— Kas tā par sievieti? — nočukstēja Luīza Poindekstere un piesvieda pie acīm lorneti, lai labāk saskatītu dīvaini ģērbto jātnieci. — Kas viņa varētu būt? — viņa atkārtoja, nolaizdama lorneti. — Kas cits, ja ne meksikāniete, bet tas uz mūļa — viņas kalps. Droši vien kāda ievērojama senjorita. Es domāju, ka viņas visas pārcēlušās pāri Riograndei… Viņas pavadonim rokā grozs. Interesanti, kas tajā iekšā un ko viņa meklē fortā vai kolonijā. Šonedēļ jau trešo reizi redzu viņu jājam garām. Viņa, jādomā, ir no kādas lejteces plantācijas. Cik svešādi viņa jāj! Esmu dzirdējusi, ka meksikānietes tā paradušas. Kā būtu, ja arī es tā jātu? Tā, bez šaubām, ir ērtāk, bet, ja to redzētu Savienotajās Valstīs, teiktu, ka tas nav sievišķīgi. Varu iedomāties, cik sašutušas būtu mūsu tikumīgās māmuļas! Ha-ha-ha!
Taču prieks bija īss. Kreolietes seja ātri pārvērtās, kā pārvēršas saules disks, kad tam priekšā aizslīd mākonis. Viņa piepeši nobālēja. Tās tomēr nebija skumjas, kas pirms tam bija aptumšojušas meitenes seju, kaut gan, spriežot pēc piepeši nobālušajiem vaigiem, tās bija ne mazāk dziļas jūtas.
Pārmaiņas vienīgais iemesls varēja būt jātniece viņpus upes. No ceļmalas krūmiem izlēca antilope. Brīdi vē1_ k lieliskais zirgs jau auļoja pakaļ pārbiedētajai «smailradzei», bet jātniece, norāvusi no sejas šalli un ļaudama tās bārkstīm plivināties vējā, ar labo roku aprakstīja gaisā vairākus lokus.
— Ko viņa darīs? — čukstēja Luīza. — A, kā es te stāvu — tas taču ir laso!
Senjorita nekavējās pierādīt, cik pilnīgi pārvalda šo nacionālo ieroci: viņa uzmeta antilopei kaklā cilpu, un dzīvnieks nozvēlās zemē.
Kalps piejāja klāt, kad antilope spārdīdamās jau gulēja zemē, nolēca no mūļa un nodūra dzīvnieku. Uzcēlis to mūlim uz muguras, viņš ierāpās atpakaļ seglos un piecirta piešus, lai panāktu savu pavēlnieci, kas bija paguvusi saritināt laso, sakārtot šalli un jāja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Kreoliete pārvērtās sejā tieši tajā brīdī, kad laso cilpa griezās gaisā. Iemesls bija nevis pārsteigums, bet kāda doma, nesalīdzināmi ļaunāka par to.
Tā neatkāpās, kamēr vien Luīza caur lorneti varēja saredzēt abus jātniekus, un pat pēc tam, kad tie bija nozuduši aiz akāciju skupsnas.
«Vai tiešām tā būtu viņa? Manos gados, viņš teica, ne tik gara kā es. Uz mata saskan ar aprakstu, cik nu vien no tālienes var spriest. Viņa dzīvo pie Riograndes. Šad un tad atjāj līdz Leo- nai pie radiem. Kas viņa ir? Kāpēc es nepajautāju, kā viņu sauc? Vai tiešām tā būtu viņa?»
XXV NODAĻA
NEATDOTA DĀVANA
Vēl pāris minūtes pēc tam, kad veiklā sieviete un viņas pavadonis bija ārpus redzes loka, Luīza Poindekstere stāvēja vienaldzīga pret visu pasauli. Meitenes izturēšanās un grūtsirdīgais izskats liecināja, ka viņas domas nav kļuvušas gaišākas.
