— Jā gan. Jūs saprotat, ka man nevar būt vienaldzīga šā cilvēka labklājība, kaut arī viņš sastrīdējies ar manu brālēnu. Jūs labi zināt, ka viņš divas reizes izglābis man dzīvību. Sakiet man, — vai viņa dzīvjba ir lielās briesmās?
Tas bija pateikts tik nopietni, ka jokus vajadzēja mest pie malas. Zebs nekavējās atbildēt:
— Nemaz ne. Viena lode izskrējusi cauri kājai virs potītes. Šis ievainojums nav bīstamāks par kaķa skrambu. Otra lode trāpījusi puisim kreisās rokas mīkstumā. Arī tas nav nekas nopietns, tikai sarkanā sula notecēja tā pavairāk. Tagad viņš jau jūtas labi un cer pēc pāris dienām tikt uz pekām. Viņš smejas, ka būtu derējis pasēdēt seglos un izmest līkumu pa prēriju. No tā būtu bijis vairāk labuma nekā no visiem Teksasas dakteriem kopā.
Es ari tā domāju. Bet viņu ārstē forta ķirurgs, un tas pagaidām neļauj viņam celties.
— Kur viņš guļ?
— Viesnīcā, turpat, kur viņi kāvās.
— Varbūt viņu nekopj, kā pienākas? Esmu dzirdējusi, ka tā esot nejēdzīga viesnīca. Varbūt slimo neēdina tā, kā pienākas? Pagaidiet, mister Stamp, es drīz būšu atpakaļ. Gribu viņam kaut ko aizsūtīt. Es zinu, ka jūs izdarīsiet to manis dēļ. Vai nav tiesa? Es galvoju par to. Pagaidiet mani, viens divi būšu atpakaļ.
Atbildi negaidīdama, meitene devās uz kāpnēm un ātri noskrēja lejā. Drīz viņa atgriezās ar paprāvu grozu, kurā acīmredzot bija salikts ēdamais.
— Nu, mīļo mister Stamp, vai aizvedīsiet to misteram Džeraldam? Neko lielu jau Florinda nav ielikusi — drusku vīna, ievārījumu un vēl šo to slimniekam uz kārā zoba. Ej nu sazini, vai viesnīcā var dabūt kaut ko garšīgu. Nesakiet viņam, kas sūta, ne viņam, ne arī kādam citam. Neteiksiet, vai ne? Es zinu, ka neteiksiet, jūs, labais milzi.
— Varat paļauties uz Zebu Stampu, mis Luīza. Nevienam nebūs ne jausmas, kas šos gardumus sūta. Bet kāds jau esot viņam sanesis kārumus papilnam, nezinot, kur likt.
— Tā? Jau sanesis? Kas?
— Ko nezinu, to nezinu, mis Luīza. Esmu tikai dzirdējis, ka uz krodziņu grozus atvedis meksikānis, kāda kalps. Es pats to vīru esmu redzējis. Vēl pirms pāris minūtēm sastapu. Viņš pavadīja sievieti, kas sēdēja seglos kā vairums meksikāniešu. Izskatījās, ka tas ir kalps, jo viņš jāja labu gabalu iepakaļ un turēja rokā grozu, uz mata tādu, kādu Moriss nesen jau saņēmis. Droši vien viņi atkal veda slimniekam visādus našķus.
Vairāk neko Zebam Stampam nevajadzēja stāstīt. Viss bija skaidrs kā diena: Luīzai Poindeksterei bija sāncense, varbūt pat kaut kas vairāk. Sieviete ar laso bija vai nu Morisa Džeralda līgava, vai mīļākā!
Tā nebija nejaušība — kaut gan Zebam Stampam varēja tā likties —, ka uz azotejas margām novietotais grozs, kuru turēja jaunā kreoliete, pēkšņi izšļuka viņai no rokām un nokrita uz akmeņiem.
Pudeles sašķīda drumslās, un to saturs nošļakstīja visu sienu.
