Выбрать главу

Pūlis laukumā dzirdēja trokšņu jūkli, ievēroja klusuma brīžus, bet lāgā nesaprata, ko tas nozīmē. Vienīgi revolveru šāvieni lie­cināja, ka divkauja rit pilnā sparā. Noskanēja vienpadsmitais šāviens, un visi, elpu aizturējuši, gaidīja divpadsmito.

Tā vietā viņi izdzirdēja cilvēka balsi. Runāja mustangu med­nieks.

—    Mans revolveris ir pie jūsu deniņiem. Man ir atlikusi viena patrona. Lūdziet piedošanu vai arī jūs mirsiet!

Tagad ļaudis saprata, ka cīņa tuvojas noslēgumam. Daži dros­mīgākie, paskatījušies pa logu, ieraudzīja neparastu ainu. Abi vīrieši gulēja uz grīdas asiņainās drēbēs, smagi ievainoti. Baltās smiltis ap viņiem bija sarkanas no asinīm un līkumiem izvagotas, sāncenšiem rāpojot tuvāk, lai raidītu izšķīrēju šāvienu. Viens nO viņiem, samta biksēs ar šķēlumiem un ar sarkanu kaklautu, no­liecies pār otru un pielicis tam pie deniņiem revolveri, draudēja izdzēst tam dzīvību.

Tāda aina pavērās skatītājiem, kad caurvējš bija izklīdinājis bārā biezos dūmus.

Tad atskanēja otra balss, Kolhauna balss. Tajā nebija vairs ne miņas no bramanības. Kolhauns gaudulīgi čukstēja:

—    Pietiek … Nolaidiet revolveri… Es lūdzu piedošanu …

XXII NODAĻA

MĪKLAINĀ DĀVANA

Teksasā divkauja nav nekāds brī­nums. Pēc trim dienām parasti to vairs nepiemin, bet pēc nedēļas neatceras, ja nu vienīgi paši div­kaujas dalībnieki vai arī to tuvākie draugi un radi.

Tā ir pat tad, kad ķildnieki ir populāri un sabiedrībā augstu stāvoši cilvēki. Ja divkaujas dalībnieki ir vienkārši ļaudis vai, kā bieži gadās, svešinieki, notikums jau otrā dienā ir nodots aiz­mirstībai un to atceras tikai pats cīnītājs — biežāk viens nekā abi — un varbūt vēl kāds nelaimīgs skatītājs, kas nepelnīti saņē­mis lodi vai dūrienu ar nazi.

Ne vienu reizi vien esmu bijis aculiecinieks «ielu cīņām», kas notikušas tieši uz bruģa un padarījušas par saviem upuriem dažus bezrūpīgi garām ejošus pilsoņus. Neesmu dzirdējis, ka šā­dos gadījumos būtu piespriests sods vai piedzīti zaudējumi. Šā­dus notikumus pieskaita pie «negadījumiem».

Kaut gan Kasijs Kolhauns un Moriss Džeralds kolonijā bija

samērā maz pazīstami — pēdējais paretam bija redzēts fortā —, viņu divkauja izraisīja neparastu ievērību un par to spriedelēja veselas deviņas dienas. Kolhaunu pazina kā nelabojamu kausli, Džeraldu — kā vienkāršu un godīgu puisi, tādēļ viņu divkauja sevišķi dūrās acīs. Par šo cilvēku cildināmajām un peļamajām īpašībām tika spriedelēts vairākas dienas pēci divkaujas un nekur citur ar tādu aizrautību kā notikuma vietā — viesnīcas bārā, kur viņi bija izlējuši viens otra asinis.

Uzvarētājs bija iemantojis slavu un draugus. Tikai nedaudzi atbalstīja viņa pretinieku". Tomēr tādus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo īsā laikā pēc Kolhauna ierašanās ne viens vien krogusbrālis bija izbaudījis viņa nekaunību.

Daudzi uzskatīja, ka jaunā īra uzvara ir nākusi par svētību, un gandrīz visi bija apmierināti ar iznākumu.

Kā bijušais kapteinis pārcieš sakāvi, to neviens nezināja. Bārā viņš vairs nerādījās, un visi saprata, kāda iemesla dēļ. Vai­nīgas bija nevis bēdas, bet gulta, pie kuras viņu bija piekaluši ievainojumi. Pienācīgi neārstēti, tie varēja iedzīt Kolhaunu kapā.

Tā paša iemesla dēļ no mājām nedrīkstēja izkustēties Moriss. Viņa ievainojumi bažas gan neradīja, tomēr viņam bija nepiecie­šams pagulēt vecā Dafera viesnīcas mazajā un skopi mēbelētajā istabelē, kur pat uzvarētāja lauri nepasargāja viņu no nevērīgas izturēšanās.

Zaudējis daudz asiņu, Moriss pēc uzvaras bija paģībis. Viņu nekur nedrīkstēja vest. Guļot kailajā būcenī, viņš būtu varējis apskaust savu izšķērdīgi aprūpēto sāncensi. Par laimi, kopā ar viņu bija Felims, citādi viņam klātos pavisam plāni.

—    Svētais Patrik! Tā tak ir nejēdzība! — puslīdz pats ar sevi runāja uzticamais kalps. — Kauns pār visu ģīmi iestūķēt džentlmeni tādā alā kā šī, kas šaura kā cūkas aizgalds. Tādu džentlmeni kā jūs, mister Moris! Un kas tas par ēdienu un dzē­rienu? Cūka savu šņukuru neliktu tādam klāt. Un ko jūs domā­jat, ko tas vecais Dafers tur lejā vēl muldēja?

—    Man nav ne mazākās nojausmas, dārgo Felim, un es arī negribu zināt, ko misters Oberdofers tur lejā runājis. Bet, ja tu vēlies, lai viņš nedzirdētu, ko tu runā te augšā, tad mazliet pie­klusini balsi. Neaizmirsti, draudziņ, ka te ir nevis sienas, bet plāni dēlīši ar apmetumu.

—    Rauj velns visas sienas! Lai velns tās sadedzina, ja viņam patīk. Ja jums ir viens pīpis, ko par jums runā, tad man viens pīpis, ka mani dzird. Briesmīgāk spīdzināt mūs tas vācietis vairs nevar. Un tomēr, mister Moris, es jums izstāstīšu.

—    Labi, stāsti. Ko tad viņš teica?

—    Rau, ko. Es dzirdēju — viņš teica kādam apmeklētājam—r ka piespiedīšot jūs samaksāt ne vien par istabu, galdu un maz­gāšanu, bet arī par visām tonakt saplēstajām pudelēm, spoguļiem un citām mantām.

—    Mani piespiedīs samaksāt?

—    Jā, jūs, mister Moris. Bet no tā jeņķa viņš neņemšot ne penija. Tas ir velns zina kas! Un neviens cits, izņemot zemisku vācieti, nav spējīgs izgudrot kaut ko tādu. Ja kādam vispār ir jāmaksā, tad lai maksā tas, kas ievārīja putru, nevis Balibalahas Džeraldu atvase.

—    Vai tu nedzirdēji, kādēļ viņš grib piespiest mani maksāt?

—    Dzirdēju, saimniek, kā nu ne. Tas blēdis teica, ka jūs esot kā putniņš viņam rokā un viņš nelaidīšot jūs vaļā, iekams viss nebūšot samaksāts.