— Ja viņš klusēs, — Henkoks čukstēja ausī Slomenam, — viņš kūleniski jāizmet no šejienes.
— Neuztraucies par to, — pusbalsī atbildēja kājnieku virsnieks. — Nebūs tā, kā tu domā. Tu zini, ka man nepatīk derēt, bet es varu saderēt uz savu mēnešalgu, ka mustangu mednieks viņam pamatīgi sados. Es nešaubos arī, ka misteram Kasijam Kolhaunam tas būs ciets rieksts, kaut gan šobrīd Džeraldam, šķiet, vairāk rūp skaistais krekls nekā apvainojums. Ir gan viņš dīvains kukainis!
Kamēr viņi sačukstējās, Moriss nesatricināmā mierā stāvēja pie letes.
Nolicis glāzi, viņš izvilka zīda mutautu un ņēmās tīrīt nolieto kreklu.
Viņa kustībās bija apbrīnojams miers, ko diezin vai varēja uzskatīt par mīkstčaulības izpausmi, un tie, kas bija šaubījušies par Morisu, nomanīja, ka kaut kam ir jānotiek. Klusēdami viņi gaidīja, kas būs tālāk.
Ilgi nebija jāgaida. Viss notiekošais, ieskaitot sačukstēšanos, vilkās ne vairāk kā divdesmit sekundes.
— Es esmu īrs, — teica mustangu mednieks, iebāzdams mutautu kabatā.
Atbilde šķita gaužām vienkārša un mazliet nosebojusies, tomēr neviens nešaubījās par tās nozīmi. Tas bija nepārprotams izaicinājums. Atbildes īsums uzsvēra apvainotā nopietno apņēmību.
— Jūs? — nicinoši jautāja Kolhauns, pagriezdamies un izplez- dams rokas. — Jūs? — viņš turpināja, ar skatienu nomērīdams mustangu mednieku no galvas līdz kājām. — Jūs esat īrs? Mans dievs, es to nekad nebūtu domājis, ser! Spriežot pēc jūsu apģērba un izšuvumiem uz krekla, es uzskatītu jūs par meksikāni.
— Es nevaru saprast, kāda jums daļa par manu apģērbu,, mister Kolhaun. Bet, tā kā jūs apšļakstījāt manu kreklu ar viskiju, tad es atļaušos tādā pašā veidā sabojāt jūsu iestīvināto kreklu.
To teikdams, mustangu mednieks paņēma savu glāzi un, iekams bijušais kapteinis patapa novērsties vai pavirzīties sānis, iešļāca viņam sejā neizdzerto viskiju. Par lielu iepriecinājumu vairumam klātesošo, Kolhauns sāka neganti kāsēt un šķaudīt.
Piekrišanas murdoņa drīz noklusa. Šajos apstākļos nevienam netikās vērt vaļā muti, tāpēc valdīja kapa klusums. Visi saprata, ka strīds ir nopietns. Tam vajadzēja beigties ar divkauju. Nekāds spēks nevarēja to novērst.
XX NODAĻA
BĪSTAMS STĀVOKLIS
saņēmis viskija šalti, Kolhauns satvēra un izrāva no maksts revolveri. Viņš tikai gaidīja, lai acis kļūst tīras un viņš varētu uzbrukt savam ienaidniekam.
Mustangu mednieks, to paredzot, izvilka tādu pašu ieroci un stāvēja, gatavs uz šāvienu atbildēt ar šāvienu.
Bailīgākie apmeklētāji, cits citu grūstīdami, jau bēga laukā pa durvīm. Daži palika vienkārši aiz apjukuma, vēl daži — apzināti, ar saltu apņēmību vai arī saprātīgas piesardzības vadīti — lai nedabūtu lodi mugurā.
Atkal uz pāris sekundēm iestājās klusums, kad varētu dzirdēt adatu nokrītam uz grīdas. Tā bija parastā starpspēle starp lēmumu un rīcību, laika sprīdis, kad prāts savu ir paveicis un jāsāk darboties ķermenim.