Noliecoties pār margām un vērojot lauskas, Luīza Poindekstere jutās tā, it kā viņas sirds būtu satriekta drumslās līdzīgi apakšā spīguļojošajam stiklam.
— Cik žēl! — viņa teica, pūlēdamās apslēpt uztraukumu. — Visi gardumi pagalam! Ko teiks Florinda? Galu galā, ja jau
misters Džeralds ir tik labi apgādāts, kā jūs sakāt, liela vajadzība pēc tiem viņam nav. Esmu priecīga, ka viņš nav aizmirsts. Es taču esmu viņam pateicību parādā! Tikai, mister Stamp, nevienam ne pušplēsta vārda. Arī par to, ka es apvaicājos par Morisu Džeraldu. Jūs taču zināt, ka viņa nesenais pretinieks ir mums tuvs radinieks, un tas var izraisīt kolonijā nevajadzīgas pārrunas. Mīļo Zeb, vai jūs man apsolāt?
— Ja gribat, varu kaut apzvērēt. Neviena vārda, mis Luīza, neviena vārda. Paļaujieties uz veco Zebu.
— Ticu. Nāciet, saule sāk cepināt. Nokāpsim lejā un paskatīsimies, vai neatradīsies kāda glāze jūsu iemīļotā monongahe- lieša. Nāciet!
Un jaunā kreoliete šķietami bezbēdīgi devās lejup pa kāpnēm, dungodama «Jaunorleānas valsi».
Labprāt paklausot Luīzas uzaicinājumam, vecais mednieks sekoja viņai uz pēdām, un, kaut gan sievietes burvības tuvumā viņš palika salts kā akmens un šajā brīdī vairāk domāja par apsolīto monongahelieti, viņš nevarēja neapbrīnot kā no ziloņkaula darinātos meitenes plecus, kas durtin dūrās acīs.
Kad viņi bija nokāpuši lejā, skaistā namamāte pameta Zebu Stampu. Neuzkrītoši izzinājusi no viņa visu, ko vēlējās, meitene atstāja mednieku monongahelieša sabiedrībā, lai pati steigtos uz savu istabu un paliktu viena ar .savām bēdām.
Pirmo reizi mūžā Luīžu Poindeksteri mocīja greizsirdība. Tā bija viņas pirmā īstā mīlestība, jo viņa bija iemīlējusies Morisā Džeralda.
Diezin vai tādas meksikānietes rūpes varēja izskaidrot ar vienkāršu draudzību. Starp viņiem vajadzēja pastāvēt ciešākām attiecībām. Mokošās pārdomas ne soli neatkāpās no sadrūvējušās kreolietes. ,
Spriežot pēc tā, ko Moriss bija teicis un ko viņa pati bija redzējusi, tai vajadzēja būt sievietei, kas spējusi sagrozīt viņam galvu. Viņa bija apbrīnas vērta.
Šīs sievietes augums šķita pati pilnība. Seju gan neizdevās aplūkot pamatīgāk. Vai tā saderēja ar augumu? Vai tā bija tik skaista, lai savaldzinātu tādu vīrieti kā mustangu mednieks, kas, šķiet, prata valdīt pār savām jūtām?
Kasadelkorvo saimniece nezināja, kur dēties. Viņai par katru cenu vajadzēja redzēt meksikānieti. Līdzko Zebs Stamps bija prom, Luīza lika apseglot lāsumaino mustangu un pārjāja pāri upei.
Tuvojoties fortam, viņa, kā jau bija paredzējusi, satika meksikāņu senjoru, nē, pareizāk sakot, — senjoritu, kas nebija vecāka par viņu.
Šajā vietā ceļu apēnoja koki. Meksikāniete jāja ar kailu galvu. Šalle bija noslīdējusi uz pleciem, atsedzot matus, kas kuplumā varēja sacensties ar zirga asti, bet pēc krāsas atgādināja kraukļa spārnu. Mati iekļāva tumsnēju, tomēr pievilcīgu sejiņu.