Pat vēl ļaunāk: ja pirms tam Luīza bija prātojusi par pirmklasīgo jātnieci un apsvērusi šīs sievietes ierašanās iemeslus, tad nesenais starpgadījums bija pārvērtis viņas minējumus par grau- zīgām aizdomām.
Viņai kā akmens novēlās no sirds, ieraugot kādu izjājam no birzes; vēl vieglāk kļuva, kad jātnieks nogriezās pa celiņu, kas veda uz hasiendu. Izrādījās, ka tas ir vecais mednieks Zebs Stamps.
Kreoliete atplauka. Godīgā mežavīra ierašanās šķita daudzsološa.
— Tieši viņš man ir vajadzīgs! — Luīza atviegloti iesaucās. — Iespējams, ka viņš nes kādu vēsti un varēs pateikt, kas ir viņa. Viņš droši vien būs to saticis uz ceļa. Es uzzināšu to, kas man nepieciešams, un Zebam neradīsies ne mazākās aizdomas. Pēc visa notikušā man jābūt uzmanīgai pat ar viņu. Ak vai! Ja es zinātu, ka patīku Morisam, man būtu viss vienalga. Kā var kaitināt viņa vēsums! Un pret mani, Luīžu Poindeksteri! Ja tā turpināsies, man jātiek vaļā no šīm važām, kaut… kaut arī sirds salūztu sāpēs!
Pa to laiku Zebs Stamps jau bija piejājis pie hasiendas.
— Dārgo mister Stamp! — vecais mednieks izdzirdēja balsi, kurā tik labprāt klausījās. — Cik priecīga esmu, jūs redzot! Kāpiet nost no zirga un nāciet pie manis. Es zinu, ka jūs labi protat kāpt un uzskriet augšā pa šīm akmens kāpnēm jums būs tī
rais nieks. No šejienes paveras tāds skats, ka jūsu pūliņi tiks atlīdzināti.
— Tur augšā tiešām ir ko redzēt, — atbildēja mednieks, —un šitā skata dēļ Zebs Stamps būtu ar mieru rāpties kaut vai tvaikoņa skurstenī. Jūsu dēļ, mis Luīza, ir vērts. Es iešu augšā, tikai ievedīšu savu veco ķēvi stallī. Jūs nepagūsiet ne aci pamirkšķināt. Kusties, vecā! Nenokar galvu, varbūt Pluto pacienās tevi brokastā ar kukurūzu.
— Ho-ho, mister Tamp, — iestājies staļļa durvīs, ierunājās melnais kučieris. — Ho-ho, kāpiet vien augšā pie mis, un nēģeris pabaros jūsu ķēvi.
— Tu esi lāga puisis, Pluto. Nākamreiz atvedīšu tev oposumu, tik mīkstu kā divus gadus vecu cālēnu. To es visādā ziņā izdarīšu.
Tad Zebs, lēkdams pāri diviem, pat trim pakāpieniem, uzskrēja azotejā, kur viņu vēlreiz sirsnīgi sveica jaunā saimniece.
Meitenes satraukums un steiga, ar kādu viņa veda Zebu uz azotejas attālāko stūri, lika apķērīgajam medniekam noprast, ka viņš ataicināts šurp ne jau tādēļ, lai jūsmotu par skaisto skatu.
— Sakiet man, mister Stamp, — Luīza teica, ar saviem slaidajiem pirkstiem aizskardama vecā vīra piedurkni un jautājoši ielūkodamās viņa pelēkajās acīs, — vai jūs kaut ko zināt? Kā viņam ar veselību? Vai viņš bīstami ievainots?
— Ja jūs par misteru Kolhūnu …
— Nē, nē, nē, par viņu es zinu visu. Es nerunāju par misteru Kolhaunu.
— Cik man zināms, mis Luīza, šajā apvidū ievainoti ir divi. Otrs ir mustangu mednieks Moriss. Vai tas var būt, ka jūs jautājat tieši par viņu?