Iespējams, ja pretinieki būtu citi, šis laika sprīdis būtu īsāks. Divi mazāk rūdīti cilvēki būtu šāvuši uzreiz, bez garas domāšanas. Bet šie vīri nebija no tādiem. Abi bija redzējuši «ielu cīņas», pat piedalījušies tajās un zināja, cik bīstami ir netrāpīt.
Katrs gribēja būt drošs par iznākumu. Tieši tas paildzināja bezdarbību.
Tiem, kas stāvēja ārpusē un pat neuzdrošinājās pabāzt degunu durvju spraugā, šī vilcināšanās bija gandrīz vai mokoša. Revolveru sprakšķi, kurus viņi gaidīja atskanam kuru katru brīdi, sagādātu viņiem atvieglojumu. Tāpēc viņi jutās gandrīz vīlušies, izdzirdot kopā ar nedaudzajiem iekšā palikušā majora skaļo, autoritatīvo balsi.
— Mierā! — viņš nokomandēja kā cilvēks, kas radis, ka viņam paklausa, izraudams zobenu un atšķirdams ar to pretiniekus. — Es jums abiem pavēlu nešaut. Nolaidiet ieročus, citādi es atņemšu to pirmajam, kas pieskarsies gailim. Mierā, kad es jums saku!
— Kāpēc? — iekliedzās Kolhauns, piesarcis nevaldāmās dusmās. — Kāpēc, major Ringvud? Pēc tāda apvainojuma un vēl no tāda nelieša …
— Sācējs bijāt jūs, kapteini Kolhaun.
— Nu un tad? Es neesmu no tiem, kas atstās to nesodītu, Nost no ceļa, major! Uz jums šis strīds neattiecas, un jums nav tiesību iejaukties.
— Ak tā? Ha-ha! Slomen! Henkok! Krosmen! Vai jūs dzirdat? Man neesot tiesību iejaukties! Paklausieties, atvaļinātais kapteini mister Kasij Kolhaun, neaizmirstiet, kur jūs atrodaties. Neiedomājieties, ka esat Misisipi štatā, starp saviem «bruņiniekiem», kas mizo vergus. Te, ser, ir kara forts, te pastāv kara likumi, un jūsu padevīgajam kalpam ir uzticēts komandēt šo fortu. Tādēļ es pavēlu jums atbāzt revolveri atpakaļ tur, no kurienes jūs to izvilkāt. Pie tam uz karstām pēdām, citādi es jūs nosūtīšu uz virssardzi kā vienkāršu'kareivi.
— Ejiet nu! — ņirdzīgi atteica misisipietis. — Par kādu skaistu zemi jūs gribat pārvērst Teksasu! Tātad, lai cik smagi apvainots būtu cilvēks, viņam nav tiesību duelēties bez jūsu atļaujas, major Ringvud? Un vai šis likums attiecas uz visu zemi?
— Nebūt ne, — atbildēja majors. — Es nekad neesmu licis šķēršļus godīgam strīda atrisinājumam. Neviens neliegs jums un jūsu pretiniekam nogalināt vienam otru, ja tas jums patīk. Tikai ne tagad. Jums jāsaprot, mister Kolhaun, ka jūsu divkauja apdraud citus cilvēkus, kas tajā nemaz nav ieinteresēti. Man ne prātā nenāk ļaut sevi caururbt lodei, kas domāta kādam citam. Pagaidiet, kamēr mēs atkāpsimies drošā attālumā, un tad gāziet vaļā pēc sirds patikas. Nu, ser, vai tagad jūs esat apmierināts?
Ja majora vietā būtu parasts cilvēks, diezin vai viņa rīkojumu kāds būtu uzklausījis. Bet viņš bija oficiāla persona, forta komandants, cienījama vecuma cilvēks, kas piedevām vēl prata lieliski rīkoties ar ieroci un neļautu nevienam noniecināt viņa autoritāti.