Pirmajā sarunā kapteinis pārliecinājās, ka uz šo cilvēku var paļauties, ka viņš darīs visu, ko vajadzēs, pat nogalinās.
Meksikānis neslēpa savu svelošo naidu pret jauno mustangu mednieku. īsto iemeslu viņš gan neatklāja, taču Kolhauns nomanīja, ka iemesls ir tas pats, kas viņam un kas licis vīriešiem krustot šķēpus jau senajā Trojā — sieviete.
Helena šajā gadījumā bijusi kāda melnace, kas dzīvojusi pie Riograndes un pie kuras Moriss mēdzis iegriezties. Viņa devusi priekšroku Morisam, nevis savam tautietim.
Viņš nenosauca meitenes vārdu, un Kolhauns klusībā cerēja, ka meitene, kas parādījusi šim puisim garu degunu, palīdzēs pieveikt viņa sāncensi.
Slimības laikā Kolhauns un viņa līdzzinātājs tikās un apspriedās vairākkārt — iespējams, pietiekami daudz, lai pilnīgi izstrādātu rīcības plānu.
Vai nu tas bija vai nebija gatavs un kādi bija velnišķie nodomi, to zināja viņi vienīgie. Apkārtējiem dūrās acis tikai tas, ka kapteinis Kasijs Kolhauns un Migels Diass, pēc palamas Koijots, ir kļuvuši nešķirami, un lielākā daļa ļaužu brīnījās par šo dīvaino draudzību.
XXIV NODAĻA
AZOTEJĀ
Teksasas plantācijās nepazīst miega pūžņus. Diena sākas ar ausmu, zvana, gonga vai gana raga signāls, kas aicina darbā melnos, izceļ no siltajām cisām arī vergu īpašniekus.
Tāda kārtība Kasadelkorvo bija ieviesta jau vecā saimnieka laikā, un amerikāņu plantatora ģimene saglabāja šo paražu — ne tāpēc, lai turētos pie tradīcijas, bet gluži vienkārši paklausot dabas prasībai. Tur, kur valda mūžīgs pavasaris, rīta stundas žēl novārtīties pa gultu. Ap pusdienlaiku visa daba jau šķiet sarāvusies čokurā, it kā tai būtu apnicis lielā spīdekļa dāsnums.
Kad saule atkal parādās otrā rītā, to sagaida ar jaunu līksmi. Siltzemju putni izpleš savus spilgtos spārnus, un puķes atver rasotās ziedlapiņas, lai saņemtu saules kvēlos skūpstus. Daba labprāt uzsūc tās siltumu.
Koša kā putns, kas lidinās starp Dienvidrietumteksasas koku lapām, un skaista kā puķe, kas zied tās līdzenumos, bija tā, kas iznāca Kasadelkorvo azote jā.
Pati Aurora, piecēlusies no savas rožainās guļvietas, nespētu līdzināties jaunajai kreolietei, kas stāvēja, domīgi vērodama, kā cauri mākoņu aizkariem no savas guļvietas kāpj laukā Teksasas liesmainā saule.
Viņa stāvēja azotejas austrumu malā, ar balto roku atspiedusies pret margām, kas vēl bija slapjas no rasas. Viņas priekšā bija dārzs upes ielokā, otrā pusē — kraujais krasts, bet vēl tā-, lāk — nepārredzami plašā prērija.
Vai viņa jūsmoja par ainavu, kas reti kādu spēja atstāt vienaldzīgu? Nē.
Tāpat viņa neredzēja lēcošo sauli, kaut gan kā daiļa pagāniete šķita pielūdzam to.
Varbūt viņa klausījās putnu dziesmās, kas aizvien skaļāk tricināja dārzu un birzi?
Nē, Luīzas ausis neko nedzirdēja un acis neko neredzēja. Viņas skatiens bezmērķīgi klīda apkārt.
Debesis bija bez mākoņiem, bet uz meitenes sejas krita ēna un putnu vīterošana nespēja aizgainīt skumju izteiksmi.
Viņa bija viena. Nevienam nebija daļas par viņas sērīgo noskaņojumu un tā iemeslu.
Šo iemeslu neviļus atklāja meitenes lūpas:
— Varbūt viņš ir smagi ievainots vai pat mirst?
Par ko viņa bažījās? Par slimnieku, kas gulēja turpat hasiendā». par savu brālēnu Kasij u Kolhaunu?
Diezin vai. Ārsts vakar bija paziņojis, ka Kolhauna dzīvībai vairs nedraud briesmas un ka viņš drīz vien būs uz kājām. Kurš katrs, ieklausījies Luīzas skumjajā balsī, pateiktu, ka viņa domās kavējas citur.
— Es nevaru nevienu aizsūtīt pie viņa. Es pat nedrīkstu apjautāties par viņu. Mūsu ļaudīm es neuzticos. Varbūt viņš guļ kādā nožēlojamā graustā, varbūt ar viņu apietas necilvēcīgi? Ja varētu nogādāt viņam ziņu vai kaut ko vairāk… Un kur pazudis Zebs Stamps?
Jaunā kreoliete paskatījās pāri upei, kur augšup un lejup vijās ceļš, it kā cerēdama ieraudzīt tuvojamies Zebu. Tas bija parasts ceļš starp Indžas fortu un Leonas lejteces plantācijām. Tas šķērsoja prēriju netālu no upes, pienākdams tai pavisam tuvu klāt tikai vienā punktā — kur straume spēji sametās līkumā. Uz forta pusi bija pārredzams pusjūdzi garš ceļa gabals, kā arī taciņa, kas šķērsoja ceļu un veda uz fortu, bet no turienes uz hasiendu. Uz augšu pa upi varēja redzēt apmēram tikpat tālu.
Meitene skatījās uz ceļu. Ja Zebs Stamps jātu, tad tikai pa to. Bet uz ceļa nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Luīza nevarēja justies vīlusies. Viņai taču nebija iemesla gaidīt Zebu. Un tomēr, nojautas mudināta, viņa bija pacēlusi acis.
Pēc kāda laika vēl stiprāka nojauta lika viņai pagriezties uz otru pusi.
Šoreiz viņa nebija vīlusies savās gaidās. Birzī starp kokiem parādījās zirgs. Sākumā likās, ka jātnieks ir vīrietis, bet, ielūkojoties ciešāk, kļuva skaidrs, ka tā ir sieviete, kas sēž zirgā kā vīrietis. Saskatīt jātnieces seju traucēja caurspīdīga šalle, un tomēr Luīza redzēja, ka tā ir ovāla, melnīgsnēja, ar sārtiem vaigiem un tik spulgu acu pāri, ka otru tādu grūti būtu atrast zemes virsū vai debesīs.
Nedz brīvās krokās krītošā šalle, nedz šīs sievietes ekscentriskā poza nekavēja vērotāju secināt, ka viņas augums skaistumā neatpaliek no sejas.
Svešiniecei sekoja otrs jātnieks uz mūļa. Spriežot pēc apģērba, tas bija viņas kalps.