— Tā ir tikai Isidora, — nomurmināja Moriss, ieraudzīdams parakstu.
Tad viņš vienaldzīgi sāka lasīt spāņu valodā rakstīto vēstuli.
Dārgais senjor!
Veselu nedēļu es ciemojos pie tēvoča Silvio. Līdz manīm atklīda baumas par Jūsu slimību, kā arī par to, ka viesnīcā Jūs slikti apkalpo. Man gribējās Jums palīdzēt. Pieņemiet, lūdzu, šo mazo dāvaniņu kā pateicību par lielo pakalpojumu, ko Jūs man izdarījāt. Rakstu, sēžot zirgā, pirms došanās uz Riograndi.
Mans labdari, manas dzīvības un, kas sievietei ir vēl dārgāks, mana goda glābēj, ardievu, ardievu!
Isidora Kovarubio Deloslanosa.
— Paldies, paldies, mīļā Isidora! — čukstēja mustangu mednieks, salocīdams vēstuli un nevērīgi nomezdams to uz segas. — Vienmēr pateicīga, uzmanīga, laipna… Ja nebūtu Luīzas Poindeksteres, iespējams, ka es būtu iemīlējis tevi.
XXIII NODAĻA
ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS
Kolhaunu neviens tā nelutināja. Pat šajā grezni iekārtotajā istabā viņu grauza neapmierinātība, ka neviens par viņu nerūpējas. Šis iesīkstējušais egoists neticēja draudzībai un, kamēr vien bija piesaistīts pie gultas, baiļojoties, ka tā var kļūt par nāves gultu, izjuta, cik nožēlojams ir cilvēks, kura liktenis citiem ir pilnīgi vienaldzīgs.
Ja kāds arī pievērsa viņam uzmanību, tad tikai radniecīgo attiecību dēļ. Citādi nemaz nevarēja būt. Ar savu izturēšanos pret māsīcu un brālēnu viņš nebija izpelnījies cieņu. Viņa tēvocis, lepnais Vudlijs Poindeksters, izjuta pret viņu tādu kā ar apspiestām bailēm jauktu riebumu.
Tiesa, tādas jūtas vecajam plantatoram bija radušās nesen un izaugušas no īpašajām attiecībām starp tēvoci un viņa māsasdēlu. Kā jau minēts, Poindeksters bija Kolhauna parādnieks. Parāds bija sasniedzis tādus apmērus, ka Kolhauns bija Kasadelkorvo faktiskais īpašnieks un kuru katru brīdi varēja pasludināt sevi par tās saimnieku.
Apzinoties savu varu, pēdējā laikā viņš visiem spēkiem bija pūlējies iegūt ilgi mīlētās sievietes, savas māsīcas Luīzas, roku. Taču viņš saprata, ka uz meitenes piekrišanu nav ko cerēt, jo viņa neslēpa, ka Kolhauns viņai ir tukša vieta. Tāpēc viņš bija nolēmis panākt savu ar Luīzas tēva starpniecību.
Ņemot vērā šīs attiecības, nebija nekā pārsteidzoša, ka radi smagi slimajam kapteinim izrāda mazāk uzmanības, nekā tas varētu būt citos apstākļos.
Kamēr Kolhauna dzīvība karājās mata galā — kā tas tiešām bija —, viņš izturējās pret apkārtējiem pielaidīgāk. Taču ne ilgi. Atgūdams spēkus un piedevām sajuzdams kaunpilnās sakāves rūgtumu, viņš kļuva vēl nevaldāmāks.
Kolhaunam sagādāja neaprakstāmu prieku izrādīties par veiksmīgu dūres varoni un jebkuras kompānijas barvedi. Tagad viņa labā slava Teksasā bija aptraipīta, un šī apziņa kremta līdz sirds dziļumiem.
Iedomāties, ka kolonijas sieviešu un it īpaši dievinātās sievietes acīs viņš tagad ir sakauts vīrietis un var teikt par to paldies savam sāncensim mīlestībā, bija pāri viņa spēkiem. Šī apziņa mocītu pat parastu cilvēku. Kolhaunu tā sāpināja neizsakāmi.
