāra saimnieku.
— Viskiju ar ūdeni? — tas nelaipni atsaucās. — Jūs vēlaties viskiju ar ūdeni? Tas maksā divus penijus glāzē.
— Es neprasīju, cik tas maksā, — atbildēja mustangu mednieks. — Es lūdzu, lai jūs man iedodat glāzi viskija ar ūdeni. Vai jums tas ir?
— Ir jau, ir, — asā toņa nobiedēts, pasteidzās atbildēt vācietis. — Cik uziet, viskija ar ūdeni ir, cik uziet. Lūdzu.
Kamēr bāra saimnieks lēja viskiju, Moriss laipni sasveicinājās ar virsniekiem. Lielāko daļu no tiem viņš pazina, jo viņu ar fortu saistīja darījumi.
Virsniekiem jau bija mēles gala majora ierosinātais jautājums, kad bārā ienāca vēl kāds cilvēks, un viņi nolēma nogaidīt.
Ienācējs bija Kasijs Kolhauns. Viņa klātbūtnē laikam nebūtu visai ērti cilāt šo jautājumu.
Ar parasto iedomīgo izteiksmi tuvodamies armijas vīru un civilo grupai, Kolhauns sveicināja, kā pieņemts tādos gadījumos, kad kopā aizvadīta diena un kad cilvēks bijis prom pavisam īsu laiciņu. Ja Kolhauns arī nebija pilnā, tad nenoliedzami jautrā prātā gan. Acis dīvaini spīdēja, seju klāja nedabisks bālums, cepure bija nošļaupta uz vienas auss, pār pieri krita izspūrušas matu šķipsnas.
— Ei, džentlmeņi! — viņš uzsauca virsniekiem, pieiedams pie letes. — Lai tā būda rūc, un lai vecais Donnerveters nesaka, ka viņš mūsu dēļ veltīgi tērē gaismu. Dzersim visi! Kā jūs domājat?
— Lai notiek, lai notiek! — atbildēja vairākas balsis.
— Un jūs, major?
— Ar lielāko prieku, kapteini Kolhaun.
Visi uzrunātie piegāja pie letes un pasūtīja to, ko šajā brīdī visvairāk kāroja. Tika pasūtīts tik daudz šķirņu, cik cilvēku bija šajā kompānijā. Kolhauns pieprasīja heresu un tūlīt pat piebilda:
— Un piesperiet klāt viskiju.
— Jūs prasījāt keresu un viskiju, mister Kolhūn? — jautāja vācietis, iztapīgi noliecies pār leti.
— Kā tad, tu, stulbais vācieti! Vai es teicu, vai neteicu «heress»?
Vietas pie letes bija aizņemtas līdz pēdējai. Vai nu nejauši vai tīšām, bet Kolhauns, ieņēmis malējo vietu, atradās blakām Morisam Džeraldam, kas stāvēja viens, mierīgi sūca viskiju ar ūdeni un kūpināja nupat aizdedzināto cigāru. Abi stāvēja ar muguru viens pret otru un it kā nelikās redzam viens otru.
— Tostu! — ierēcās Kolhauns, paņemdams glāzi no letes.
— Lai notiek! — atsaucās vairākas balsis.
— Lai dzīvo Amerika amerikāņiem, un lai iznīkst visi ārzemju klaidoņi, it īpaši nolādētie īri!
Norunājis savu tostu, Kolhauns pastreipuļoja atpakaļ un uzgrūdās virsū mustangu medniekam, kas cēla pie lūpām glāzi. Viskijs izšļakstījās un nolija mustangu medniekam uz krekla.
Vai tā bija nejaušība? Neviens ne mirkli nešaubījās, ka tā nav. Savienojumā ar tādu jūtu izpausmi šo rīcību varēja iztulkot tikai kā iepriekš pārdomātu aizskārumu.
Visi klātesošie gaidīja, ka apvainotais tūlīt metīsies virsū apvainotājam. Viņi bija vīlušies un pat pārsteigti par mustangu mednieka izturēšanos. Daži iedomājās, ka viņš laidīs apvainojumu pār galvu.