— Viņš redzēs, ka ir drusku kļūdījies. Labāk būtu, ja viņš savu rēķinu uzrādītu tam putniņam, kas slēpjas krūmos. Esmu ar mieru atlīdzināt pusi no nodarītajiem zaudējumiem, bet ne vairāk. Ja iznāk runa, vari to viņam pateikt. Patiesību sakot, Felim, es nezinu, kā ar to pašu tikšu galā. Jādomā, ka tur ir sadauzīts diezgan daudz. Man palicis prātā, ka, mums cīnoties, tur pamatīgi šķindēja. Ja nemaldos, saplīsa spogulis vai pulkstenis, vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Lielais spogulis, saimniek, un pulkstenis. Tas maksājot divsimt dolāru. Es neticu, ka tas maksā pat pusi no šīs naudas.
— Pat ja tā, es netikšu cauri. Baidos, Felim, ka tev būs jābrauc uz Alamo un jāatgādā uz šejieni šis tas no mūsu mantām. Lai izkultos no šīs ķezas, man vajadzēs upurēt savus piešus, sudraba kausu un varbūt arī šauteni.
— Nerunājiet tā, saimniek. Kā mēs dzīvosim, ja pārdosim šauteni?
— Gan iztiksim, draudziņ. Ēdīsim zirga gaļu, un laso mums palīdzēs.
— Droši vien mūsu ēdiens nebūs draņķīgāks par to, ko mums ceļ galdā sasodītais vecais Dafers. Man allažiņ sāp vēders, kad es to ieēdu.
Šajā brīdī bez klauvēšanas atvērās durvis. Ienāca slampīga apteksne, kuras dzimumu pēc ārējām pazīmēm bija grūti noteikt. Garajā cīpslainajā rokā viņa nesa pītu grozu.
— Ko tu gribi, Ģertrūde? — jautāja Felims, kas likās pazīstam šo sievieti.
— Kāds džentlmenis sūta jums šo.
— Džentlmenis? Kāds džentlmenis, Ģertrūde?
— Nezinu, mein Herr, agrāk nekad nebiju viņu redzējusi kolonijā.
— Sūta džentlmenis? Kurš tas varēja būt? Paskaties, Felim, kas tur ir.
Felims pacēla groza vāku. Tur viņš atrada pāris pudeles, acīmredzot ar vīnu un zālēm, pīrādziņus, saldumus un gaļu. Ne vēstules, pat ne zīmītes nebija, bet glītais un kārtīgais iesaiņojums liecināja, ka sūtījumu gatavojušas sievietes rokas.
Moriss pārcilāja un aplūkoja groza saturu, pēc Felima domām, lai noteiktu, cik tas vērts. Taču viņš neatrada ne raksta galiņa.
Augstsirdīgā dāvana, kas nāca īstajā laikā, lika noprast, ka sūtītājs ir turīgs cilvēks. Bet kurš tas varēja būt?
Tā prātojot, Moriss atcerējās cilvēku, kuru nekādi nespēja saistīt ar nepazīstamo labdari. Vai tā tiešām būtu Luīza Poindekstere?
Kaut gan tāds pieņēmums šķita neiespējams, Moriss domāja, ka tā tas ir, un viņa sirdi pildīja slepens prieks.
Risinot domu tālāk, tā likās vēl nepieņemamāka; Morisa ticība sašķobījās, un tās vietā palika vāja cerība.
— To sūta kāds džentlmenis, — atkārtoja Felims. — Viņa teica, ka džentlmenis. Var redzēt, ka lāga dvēsele. Kā jūs, saimniek, domājat, kas tas tāds varētu būt?
— Nevaru iedomāties. Iespējams, ka kāds no forta virsniekiem, kaut gan diez vai kādam būtu ienācis prātā parūpēties par mani.
— Ne arī tas jums ir vajadzīgs. Virsnieks tas nav bijis. Ne virsnieks, ne vispār vīrietis salicis to visu grozā.
— Pēc kā tu spried?
— Pēc kā es spriežu? Un to jautājat jūs! Vai tad te nesmaržo pēc sievietes rokām? Paraugiet, kā viss ietīts papīrā. Vīrietis tā nemūžam nesaliktu. To darījusi sieviete, pie tarri, es par to galvoju, īsta lēdija.
— Blēņas, Felim! Es nepazīstu nevienu sievieti, kas varētu izrādīt man tādu uzmanību.
— Nav tiesa. Es zinu, kas to būtu varējis izdarīt. Un, ja viņa to nebūtu darījusi, tā būtu melna nepateicība'pēc tā, ko jūs esat darījis viņas labā. Vai tad jūs neizglābāt viņai dzīvību tajā jezgā?
— Par ko tu runā?
— Neizliecieties nu par nezinīti, saimniek. Es, protams, runāju par to skaistuli, kas atjāja uz jūsu būdu ar lāsumaino ķēvi, par kuru jūs neņēmāt ne dolāru. Ja tā nav viņa, kas atsūtījusi šo grozu, tad Felims O'Nīls ir lielākais muļķis, kāds jebkad piedzimis Balibalahā. Ko šī zilace teiktu, ja zinātu, kādās briesmās jūs atrodaties?
— Briesmas? Tās jau ir pāri. Ārsts teica, ka pēc nedēļas es drīkstot celties. Bet neskumsti par to.
— Nē, saimniek, es tikai tā runāšanas pēc. Es nedomāju par briesmām. Jūs tīri labi zināt, par ko es domāju. Skaistās acis jūs varbūt ievainojušas smagāk nekā svina lodes. Viņa arī būs atsūtījusi to visu.
— Tu esi galīgi sapinies, Felim. Sūtījums nāk no forta. Bet lai no kā tas būtu, mums nav iemesla taisīt ar to garas ceremonijas. Ņemsim un nogaršosim!
Kaut gan viss, kas bija nācis no pagraba un virtuves, sagādāja slimajam acīm Tedzamu baudu, ēdot un dzerot Morisa domas nodarbināja cilvēks, kuram viņš bija pateicību parādā par šo dāvanu.
Vai tiešām tā būtu jaunā kreoliete — viņa niknākā ienaidnieka māsīca un iecerētā?
Tas likās neiespējami.
Bet kas cits?
Mustangu mednieks būtu ar mieru atdot zirgu, atdot veselu
ganāmpulku, ja droši zinātu, ka to darījusi Luīza Poindekstere.
• •
Dienas ritēja, bet noslēpums palika neatklāts.
Drīz slimnieku vēlreiz iepriecināja tāda pati dāvana — grozs ar jaunām pudelēm un svaigiem kārumiem.
Atkal tika iztaujāta kalpone bavāriete, taču bez panākumiem. Grozu nodevis džentlmenis, tas pats džentlmenis, kas iepriekšējo reizi. Viņa varēja piebilst tikai to, ka džentlmenis bijis ļoti schwarz ar spīdīgu cepuri galvā un ka tas piejājis pie krodziņa uz mūļa.
Morisu ne visai apmierināja šis nezināmā devēja apraksts, kaut gan viņš nevienam savas domas neuzticēja, pat Felimam ne.
Pēc divām dienām, saņēmuši trešo grozu, kuru bija nodevis tas pats melnais džentlmenis spīdīgajā cepurē, viņi atraisījās no saviem sapņiem.
Pārmaiņas nebija izskaidrojamas ar groza saturu — tas maz atšķīrās no pirmo divu satura. Tām bija sakars ar vēstuli, kas, lentītē piesieta, karājās pie groza roktura.
1 Melns. (Vācu vai.)