Viņš nezināja, kā mazināt savas ciešanas. Tā kā izvairīties no negoda nebija izdevies, viņš cieši apņēmās atriebties. Un, kad par dzīvību vairs nevajadzēja baiļoties, Kolhauns apsvēra šo domu vispusīgi.
Mustangu medniekam Morisam jāmirst! Ja ne no viņa, Kolhauna, tad no kāda cita rokas, ja vien izdotos atrast šo citu. Te nebija grūti sameklēt sabiedroto. Plašajās Teksasas prērijās, tāpat kā Itālijas pilsētās, netrūkst pērkamu slepkavu. Ak vai, pasaulē nav tāda stūrīša, kur zelts nevadītu slepkavas dunci! Kolhaunam zelta bija papilnam, un lai nu kam, bet šim nolūkam viņš to nežēlotu.
Istabas vientulībā dziedēdams brūces, viņš kaldināja savus asiņainos plānus.
Kolhaunam nenāca ne prātā darīt to pašam. Pēc pēdējās neveiksmes viņš baidījās no līdzīga iznākuma atkārtošanās, pat ja izdotos pārsteigt sāncensi nesagatavotu. Viņš bija kļuvis pārāk gļēvs, lai spēlētu slepkavas lomu. Vajadzēja atrast kādu, kas nogalinātu mustangu mednieku viņa vietā. Bet kur lai to meklē?
Par nelaimi, Kolhauns atcerējās kādu cilvēku. Tas bija meksikānis, kas tobrīd uzturējās ciematā, tāpat kā Moriss, medīja mustangus, un ar kuru jaunais īrs vairījās draudzēties.
Šie savdabīgās profesijas cilvēki nav sevišķā cieņā. Pa lielākajai daļai tie ir meksikāņi vai indiāņu jaukteņi, reizēm, gan ne visai bieži, arī francūži vai amerikāņi. Parasti tie ir civilizētās pasaules padibenes, visbiežāk tās izstumtie, kuru aizvainotā pašcieņa rod glābiņu medību kaislībā un ar to saistītajās briesmās.
Kamēr šie cilvēki dzīvo kolonijās, ar saviem kautiņiem un plītēšanu viņi nereti ir īsta sērga apkārtējai sabiedrībai. Tikties ar viņiem prērijā nozīmē riskēt ar dzīvību. Teksasas vēsturē ne vienreiz vien aprakstīts, kā mustangu mednieki sabiedrojušies laupītāju bandās vai, pārģērbušies par indiāņiem, aptīrījuši prērijā ceļiniekus.
Vienu no tādiem vīriem ieģidās Kasijs Kolhauns. Viņš atcerējās redzējis to krodziņā, arī divkaujas vakarā. Šis vīrs bija palīdzējis ar nestuvēm aizgādāt viņu uz mājām, un no dažām kodīgām piezīmēm Kolhauns bija secinājis, ka meksikānis nav mustangu medniekam nekāds draugs. Vēlāk viņš uzzināja, ka meksikānis ir Morisa niknākais ienaidnieks.
Izvēlējies šo cilvēku, Kolhauns ataicināja meksikāni pie sevis, un abi bieži apspriedās, ieslēgušies istabā.
Nevienam tas nelikās aizdomīgi. Kolhauna apmeklētājs bija zirgu un ragulopu tirgotājs. Uz šā pamata viņiem varēja būt lietišķas attiecības. Tādā pārliecībā bija visi. Sākumā arī pats meksikānis, jo pirmajā viņu tikšanās reizē runa bija pavisam par ko citu. Lapsīgais misisipietis gluži labi saprata, ka nedrīkst uzreiz atklāt kārtis svešam cilvēkam. Tikai kad bija noslēgts un apslacīts izdevīgs darījums, Kolhauns manīgi izprašņāja viesi par viņa attiecībām ar mustangu mednieku Morisu.